Latvijas – Krievijas attiecības prognozējami ieņems būtisku vietu priekšvēlēšanu tematikā, tomēr tikpat prognozējami jaunu argumentu un pretargumentu nebūs. Tālākais teksts ir mēģinājums iezīmēt kādu jaunu aspektu, par "priekšmetu" izvēloties tādas valstis, kuras tradicionāli pret Krieviju īsteno ne tikai konstruktīvu, kā labpatīk teikt dažām politiskajām grupām Latvijā, bet pat nepārprotami simpatizējošu politiku.

Viena no tādām ir Bulgārija. Bulgāru siltajām jūtām pret Krieviju ir savi vēsturiski iemesli, un ne mums par to ironizēt. Līdz ar to ir jābūt īpašai arogancei, lai pamanītos nokaitināt pat draugus... Tātad šā gada martā Bulgārijā svinēja 140 gadus kopš zemes atbrīvošanas no Osmaņu impērijas. Par godu šim notikumam sarīkotā pasākumā Bulgārijas prezidents Rumens Radevs pateicās tiem, ar kuru palīdzību turki uzvarēti, un ... Krievijas ieskatā izdarīja nepiedodamu kļūdu.

Proti, viņš pateicās ne tikai krieviem, bet arī ukraiņiem u.c. tautām, kas tolaik dzīvoja Krievijas impērijā un dienēja Krievijas armijā. It kā loģiski. Toties kāda kliegšana un aurošana sākās! Tas, ka pasākumā dalību ņēmušais Krievijas pareizticīgās baznīcas galva, patriarhs Kirils, tūlīt pat šādu krievu nācijas īpašo nopelnu it kā aizmiršanu nosodīja, bija "ziediņi". Krievijas prese sāka histēriju par "nepateicīgajiem bulgāriem", sāka izplatīt melus par piemiņas vietu Bulgārijā aizlaišanu postā utt. Rezultātā bulgāri, t.sk., rusofīli noskaņotie, noskaitās. Tomēr vēl zīmīgāk, kā šo konfliktu apsprieda akadēmiskajās aprindās [1, 100. – 127.lpp.] Uz objektīvu skatījumu pretendējoši Krievijas vēsturnieki atzina, ka, jā, patriarhs rīkojies nediplomātiski, Krievijas prese vispār nosodāmi, ka izlietām asinīm taču nav nacionalitātes ... un tomēr pieminēt citas tautas Radevam nevajadzēja. Lasi, un vienkārši nesaproti, kāda muša iekodusi.

Baltkrievija – valsts, kurai atkal objektīvi ir ļoti ciešas un vismaz oficiālās varas līmenī teju vai brālīgas attiecības. Un tomēr pat Baltkrievijai (līdzīgi arī Kazahstānai, par Ukrainu nerunājot) Krievijas impēriskais diskurss ir tā apnicis, ka, piemēram, 9. maija svinību kontekstā t.s. Georga lentīšu vietā Lukašenko režīms piedāvā ābeles zieda veidolu ar sarkanās un zaļās krāsas noformējumu [2].

Lukašenko koķetēšana ar baltkrievu nacionālo identitāti savu politisko interešu vārdā ir cits stāsts, bet konkrētajā gadījumā loģika saprotama – kāda velna pēc kara laikā ārkārtīgi smagi cietušajiem baltkrieviem ir jāpiemin savi senči, lietojot simboliku, ar kādu apspraudījušies personāži šauj ukraiņus un sludina "krievu pasauli"? Neizskaidrojama atkal ir Krievijas nespēja salikt kopā tik elementāras lietas, rezultātā radot piesardzību "brāļu" tautā. Pats Baltkrievijas vadonis Aleksandrs Lukašenko ir visnotaļ prasmīgs manipulētājs – kad tas viņam izdevīgi, Minska koķetē ar Eiropas Savienību, kas parasti nozīmē mēģinājumu izspiest kādas dividendes no Krievijas. Tomēr lasot, cik uzsvērti Minska veido ciešas attiecības ar Ķīnu (informācijas ķīniešu valodā parādīšanās lidostās un dzelzceļa stacijās var likties pārspīlēts žests, bet ne mums spriest...), jāsecina, ka arī viltīgais un pieredzējušais Lukašenko pret Krieviju sācis izturēties piesardzīgi [3].

Visbeidzot Armēnija – vēl viena Krievijai tradicionāli draudzīga valsts, kur, starp citu, viens no pirmajiem jaunās varas darbiem bija apliecināt Maskavai, ārpolitiskā kursa nemainību. Un ko dara "lielais draugs"? Vienā no Armēnijas rajoniem izvietotās 102. Krievijas kara bāzes militārpersonas, nebrīdinot nevienu, lai gan to paredz starpvalstu vienošanās, sarīko militārās mācības ar šaušanu kāda ciemata ielās [4]. Nepārprotami demonstrējot, ka var uzvesties suverēnā valstī kā poligonā. Prognozējama reakcija no armēņu puses.

Rezumējot. Man neliekas interesanti iesaistīties pašmāju politiķu vārdu kaujās – kurš ko pārspīlē, kādas kuram attiecības ar Kremli utt. Runa ir par to, ka Krievija uzvedas kā zilonis trauku veikalā arī attiecībās ar formāliem un/vai reāliem sabiedrotajiem, tādēļ runas par jaunām niansēm Latvijas ārpolitikas Krievijas virzienā zināmā mērā ir bezjēdzīgas. Mums te kaut viss Ministru kabinets var 9. maijā salūtu skatīties Pārdaugavā – impēriskums nesaprot ne tikai pretī runāšanu, bet arī draudzīgu attiecību piedāvājumu. Negribu ieslīgt zinātniski apšaubāmos spriedelējumos par šī impēriskuma cēloņiem, tomēr šo attieksmi nevar nepamanīt – piemēram, saistībā ar boļševiku apvērsuma simtgadi pērn Krievijas liberālās inteliģences daļa no sirds lamāja lieliniekus un tikpat izjusti nožēloja impērijas sabrukumu [hronoloģiski jauns piemērs 5]. Skaidrs, ka Latvijas politikā Krievijas tēmu ekspluatē, tomēr skaidrs arī (vismaz manā skatījumā), ka kaimiņvalsts ir viens, žargonu lietojot, smags gadījums.

http://istorex.ru/uDrive/file/618/e226fb3cc95c17eb0655e2d6e2ba8a42/ИЭ-18-2.pdf

https://www.nlobooks.ru/magazines/neprikosnovennyy_zapas/119_nz_3_2018/article/19923/

http://neweasterneurope.eu/2018/07/31/belarus-chinese-solution/

https://www.currenttime.tv/a/29376803.html

http://gefter.ru/archive/25244