Valūtas maiņa jebkurā valstī ir nozīmīgs pavērsiens, tomēr mazliet izbrīna tēzes, ka eiro ieviešana Latviju vēl vairāk tuvinās Eiropai, kaut kā vēl nepārprotamāk apliecinās mūsu „eiropejiskumu” utt. Man personīgi Eiropa ir eiro klubam nepiederošā Zviedrija un pat Eiropas Savienībai nepiederošā Serbija. Līdz ar to mans subjektīvais atbalsts eiro ieviešanai bijis saistīts ar nepatīkami pragmātisku apsvērumu: „tur” lēmumu pieņēmēju līmenī, protams, arī netrūkst populistu un vienkārši muļķu, tomēr „tur” šo sadaļu objektīvu iemeslu dēļ (cilvēku resursu mērogs) atšķaida kompetence un atbildīgums.
Citiem vārdiem sakot, esmu bijis „par" eiro nevis tāpēc, ka pats eiro klubs ir kaut kas varen labs, bet tāpēc, ka pašmāju bajāru spējas savārīt ziepes ir krietni lielākas. Eiro kā mazākais ļaunums.
Un ar šo mēģinājumu saprast, kurš no piedāvātajiem variantiem ir salīdzinoši mazākais ļaunums, mēs turpināsim dzīvot arī 2014.gadā. Kaut vai gaidāmo vēlēšanu kontekstā. Kaut vai vērtējot tūlīt pēc Jaunā gada jaunās valdības personālsastāvu. Šķiet, retais ir saglabājis cerību sagaidīt tādus politiķus, tādu politiku, kas ir kvalitatīva kopumā - savu izvēli izdarām, cenšoties nojaust, kurā salikumā sliktā būs mazāk.
No šīs kaitinošās situācijas pat īsti nevar izvairīties, piemēram, par politiku vispār neinteresējoties un vēlēšanās nepiedaloties -jo tas, redz', nāks par labu tam „lielākajam ļaunumam" (ko nu katrs par tādu uzskata).
P.s. Pirms turpināt šo vingrinājumu, katram tātad jātiek skaidrībā, kas viņam ir šis „lielākais ļaunums" politikā. Pieļauju, ka to formulēt nemaz nav tik viegli - neviens politiskais spēks jau kā savu mērķi nedeklarē, piemēram, pievienošanos Krievijai... Manā izpratnē „lielākais ļaunums" ir tas, kas veicina cilvēku arvien lielāku riebumu vai vienaldzību pret politiku, valsti.
Tātad, ja pieņemam, ka ar līdzīgu izvēli attiecībās ar politiskās varas nesējiem (un, taisnību sakot, ne tikai) saskaras cilvēki arī citās valstīs, acīmredzot, pragmātiskāk ir mēģināt formulēt to minimumu, kas ļautu kādu cilvēku vai cilvēku grupu politikā saukt par „mazāko ļaunumu".
Kāds būtu šis minimums? Spēja atzīt - vēlams, cilvēkiem saprotamā valodā - savas kļūdas vai nezināšanu, iezīmējot arī kļūdas vai zināšanu trūkuma mazināšanas veidu un termiņu. Neaizmirst, ka „komandas darbs" un pakļaušanās t.s. partijas disciplīnai nav viens un tas pats. Ņemt vērā, ka tēze „mērķis attaisno līdzekļus" ir blēņas - pieredze liecina, ka galu galā ir tikai „līdzekļi" un arvien neskaidrāks „mērķis". Varas iegūšanai neizmantot cilvēku bailes, nogurumu, maldus.
Droši vien šis uzskaitījums ir papildināms, tomēr tā jēga ir: ja šis minimums tiek kaut cik ievērots, nav vairs tik liela nozīme procentiem partiju solījumos vai šo solījumu „pareizībai".
Tiktāl tiekot, neizbēgams ir secinājums, ka vispār jau daži „mazākie ļaunumi" pašmāju varas aprindās ir saskatāmi, bet tie parasti ir tik apšaubāmā kompānijā, ka slikti paliek. Te jāatgriežas pie sadaļas minimumā - par nepakļaušanos partijas vairākuma stulbumam. Ja politiķis spēj nenobīdies no „dzimtās valdes" vai pelēkajiem kardināliem, mums ir iespēja ar „+" zīmi balstot tieši par viņu. Ja viņš klusē, tad, atvainojiet.
Rezumējot: lai ko mēs katrs nosolāmies, definējam kā vēlamo, kāroto, sagaidot jauno gadu, mēs arī labi zinām, ka piepildīsim/īstenosies vien daļa no tā. Atvainojos, par neveiklu kalambūru - ir mazākais ļaunums, un ir mazākais labums... Jācer, ka ar tikpat skaidru skatu vērtēsim arī politiku un politiķus. Nelamāsim, bet būsim prasīgi „mazākajā ļaunumā".