Valsts izveides un aizstāvēšanas dalībnieku nopelni nekādi nemazinātos, ja mēs periodu līdz 1918. gada 18. novembrim (vai vismaz 20. gadsimta sākumam) mazāk sauktu par "700 verdzības gadiem". Manuprāt, tas, ka pietiekami daudz latviešu spēja sevi pierādīt un kaut ko sasniegt arī pirms valsts izveides, tikai apliecina, atvainojos par patētiku, nācijas spēku.
Te tēmas ir katrai gaumei. Vienus piesaistīs vēsturnieka profesora Gvido Straubes ironiskās piezīmes par muižas un zemnieku attiecību 18.–19. gadsimtā, zemnieku stāvokļa vienkāršošanu [1]. Citiem interesanti liksies vēsturnieka asociētā profesora Ērika Jēkabsona darbi [2] par latviešu virsniekiem cara armijā (jau līdz 1914. gadam apmēram 100 pulkveža un apakšpulkveža pakāpē). Vēl citu uzmanību piesaistīs Raņķu dzimtas stāsts [3], jo tas, ka Jēkabs Raņķis izpirkās no dzimtzemnieka statusa jau 1670. gadā, savukārt Sīmanis Raņķis 1785. gadā noslēdza līgumu ar galmu Sanktpēterburgā par kūpinātu lašu piegādi, nav nekāda joka lieta. Nācija, kas pirms simts gadiem dažādu apstākļu sakritības rezultātā izveidoja savu valsti, ceļu uz pašcieņu sāka krietni agrāk.
Manuprāt, vēsturiskas personības daudzveidības nenoliegšana dara šo personību interesantāku, ne tik "glancētu". Zigfrīda Annas Meierovica nopelnus ārpolitikā nekādi nemazina tas, ka iekšpolitikā, kā delikāti atzīmējis politiski līdzīgi orientētais Otto Nonācs, "viņš meklēja virzienu, kur mazāka pretošanās. Viņš varēja pat uz vietas mainīt reiz pieņemto taktiku vai pat nosprausto virzienu, ja redzēja, ka vairākums viņam nepiekrīt" [4].
Tas, ka latviešu mākslas dižgari – Konrāds Ubāns, Niklāvs Strunke, Voldemārs Tone, Romāns Suta u. c. – pusgadu pēc valsts proklamēšanas aktīvi darbojās, lai Rīgu izdaiļotu lielinieku 1. maija svinībām [5], tikai rosina interesi par to, kāda bija dzīve Rīgā šajā laikā, kas mūsu kolektīvajā vēstures konstrukcijā lielā mērā ir "baltais plankums". Var novērot centienus starpkaru Latviju interpretēt kā teju vai starpnacionālo attiecību ideālu. Kāds ir mērķis? Ja tas ir šodienas iekšpolitisko interešu veidots ("Latvijā tradicionāli ir labas starpetniskās attiecības"), tad tas tāpat "neatcels" faktu, ka vācbaltieši, kuru īpatsvars nepārsniedza 3,9% no valsts iedzīvotājiem 1925. gadā, divdesmito gadu sākumā Saeimā iesniedza priekšlikumu, kas paredzēja: valsts un pašvaldības iestādēs pilsētās (izņemot Latgali) atļauta rakstveida un mutiskā komunikācija vācu valodā [6].
Laikraksts "Segodņa" 1921. gadā pieprasīja atzīt krievu valodu par Latvijas mazākumtautību oficiālo savstarpējās saziņas valodu. Kā saka, latviešu puses pārstāvji arī dažkārt neizcēlās ar pārdomātu rīcību. Bet – tieši tādēļ, ka attiecības nebūt nebija tik spīdošas, jo augstāk vērtējami kompromisi.
Grūtības rada arī tas, ka pētnieka interese par kādu epizodi, personāžu, grupu tiek iztulkota kā viņa simpatizēšana izpētes objektam, attiecīgi neobjektivitāte. Dažkārt tā tiešām gadās, tomēr tas nenozīmē, ka, ja tā var teikt, ar rokām kājām jāatgaiņājas no, teiksim, "Pērkonkrusta" rūpīgas izpētes, lai tikai kāds, Dievs nedod, nepārmet "aplamu" tēmu.
Atgādināšu vēsturnieku pausto: "Organizācijas aktīvāko daļu veidoja studenti, bet bija arī virsnieki, virsdienesta karavīri, aizsargu vidējais komandējošais sastāvs, ārsti, skolotāji un citi inteliģences pārstāvji. (..) Organizāciju materiāli atbalstīja virkne latviešu uzņēmēju: saldumu ražotājs Vilhelms Ķuze, lieltirgotājs Jānis Vanags..." [7] Te arī cits grūtību aspekts: mēs sliecamies ņemt vērā tos, kuru priekšstati un rīcība noteiktā laika periodā bija uzvaroša, savukārt par "zaudētājiem" nerunājam, jo viņi taču ir "zaudētāji". Labi vien ir, ka Andrieva Niedras un viņa domubiedru projekts 1919. gadā zaudēja 18. novembra projektam, tomēr tas nenozīmē, ka Niedra un viņam līdzīgi domājošie nav Latvijas vēstures sastāvdaļa. Tāpat kā lielinieki, kuri, atgādināšu, pēc vēlēšanām 1928. gadā Saeimā ieguva sešas vietas ("strādnieku un darba zemnieku saraksts").
Vēstures konstruēšana, lietojot tikai lielos blokus, bija saprotama valsts atjaunošanas sākumposmā un pirms tam lielā mērā arī trimdā – kad pamati nedroši, niansēm un mierīgai refleksijai nav laika. Tomēr jau trimdā asredzīgāki cilvēki vērsa uzmanību uz šāda lakonisma, ja tā var teikt, riskiem. Piemēram, trimdas dzejnieks Jānis Krēsliņš, aizstāvot daļu trimdas tolaik nokaitinājušo Uldi Ģērmani, rakstīja: "Norejot pētījumus, kas brīvi no ideoloģiska partejiskuma un propagandas, pat ja tie tālu vēl no pilnības un apcer kontroversālas problēmas, mūsu prese neapzinīgi kalpo boļševiku interesēm. Neatrodot nopietnus pētījumus un brīvas diskusijas par mūsu nesenās pagātnes problēmām, ļaudis, kas (..) interesētos par (..) nesenās vēstures pretrunu pilniem un traģiskiem notikumiem, agri vai vēlu būs spiesti izlietot Pad. Savienībā izdotos vienpusīgos materiālus..." [8]
Ja mēs uzskatām, ka pamati ir puslīdz nostiprināti, nav iemesla pašcenzūrai un paviršībai, jo – lai gan Krēsliņa minētās PSRS vairs nav, – ja mēs paši nepētīsim un nerunāsim par VISU Latvijas vēsturi, kāds to darīs mūsu vietā.
Piemēram: https://www.youtube.com/watch?v=w8lKrGu6cJY&index=3&list=PLxc2e81TLgVTx_OP2-0TiA373J-GnDFPS
Piemēram: https://du.lv/wp-content/uploads/2018/01/Vesture_XXI_2018_internets.pdf
http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/Anita_Cerpinska.pdf
Deviņu vīru spēks. Stāsts par deviņiem Ministru prezidentiem. 1918.–1940. Valsts kanceleja, 2016., 147.–148. lpp.
Civilizāciju karš? Pirmais pasaules karš ideoloģijās, mākslās un atmiņās. Latvijas versijas. Zinātne, 2015. (sadaļa "Jānis Šiliņš. Māksla kara laikā").
Vācbaltieši Latvijā. (1918.–1941.) Sērija "Vēstures avoti augstskolai", VIII sējums. Latvijas Universitāte, 2016., 43. lpp.
15. maija Latvija. Latvijas mediji, 2017., 123. lpp.
Viesturs Zanders. Mazāk zināmais par Ulža Ģērmaņa publikāciju tapšanu un likteņiem. Letonica. Nr. 35., 2017., 31. lpp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
