Māris Zanders: Ir gadījumi, kad labāk nerunāt svešā valodā  (174)

Sproģa gadījumā vislielākās diskusijas, šķiet, izraisīja viņa gatavība kļūt par tieši "Saskaņas" kandidātu Valsts prezidenta amatam, tomēr bija piezīmes, arī salīdzinoši mierīgākā tonī izteiktas, kuru esence saistās ar to, ka garīdzniekiem nevajadzētu iesaistīties tādā a priori apšaubāmā lietā kā politika. Ja par Sproģa politisko izvēli runāts un rakstīts daudz, tad tēma par garīdzniecības un politikas attiecībām skarta mazāk.

Zināmā mērā apgalvojums, ka Baznīcai (katoļu, protestantu, pareizticīgo utt.) nevajadzētu ķēpāt rokas, iesaistoties politikā, ir bezjēdzīgs, jo šāda iesaistīšanās ir notikusi, notiek un notiks. Okupācijas gados politisks žests bija gan sadarbošanās, gan, tieši pretēji, atsacīšanās sadarboties, turklāt neatkarīgas stājas saglabāšana pilnīgi noteikti ietekmēja arī konkrēto garīdznieku draudzes locekļu uzskatus par okupācijas režīmu (ieskatam par šo tēmu: šeit).

Kristīgās konfesijas nevarēja distancēties no politisko ideoloģiju un režīmu sāncensības Aukstā kara gados (ieskatam par šo tēmu: šeit). Katoļu baznīcas pārstāvji savulaik ir bijuši nepārprotami ne tikai garīgās, bet arī de facto politiskās opozīcijas pārstāvji daudzos totalitāros vai autoritāros režīmos – sākot ar Poliju un beidzot ar Centrālamerikas valstīm un Filipīnām. Ja pieņem, ka valstiskās un nacionālās identitātes veidošanās arī ir vismaz daļēji politika, tad kristīgās konfesijas ir iesaistītas politikā arī šodien – sākot ar Grieķiju un beidzot ar Ukrainu (ieskatam par šo tēmu: šeit).

Citiem vārdiem sakot, kristīgo konfesiju garīdzniecības aktivitātes un dažādu zemju politiskie procesi ir cieši savijušies – tiesa, ļoti dažādās izpausmēs, arīdzan nelāgās, bet tās te neiztirzāsim, jo tā ir pavisam cita tēma, kurā turklāt neder vispārinoši spriedumi. Un manā, no konfesijām attālināta cilvēka, ieskatā, garīdzniekiem ir visas tiesības izteikties par politiskām tēmām, arī publiskajā telpā. Neredzu te problēmu, jo nav taču jāpiekrīt teiktajam, savukārt apšaubīt garīdznieku kompetenci runāt par politiku, vienlaikus bez iebildumiem pieņemot, teiksim, radošo profesiju pārstāvju pretenzijas izteikties par politiskām tēmām, ir vienkārši neloģiski.

Ja tik tālu esam tikuši, rodas jautājums: vai tad garīdznieki nevar paust savu, kā dažkārt saka, aktīvo pilsonisko nostāju, paliekot institucionalizētās baznīcas ietvaros, t.i., nekļūstot par politisko partiju aktīviem dalībniekiem? Šis, manuprāt, ir sarežģītāks jautājums. No vienas puses, diez vai liela problēma Vācijā bija tas, ka valsts prezidents 2012.–2017. gadā bija agrākais luterāņu mācītājs Joahims Gauks, un nav jēgas lauzīt galvu par to, vai viņa stingrā garīgā stāja un cīņa par cilvēktiesībām komunistiskajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā izrietēja no viņa kā garīdznieka aicinājuma, vai arī tā bija sakritība. Tāpat diez vai starpkaru perioda dažādu Saeimas sasaukumu deputātu Jāņa Pommera, Visvalža Sandera un Franča Trasuna darbu politikā kaut kā vājināja šo cilvēku saistība ar attiecīgi pareizticīgo, luterāņu un katoļu konfesiju, ja tā var teikt, profesionālo vidi. No otras puses, skeptiskai attieksmei ir pamats, jo teoloģijas, ticības jēdzienu un priekšstatu sistēmā balstīta valoda objektīvi atšķiras no politiskās vides valodas.

Nav runa par to, vai viena no tām ir kaut kādā ziņā labāka vai sliktāka, – tās vienkārši ir nesalīdzināmas, atšķirīgas. Līdzīgi kā profesionāla sociologa vai antropologa veids (valoda) aprakstīt politiku neizbēgami atšķirsies no politikā ierastās valodas. Rezultātā garīdznieks politiķis riskē – arī gadījumā, ja viņa nodomi ir bez savtīgiem zemtekstiem, – saskarties ar neizpratni par to, ko viņš īsti grib pateikt ("Kāds tam vispār sakars ar reāli notiekošo?!"). Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Valodu atšķirīgumu zināmā mērā labi ilustrē tas, kādā veidā tiek runāts par gaidāmo pāvesta vizīti Latvijā. Katoļiem tas gluži pašsaprotami ir ārkārtīgi nozīmīgs notikums, un no ticīga cilvēka viedokļa šī pašsaprotamība ir... nu, jā, pašsaprotama. Kā par to runā politiskā retorika? "Šī vizīte vairos Latvijas atpazīstamību pasaulē." Tā ir pilnīgi cita loģika, kas prognozējami daļā Latvijas sabiedrības tiek uztverta ar īgnumu (maigi izsakoties...).

Jo šai sabiedrības daļai pilnīgi leģitīmi nav skaidrs, kādēļ vienas konfesijas līdera vizīte tiek interpretēta kā padārga, bet potenciāli veiksmīga valsts tēla veidošanas kampaņa (turklāt, paliekot politiskās runas vidē, vienai mērķauditorijai). Ja runa ir par valsts atpazīstamību, kādēļ tad... un seko dažādi, tostarp saprātīgi, priekšlikumi. Citiem vārdiem izsakoties, katoļiem (visticamāk, pašiem negribot un sāpinoši) jāsaskaras ar to, ka viņiem būtiskais, t.i., garīgs pārdzīvojums, pārtulkots politiskās retorikas valodā, iegūst citus aspektus un izraisa citu reakciju.

Rezumējot: garīdzniekiem ir tiesības publiski paust savu viedokli par politiskajiem procesiem (ja mēs apzināmies, ka viedokļu dažādība ir vērtība, varētu pat teikt, ka ne tikai ir tiesības, bet pat vajag paust savu viedokli). Tomēr, manuprāt, lietderīgāk ir to darīt, saglabājot savu autonomiju, paliekot savā garīgajā telpā. Domas ilustrācijai: kas būtu noticis, ja ar luterāņu garīdznieku kustību "Atdzimšana un atjaunošanās" saistītie cilvēki būtu kļuvuši par deputātiem? Šobrīd, arī trīsdesmit gadus vēlāk, šie cilvēki ir saglabājuši savu autoritāti, viņos ieklausās, turklāt par ļoti dažādām tēmām. Domāju, ka tas tā nebūtu, ja viņi savu skatījumu uz sabiedrības un valsts vēlamo modeli būtu mēģinājuši realizēt caur politiskām partijām.