Marks Tvens: 'Pārdomas par reliģiju' (sākums)

1. daļa

Otrdiena, 1906. gada 19. jūnijs

Mūsu Bībele dieva raksturu ataino izsmeļošā un nežēlīgā precizitātē. Tas portrets, ko mums piedāvā, galvenokārt ir cilvēka portrets, ja vien, protams, var iedomāties cilvēku, kurš ir tik ļoti pilns un pārpilns ar niknumu, kas iziet ārpus jebkādiem cilvēciskajiem rāmjiem. Tas ir tādas personas portrets, ar kuru tagad, kad Nērons un Kaligula jau ir nomiruši, acīmredzot neviens nevēlētos nodibināt pazīšanos. Visas šā dieva izdarības, kas attēlotas Vecajā Derībā, liecina par tā ļaunatminīgumu, netaisnīgumu, sīkumainību, nežēlību, atriebīgumu. Viņš faktiski to vien tikai dara, kā soda - par nenozīmīgiem pārkāpumiem soda tūkstoškārtīgā stingrībā, soda nevainīgus zīdaiņus par viņu vecāku nodarījumiem, soda pilnībā nevainīgus valsts iedzīvotājus par viņu valdītāju rīcību, tostarp allaž paliek žēlsirdīgs pret tiem, kuri vērš asiņainu atriebību pret telēniem, jēriņiem, aitām un vēršiem, lai bargi sodītu viņu saimnieku sīkos grēciņus. Drukātā veidā nav neviena zemiskāka un atmaskojošāka dzīves apraksta. Kad esi to salasījies, Nēronu jau sāc uzskatīt par tīro gaismas un pilnības eņģeli.

Tā iesākas ar stāstījumu par šaušalīgu uzticības laušanu, turklāt šī uzticības laušana jeb vienkārši neuzticība ir visas grāmatas galvenais motīvs. Acīmredzot tās sākums izdomāts kāda pirāta bērnistabā - tik vienlaikus derdzīgs un jaunavīgi naivs tas ir. Ādamam ir aizliegts iekosties kāda koka auglī, viņam bez vismazākās smaida ēnas paziņo, ka nepaklausīšanas gadījumā viņš mirs. Kā gan varēja gaidīt, ka šāds drauds viņā izraisīs kaut vai vismazāko iespaidu? Jo Ādams taču tikai ārēji bija pieaudzis vīrietis. Taču zinībās un pieredzē viņš ne ar ko nebija pārāks par zīdaini. Viņš nemaz nevarēja zināt, ko nozīmē vārds "nāve". Viņš ne reizi dzīvē nav redzējis nevienu beigtu dzīvo radību. Viņš iepriekš nekad neko nav dzirdējis par nāvi. Šis vārds viņam bija absolūti bez jebkādas nozīmes. Ar tik pat lieliem panākumiem viņam varēja piedraudēt, ka tajā gadījumā, ja viņš apēdīs to ābolu, tad nekavējoties pārvērtīsies meridiānā - Ādams vienādā mērā nespēja saprast ne vienu, ne otru vārdu.

Varētu nešaubīties par to, ka pašķidrais intelekts, kas izprātojis šo neaizmirstamo draudu, allaž uzstāsies ar dažādām citām zemas raudzes izpratnē par patiesību un taisnību balstītām nelietībām. Tā tas arī ir noticis. Bija paziņots, ka visi Ādama pēcteči līdz pēdējai radīšanas dienai cietīs sodu, ja jau šis jaundzimušais pārkāpis savas bērnistabas likumu, kas viņam uzspiests vēl pirms tā, kā viņš izrāpās no autiņiem. Tūkstošiem gadu laikā viņi visi, viens pēc otrs, bijuši pakļauti nenogurstošai vajāšanai un visām iespējamām nelaimēm, kas ir kā sods par būtība parastu maza bērna nedarbiņu, ko krāšņi nodēvēja par "Ādama grēku". Un visa šā bezgalīgā laika laikā nekad nav aptrūcies rabīnu, romas pāvestu, bīskapu, mācītāju un laicīgo aklo vergu dvēselīšu, kuri visi sajūsmināti slavinājuši šo apkaunojošo noziegumu, pasludinājuši to par neizsakāmi patiesu un taisnīgu un to visu radījušo apbēruši ar tādu brutālu un haotisku glaimošanu, ka faktiski ikviens, izņemot dievu, sadzirdējis kaut ko tamlīdzīgu, mulsumā un pretīgumā būtu novērsies. Lai arī ilgstošais pieradums uzklausīt glaimus norūdīja mūsu austrumu monarhus, taču pat viņi nespētu izturēt svētdienās baznīcās atskanošos bezkaunīgos slavinājumus, ko mūsu dievs izteikti pašapmierināti un ar baudu uzklausa.

Mēs, pat nenosarkstot, mūsu dievu dēvējam par žēlsirdības avotu, lai gan skaidri zinām, ka visā tā vēsturē nav itin neviena gadījuma, kad viņš patiešām būtu nodemonstrējis šo žēlsirdību. Mēs to dēvējam par tikumības avotu, lai gan vēsture un tā ikdienas uzvedība, par ko mums liecina mūsu pašu personīgās jūtas, neapgāžami pierāda, ka tam nepiemīt pat kaut kas attāli līdzīgs tikumībai vai morālei. Mēs to dēvējam par Tēvu, turklāt ne jau izsmejot, lai gan mēs justos absolūta naida un pretīguma pārpilni pret jebkuru šīszemes tēvu, ja viņš būtu pakļāvis pats savu bērnu kaut vai tūkstošajai daļai to mocību, rūgtuma un nežēlīgo likstu, kam mūsu dievs pakļauj savus bērnus katru dienu, kam tas viņus pakļāvis katru dienu visu to simtgažu laikā, kas piedzīvotas kopš tās minūtes, kad īstenojās šis diženais noziegums - kad bija radīts Ādams.

Mūsu priekšstats par dievu - tas ir bezjēdzīgs un smieklīgs ideju sajaukums. Mēs dievu sadalām uz pusēm, vienu tā daļu nosūtot aizmirstā zemes nostūrī, kur tam jānes glābiņš niecīgam bariņam ebreju - turklāt tikai ebrejiem un nevienam citam. Bet otru daļu mēs atstājam debesu tronī, no kurienes tā bažīgi un ieinteresēti noraugās lejup, gaidot rezultātus. Mēs svētsvinīgi mācāmies zemes puses vēsturi un šīs vēstures veicam secinājumus par to, ka zemes puse ir labojusies, ieguvusi augstas morālās īpašības un visus iespējamos tikumus un zaudējusi jebkādu līdzību savai ļaunajai pusei, kas turpina uzturēties debesu tronī. Mēs uzskatām, ka zemes puse spriež taisno tiesu, tā ir žēlsirdīga, laba, pieticīga, vispārējas piedošanas un līdzcietības pārpilna pret cilvēces mokām, kuras tā cenšas mīkstināt un likvidēt. Ir absolūti acīmredzams, ka priekšstatu par šo raksturu mēs esam radījuši, ne jau izpētot faktus, bet gan centīgi attālinoties no tā, lai uzmanīgi iepazītos ar tiem, novērtētu un izsvērtu tos. Zemes puse mūs aicina būt līdzcietīgiem un pirmā rāda mums piemēru, izgudrojot sēra un uguns ezeru, kurā tiem no mums, kuri to neatzīs par dievu un nepielūgs to kā dievu, būs lemts līdz bezgalībai degt un degt. Un degsim ne tikai mēs, kuri ir iepazīstināti ar šiem noteikumiem, bet arī visas pirmo cilvēku paaudžu miriādes ir nolemtas tam pašam šaušalīgajam liktenim, lai gan viņi dzīvoja un nomira, nekad pat nedzirdējuši par to un tā izvirzītajiem noteikumiem. Šādu žēlsirdības piemēru var nodēvēt vienkārši par spīdošu. Kur gan te tam līdzināties nožēlojamiem zemes mežoņiem vai asinskāriem meža plēsoņām! Mums pavēlēts piedot savam tuvākajam septiņreiz septiņas reizes un priecāties un būt pateicīgiem, ja pēc godprātīgas dzīves mūsu dvēsele nāves cisās nepaspēs izrauties no mūsu ķermeņa pirms tā, kad mums piekļūs mācītājs, lai steigā izsniegtu tai caurlaidi, tam izmantojot svfu murmulēšanu, sveces un meldiņa vilkšanu. Šo neizsmeļamās gatavības piedot piemēru arī var nodēvēt vienkārši par spīdošu.

Mums iegalvo, ka mūsu dieva divas puses tā sadalītas tikai pēc formas, lai gan patiesībā tās turpina palikt vienots veselums un tās ir vienādi varenas, neskatoties uz sadalīšanu. Lūk, un zemes daļa - tā, kas apraud cilvēces ciešanas un gribētu tās likvidēt, un pat spētu tās likvidēt faktiski jebkurā mirklī, ja vien patiešām tai tas labpatiktos - apmierinās ar to, ka ik pēc laiciņa atdod redzi kādam aklajam, tā vietā, lai to atdotu pilnībā visiem aklajiem, ik pēc laiciņa izārstē klibo, tā vietā, lai izārstēto visus klibos un kropļus, kādreiz pacienā ar brokastīm piecus tūkstošus cilvēku, tostarp liekot pārējiem miljoniem joprojām ciest badu, un visu šo laiku tā piespiež bezspēcīgo cilvēku visus savus tuviniekus atbrīvot no ļaunā, ko pats dievs viņiem uzvēlis un ko viņš - ja vien tikai sagribētu - spētu likvidēt ar vienu vārdu, tādējādi izpildot savus tiešos pienākumus, ko viņš ignorējis jau kopš laika sākuma un turpinās ignorēt līdz tā beigām. Viņš no mirušajiem atdzīvinājis dažus cilvēkus. Ir absolūti acīmredzams, ka viņš pats to uzskatīja par labu rīcību. Taču tādā gadījumā būtu slikti aprobežoties tikai ar pieciem, sešiem cilvēkiem. Viņam vajadzētu atdzīvināt arī visus pārējos miroņus. Bet, raugi, es pats neko tādu gan nedarītu, jo uzskatu, ka miroņi ir vienīgie cilvēki, kurus var apskaust, un par to ieminētos tikai garāmejot, kā par vienu no tām savādajām pretrunām, ar kādām līdz ūkai pārpilnu mūsu svētie raksti.

Lai arī Vecās Derības dievs ir šausmīga un pretīga persona, tas katrā ziņā ir konsekvents. Viņš ir atklāts un taisnvirziena. Viņš neizliekas, ka tam it kā piemistu kaut kāda morāle un kaut kādi tikumi, ja nu vienīgi tikai vārdos. Tā uzvedībā nav iespējams atrast nekā tamlīdzīga pēdas. Manuprāt, tur tas ir nesalīdzināmi tuvāk tam, lai izpelnītos cieņu, nekā tā pārtaisītais "es", ko tik primitīvi atmasko Jaunajā Derībā. Vēsturē - pat visā tā vēsturē, kopā ņemtā - un ārpus tās nekas nevar tam līdzināties zvēriskajā nežēlībā un elles izgudrošanā.

Tā debesu "es", Vecās Derības "es", šķiet pati labsirdība, pieticība un kārtība, ja salīdzina ar tā pāraudzināto zemes "es". Debesīs tas nepretendē ne uz vienu labu īpašību un tādas tam patiešām arī nepiemīt, ja neskaita to, ko viņš pats sev piedēvē. Bet uz zemes tas pretendē uz to, ka tam piemīt absolūti ikviens labums no visa labumu kataloga, taču praksē tas to apliecinājis tikai dažkārt, visnotaļ sīkstulīgi, un beidzis ar to, ka mūs apbalvojis ar elli, kas vienā mājienā acumirklī likvidējusi visus tā fiktīvos tikumus.

2. daļa

Trešdiena, 1906. gada 20. jūnijā

Svētajiem rakstiem neiztrūkstoši piemīt vieni un tie paši raksturīgie trūkumi. Tie visi izceļas ar vienkārši aizkustinošu fantāzijas nabadzību. Tieši tas vispirms krīt acīs. Otrs trūkums ir tas, ka bez jebkādām tiesībām uz to tā nezin kāpēc pretendē uz oriģinalitāti. Katrs no tiem bez jebkādām atsaucēm uz avotiem plaši aizgūst un iepriekšējiem, kas neapšaubāmi vērtējama kā negodīga rīcība. Katrs pēc kārtas pieraksts sev iepriekšējo novecojušo rekvizītu un vientiesīgā pašpārliecinātība mēģina to pasniegt par vissvaigāko un jaunāko atklājumu, kas tikko nonācis no debesīm. Mēs aizgūstam no Konfūcija Zelta bausli pēc tā, kad tas jau nokalpojis vairākus gadsimtus, un, ne uz mirkli nenosarkstot, pierakstām sev autortiesības. Amerikā pieņemtais bauslis skan šādi: "It visā, kā gribat, lai pret jums izturas citi, tā arī izturieties jūs pret viņiem". Kad mums savajagas plūdu, mēs vēršamies pie sirmās Babilonijas senatnes, aizgūstot to no turienes, bet vēlāk lepojamies priecājamos par to tā, it kā tas vispār būtu tādu rūpju vērts. Un arī mūsu dienās mēs vēl joprojām to pielūdzam, sajūsmināmies par to, un turpinām apgalvot, ka to mums it kā pavēstījis dievs, lai gan patiesībā mums jo lieliski ir zināms, ka nekad nav bijis nekāda Noasa plūdu un nemaz nevarēja būt. Vispār tieši plūdi ir ārkārtīgi iecienīta jebkādu svēto rakstu sacerētāju tēma. Ja arī atradīsies kādi tādi svētie raksti - vai kaut vai kāds mežoņu cilts ticējums -, kuros nav minēti Vispasaules plūdi, tas nozīmē, ka šai reliģijai nav patrāpījies pa rokai piemērojama avota, no kura tos piesavināties.

Cita sevišķi iemīļota svētās literatūras sacerētāju un reliģiju pamatlicēju tēma ir tā dēvētā Nevainīgā Ieņemšana. Tā jau bija nolaidusies līdz tā dibena caurumiem, kad mēs tai noticējām kā vissvaigākajam jaunumam, un arī tagad tā mūs sajūsmina ne mazāk par to, kā sajūsmināja savu izgudrotāju, kad pirms miljoniem gadu tā smadzenēs atraisījās šī ideja. Indusi to slavēja jau neatminamos laikos, kad Nevainīgo procesu svētīja viņu Krišna. Budiski bija ārkārtīgi laimīgi, kad pirms 2500 gadiem viņi ar tā paša procesa starpniecību iemantoja Gautamu. Grieķi tajā pašā laikā to vērtēja sevišķi augstu tāpēc, ka viņu dievības un tām pietuvinātie iemantoja paradumu nolaisties no kalnu virsotnēm un atstāt Grieķijas zemēs dažādus izdzimteņus - puscilvēkus-pusdievus. Romieši savukārt šo ideju aizguva no grieķiem, un ar augļiem, ar kuriem ar Nevainīgās Ieņemšanas palīdzību viņus apgādāja Jupiters, atnesa viņiem izcilu prieku. Bet mēs šo ideju saņēmām tiešā ceļā no Debesīm - caur Romu.

Mēs joprojām esam tās varā. Tikai pirms dažām nedēļām, kad kādu bīskapijas mācītāju Ročesterā paša baznīcas varas iestādes apsūdzēja par to, ka viņš brīnišķīgajai pestītāja ieņemšanai, svētais doktors Brigss - šķiet, viens no visgrūtāk paciešamajiem no visiem patlabanējiem amerikāņu mācītājiem - metās kaujā par Nevainīgo Ieņemšanu, "North Americam Rewiev" publicējot tai veltītu rakstu. Ja spriež pēc šā raksta toņa, autors ir pārliecināts, ka viņam izdevies reizi par visām reizēm atrisināt šo akūto jautājumu. Viņš apgalvo, ka šīs Ieņemšanas nevainībā nedrīkst šaubīties, jo jaunava Marija precīzi zināja, kas tas tāds ir, jo tā viņai pavēstīja pasludināšanas eņģelis. Turklāt par to liecinot arī šāds papildus arguments: vairākus gadus pēc šā notikuma Jūda (laulībā dzimušais jaunavas Marijas jaunākais dēls) vēl bija dzīvs un sarunājās ar pirmo kristiešu kopienu locekļiem, un viņš gluži pārliecinoši apgalvoja, ka tā nešaubīgi bijusi Nevainīga Ieņemšana. Respektīvi, tā tad arī ir patiesība, jo Jūda bija ģimenes loceklis, un kam gan citam to zināt vislabāk, ja ne viņam!

Ja arī ir kaut kas uzjautrinošāks par Nevainīgās Ieņemšanas doktrīnu, tad tās ir šīs satriecošās loģikas konstrukcijas, ar kuru palīdzību cilvēki, kopumā patiešām nemaz ne tik aprobežoti, sevi pārliecina, ka šis neiespējamais notikums uzskatāms par pierādītu faktu.

Ja doktoram Brigsam palūgtu noticēt, piemēram, Krišnas, Ozirisa, Budas vai vēl kāda cita no šīs publikas Nevainīgajai Ieņemšanai, viņš taču nešaubīgi pacenstos veikli izvairīties, un, iespējams, pat sajustos kādu nieku aizskarts. Ja viņu iedzītu stūrī, viņš, iespējams, atbildētu, ka tam var noticēt tikai bērns, jo šā notikuma patiesīgumu var apstiprināt tikai cilvēku liecības, bet pierādīt šādu faktu ar cilvēku liecībām nav iespējams, jo pat tajā gadījumā, ja pilnībā visa cilvēce būtu bijusi lieciniece kādai Nevainīgai Ieņemšanai, tāpat neviens nevarētu pateikt, kad tā notikusi un vai patiešām vispār notikusi.

Un tomēr šis gudrais cilvēks, kuram brīžiem galvā mazliet satumst, pamanījās noticēt neiespējamam notikumam, kura patiesumu apstiprina no cilvēku mutēm nākošas liecības, turklāt faktiski tikai no viena cilvēka mutes, proti - no pašas jaunavas, respektīvi, ne gluži ne bezkaislīgas liecinieces, bet gan ārkārtīgi ieinteresētas, no liecinieces, kura absolūti nav spējīga vērtēt to, vai šis notikums patiešām bijis, un kura visas ziņas saņēmusi no otrām rokām - no svešas personas, kas turklāt viņai absolūti nav zināma, no kāda it kā eņģeļa, kurš, šķiet, varēja būt eņģelis, bet tikpat labi arī nodokļu iekasētājs. Absolūti maz ticams, ka pirms tā viņa būtu redzējusi vēl vismaz vienu eņģeli un spētu tos vispār atpazīt pēc kaut kādām ārējām pazīmēm. Viņš viņai bija absolūti nepazīstams. Viņš neuzrādīja nekādu personu apliecinošu dokumentu. Viņa liecība nevienam citam nebūtu ne graša ar cauru vidu vērta.

Un arī tagad tā nav ne graša ar cauru vidu vērta, ja nu vienīgi cilvēkiem, kuri, līdzīgi doktoram Brigsam, zaudējuši skaidras domāšanas spēju, bez apstājas pārgremojot dažādas nejēdzības svētulīgā vēlmē no tām izlobīt kaut ko puslīdz sakarīgu un saprātīgu. Doktrīna par Nevainīgo Ieņemšanu pilnā mērā balstās tikai viena cilvēka liecībā, turklāt tāda liecinieka liecībā, kura liecībām vispār nav nekādas vērtības, jo par pašu viņa eksistēšanu mēs zinām tikai no jaunās zemnieces vārdiem, kurai, kā to labi var saprast, vienkārši vajadzēja apvārdot savu vīru. Un viņu Marijas teiktais apmierināja, taču tikai tāpēc, ka viņš dzīvoja Nazaretē, bet ne Ņūjorkā. Raugi, Ņūjorkā neatradīsies neviens galdnieks, kurš spētu noticēt tādai liecībai. Ja vien tādu Nevainīgo Ieņemšanu būtu iespējams atkārtot mūsdienu Ņūjorkā, tad tādā brīnumā nenoticētu neviens vīrietis, neviena sieviete un neviens bērns no visiem tās četriem miljoniem iedzīvotājiem, izņemot varbūt tikai dažus plānprātīgus "kristīgās zinātnes" piekopējus. Cilvēks, kurš ir spējīgs noticēt mātei Edijai (grūti noskaidrojama, acīmredzot laikmetīgi aktuāla persona 20. gadsimta sākumā Amerikā - red.), nešauboties noticēs arī sešām Nevainīgām Ieņemšanām vienā reizē. Jā, mūsdienu Ņūjorkā neizdotos sekmīgi atkārtot nevainīgo Ieņemšanu. Tā izraisītu smieklu vētru, itin nemaz ne svētu pielūgsmi.

Tam, kurš tai netic, tā liekas vienkārši bērnišķīga pasaciņa. Tikai dievs varēja iedomāties, kas tas ir kaut kas grandiozs un viltīgs un spētu iedvest bijību. Tikai dievam varēja iešauties prātā, ka dieva dēls, iegūts ārlaulību attiecību ceļā ar zemnieku ģimeni, var uzlabot sugas tīrību. Bet tieši tajā arī balstās visa ideja. Suga iegūst tīrību, absolūtu tīrību, kam nepiemīt nekādi trūkumi vai netikumi, izmantojot visrupjāko gan cilvēku, gan dievu likumu pārkāpumu, kas izklāstīts konstitūcijās un Bībeles baušļos. Tādējādi kristiešu reliģija, kas no cilvēka paģērē tikumību un likumu ievērošanu, pati radusies no kliedzošas netiklības un uzskatāma likumpārkāpuma. Ar Nevainīgas Ieņemšanas procesa palīdzību taču pat kaķi nav iespējams attīrīt!

Tomēr šis svētais rekvizīts, spriežot pēc visa zināmā, joprojām nes augļus, vēl lieti noder ikdienā, arī neskatoties uz senilumu un pārlieku biežās lietošanas radīto novalkājumu. Tieši tāpat, kā bēdīgi slavenās "dzemdības". Šis... kā nu tur bija... radi Krišnu, Krišna radi Budu, Buda radi Ozirisu, Oziriss radi babiloniešu dievus, viņi rada dievu, tas rada Jēzusu, Jēzus rada misis Ediju. Un ja viņa grasās turpināt šo dzimtas koku un izpildīt savu "radi" daļu, tad viņai jāpasteidzas, jo viņa jau ir mazliet novecojusi.

Mūsu kristietībai piemīt kāds sevišķi iezīmīgs vaibsts: lai cik arī pretīga, asiņaina, nežēlīga, alkatīga un plēsonīga tā būtu (sevišķi mūsu valstī, bet tostarp arī visās citās kristiešu valstīs, lai arī varbūt kādu nieku mīkstākā izpausmē), tā vienalga ir simts reizes labāka par svēto rakstu kristietību ar tās nedzirdēto noziegumu - elles izgudrošanu. Atbilstoši mūsu patreizējās kristietības mērauklām. Lai cik arī nozēlojamas, nelietīgas, iekšēji tukšas tās būtu, ne dievs, ne tā dēls nav kristieši un tiem nepiemīt vērtības, kas tiem piešķirtu tiesības valkāt šo visnotaļ pieticīgo nosaukumu. Mūsu reliģija ir šaušalīga reliģija. Nevainīgu asiņu jūrās, kas tās dēļ pielietas, bez sevišķām grūtībām varētu izvietoties visas pasaules flotes.

3. daļa

Piektdiena, 1906. gada 22. jūnijs

Jau rit otrais gads, kā kristietība sirsnīgi īsteni slepkavības un slaktiņus cariskajā Krievijā, un ar to palīdzību tā katrā simtgadē deviņpadsmit gadsimtu laikā atkal un atkal no jauna sekmīgi spējusi pārliecināt kristīgo pasauli par to, ka tā ir vienīgā patiesā reliģija - vienīgā pasaules un mīlestības reliģija. Jau divus gadus Krievijas cariskā valdība oficiāli rīko savu ebreju tautības pavalstnieku slaktiņus un piekaušanu. Šīs piekaušanas notiek tik bieži, ka mēs jau pret tām esam kļuvuši teju vai vienaldzīgi. Stāsti par tiem mūs uztrauc ne vairāk, kā ziņas par dzelzceļa akciju, kurā ieguldām savu naudu, krišanos. Mēs tik ļoti esam pieraduši pie šo šausmu aprakstiem, ka tagad, lasot par tām, pat lāga nesatrūkstamies.

Lūk, dažas detaļas par vienu pēdējiem šo rāmo 20. gadsimta apustuļu mēģinājumiem pārliecināt citādāk domājošos pievienoties lēnprātīgā un žēlsirdīgā pestītāja ganāmpulkam.

"Šausmīgas detaļas paziņojis "Biržas avīzes" korespondents, kurš kopā ar Domes deputātu Ščepkinu ieradās Belostokā sestdien un paspēja nosūtīt savu ziņojumu svētdienas vakarā. Atbilstoši korespondenta, kurš kopā ar Ščepkinu unteroficieru konvoja apsardzībā devās tieši uz slimnīcu, teiktajam, viņš bijis satriekts no tā, ko viņam nācies tur ieraudzīt.

Korespondents raksta, ka tikai pateiktu, ka līķi bija izkropļoti, nozīmētu nesniegt ne mazāko priekšstatu par šaušalīgo patiesību. Nogalināto sejas bija sakropļotas tādā pakāpē, ka tajās nebija palicis nekā cilvēciska. Skolotāja Apšteina ķermenis gulēja zālē ar sasietām rokām. Sejā un acīs viņam bija iedzītas trīscollu naglas. Nogalinot viņu tādā veidā, grautiņa īstenotāji ielauzās viņa mājā un noslepkavoja tur visu viņa ģimeni - septiņus cilvēkus. Kad viņa līķis bija nogādāts slimnīcā, uz tā konstatēja arī durkļu dūrienu pēdas.

Līdzās Apšteina līķim gulēja desmitgadīga bērna līķis, kuram ar cirvi bija nocirsta kāja. Turpat gulēja arī upuri no Šļahtera mājas, kur, atbilstoši aculiecinieku liecībām, ielauzušies kareivji, kuri, vispirms izlaupījuši māju, nogalināja Šļahtera sievu, viņa dēlu un kaimiņu meitu, bet viņam pašam un divām viņa meitām veikuši neskaitāmus smagus ievainojumus.

Korespondents raksta, ka viņam ziņots: kareivji ielauzušies cilvēku pārpildītā brāļu Lapidusu dzīvoklī un pavēlējuši kristiešiem paiet nost no ebrejiem. Kristiešu students vārdā Djikars ('ģikarj' - mežonis, red.), mēģinājis protestēt, taču acumirklī nogalināts. Pēc tā nošāvuši visus ebrejus.

Slimnīcā no ievainotajiem korespondents dzirdējis daudz traģisku stāstu, kas visi bijuši aptuveni vienāda satura. Lūk, smagi ievainotā tirgoņa Ņevjažskija stāsts: "Es dzīvoju nomalē. Uzzinājis par grautiņu, es gribēju pāri laukiem nokļūt pilsētā, taču grautiņa rīkotāji mani pamanīja. Manu brāli nogalināja, man salauza roku un kāju, iedragāja galvu un ar nazi iedūra sānā. Es zaudēju samaņu, bet tad atjēdzos, redzēju, kā virs manis stāv kareivis, kurš teica: "Skat, tu taču būsi vēl dzīvs! Varbūt caurdurt tevi ar durkli, ko?" Es lūdzos saudzēt mani. Atgriezās grautiņa rīkotāji, taču mani neaiztika, un viņi teica: "Tāpat nosprāgs, lai tikai ilgāk pamokās"."

Korespondents, kurš par valdību izsakās ārkārtīgi asi, apgalvo, ka grautiņš ir izprovocēts, un kā galveno vainīgo apsūdz policijmeistaru Šeremetjevu. Viņš ziņo, ka grautiņā piedalījušies ne tikai cara kareivji, bet arī virsnieki un pats jau sestdien bijis liecinieks tam, kā Vladimiras pulka poručiks Millers no viesnīcas loga nošāva ebreju meitenīti. Tajā laikā garām braucošais Grodņas guberņas gubernators licis uzsākt izmeklēšanu.

(Tiesa, rokrakstā nav minēts avots, no kurienes ņemts šis stāsts. Acīmredzot runa ir par cara žandarmu izprovocēto ebreju grautiņu Belostokā 1906. gada 15. jūnijā. Tvens uzstājās pret melnsimtnieku patvaļu, pret ebreju grautiņiem, ar kuriem izšķirošo cīņu turpināja Krievijas proletariāts un boļševiku partija.)

...Mācītājiem un optimistiem patīk sprediķot, ka cilvēce nepārtraukti virzās uz priekšu, uz pilnību. Kā jau parasti, viņi savu viedokli neapstiprina ar statistiku. Tā nu tas mācītājiem pieņemts, un optimistiem arī.

Vai tālu tikts cilvēces iecietībā tajā laikā, kas šķir albigoiešu slaktiņu un šos ebreju grautiņus cariskajā Krievijā? Katrā ziņā tos neapšaubāmi šķir kāda atšķirība. Cariskais slaktiņš tālu apsteidzis to seno slaktiņu - gan zvērībās, gan izsmalcinātā cietsirdībā. Vai var saskatīt kādu atšķirību starp Bērtuļu nakti un šiem grautiņiem? Jā, ir tā pati atšķirība: krievu melnsimtnieciskie kristieši un viņu cars 1906. gadā pacēlušies līdz tādai asinskārai un dzīvnieciskai nežēlībai, kāda pat sapņos nav rādījusies viņu pastulbajiem brāļiem, kuri dzīvojuši pirms 335 gadiem.

Pasaules evaņģēlisti nepārtraukti trokšņo par saviem panākumiem, pastāvīgi priecājas par progresu, ko tie īstenojuši ceļā uz galīgo pilnīgumu, un nenogurstoši visnotaļ uzcītīgi izvairās minēt statistikas datus. Džordžs III valdīja sešdesmit gadus - tajos laikos tā bija visilgākā viena karaļa valdīšana angļu vēsturē. Kad viņa svētās piemiņas mantiniece Viktorija bija pārsniegusi sešdesmitgades atzīmi, tādējādi uzstādot jaunu valdīšanas ilgdzīvošanas rekordu, Anglija un tās kolonijas šo notikumu nosvinēja sevišķi pompozi un lepni. Vispārējas sajūsmas izraisīšanas nolūkā publicēto statistikas datu klāstā bija arī tāds: katrā no viņas valdīšanas sešdesmit gadiem Viktorijas kristīgie kareivji veikuši vismaz vienu un patstāvīgu karu. Šajā laikā, pateicoties bezpalīdzīgo un bezdievīgo pagānu aplaupīšanai, Anglijas valdījumi uzblīda tiktāl, ka Britānijā vairs nepietika ciparu, lai apzīmētu nozagto zemju kopējo laukumu, un tos nācās lielos daudzumos importēt no citām valstīm.

Mūsu dienās vairs nav palikušas miermīlīgas nācijas, ja vien neskaita tās, kuru teritorijās nav iespiedušies pasaules evaņģēlisti. Visas kristiešu valstis būtībā ir militāras nometnes. Visas iepriekšējās kristīgo trūkumcietēju paaudzes nemitīgi atradušās uz bada nāves sliekšņa - to nodokļu dēļ, kas aizgāja gigantiskajiem arsenāliem, kurus kristiešu valdības izveidoja, lai pasargātu sevi un citus brālības brāļus, un pie viena arī paķertu jebkuru zemes pleķīti, ko bez pieskatīšanas pametuši to īstie īpašnieki-pagāni.

Beļģijas karalis Leopolds II - šķiet, visdarbīgākais kristiešu monarhs (ja vien neskaita Aleksandru VI) no visām valdošajām būtnēm, kurām pagaidām vēl izdevies izvairīties no elles - Āfrikai nozaga veselu karalisti un četrpadsmit kristiešu darbošanās gadu laikā tās iedzīvotāju skaitu samazināja no trīsdesmit miljoniem līdz piecpadsmit, liekot lietā slepkavības, spīdzināšanu, nežēlīgi smagu darbu, laupīšanu, vardarbību, konfiscējot pat bezpalīdzīgā iezemieša fizisko spēku un vietā piešķirot tikai solījumus par pestīšanu un iekārtošanu paradīzē, ko dzīves pēdējos mirkļos viņiem dāsni solīja allaž klātesošais kristiešu mācītājs.

(Nav īsti saprotams, ko ar Aleksandru VI īsti domājis Tvens, iespējams, pāvestu Aleksandru VI Bordžiju (1492-1503), kurš izcēlies ar savu necilvēcisko nežēlību.)

...Mūsu paaudzes gaitā visas kristiešu valstis nodarbojušās galvenokārt ar to, ka meklējušas aizvien jaunus un aizvien efektīvākus nogalināšanas paņēmienus - tas attiecināms gan uz pagāniem, gan pašiem kristiešiem -, un tam, kurš allaž vēlējies iespējami ātrāk kļūt bagāts Kristus zemes valstībā, atlika tikai izgudrot lielgabalu, ar kuras vienu šāvienu var nogalināt vairāk cilvēku, nekā ar jebkuru citu ieroci agrāk.

Turklāt visas šīs paaudzes dzīves garumā visas kristiešu valdības ar saviem kaimiņiem bez atelpas spēlējuši militāro pokeri. Un šajā spēlē Francija liek vienu karakuģi, Anglija to redz un liek par vienu kuģi vairāk, tad spēlē iesaistās Krievija un paceļ likmi vēl par vienu karakuģi vai pat uzreiz par diviem: proti, tā bija agrāk, kamēr spēlē vēl nebija iejaucies svešzemnieks, kurš visu šo milzīgo žetonu kaudzi noved līdz viena caura prāmja un viena kreisera, kurš vairs nespēj kreisēt, līmenim. Mēs (amerikāņi - red.) arī tagad esam iesaistījušies šajā spēlē. Bet tā tikai turpinās, turpinās, turpinās. Kārtis neviens nesamaisa, neizdala no jauna. Neviens spēlētājs nepiedāvā citiem atvērties.  Būtībā tā ir nebeidzama likmju paaugstināšanas un paaugstināšanas spēle tādā mērā, ka atbilstoši varbūtības likumībām jau vairs nav tāla tā diena, kad sauszemē vairs pāri nepaliks neviena kristieša. Izņemot sievietes. Visi vīrieši kalpos militārajos kuģos un kuģos tikai pa jūrām.

...Šī savādā spēle, tāda visnotaļ bīstama, tik postoša un tik bezjēdzīga, nezin kāpēc iemantojusi valstiskās gudrības nosaukumu - bet tas nav gluži tas pats, kas valstiskais stulbums, jo rakstāms mazliet citiem vārdiem. Ikviens cilvēks, izņemot valsts darbinieku, spētu atrast paņēmienu, kā samazināt šīs milzīgās armijas līdz puslīdz saprātīgiem, nepieciešami policejiskiem spēkiem, turklāt tā, lai turpmāk visi kristieši savās gultās varētu mierīgi gulēt, un lai pēc pestītāja, ja tas pēkšņi sadūšotos nokāpt no debesīm un pastaigāties pa ūdens virsmu, nedzītos kristiešu karakuģi, arī neskatoties uz to, ka tas uzskatāms par sveštautieti...

Vairāk lasiet žurnālā "Kabinets"