Latvijas izglītības sistēmas reformā ir daudz iespējamo mainīgo un variāciju. Pirmais, kas vairumam cilvēku ienāk prātā, droši vien ir mācību satura maiņa. Konkrēti – plānotā pāreja uz kompetencēs balstītu vispārējās izglītības saturu, pie kā strādā Izglītības un zinātnes ministrija, Valsts izglītības satura centrs un citas institūcijas.
Neapšaubāmi, tam potenciāli var būt pozitīva ietekme uz mācību kvalitāti un arī skolēnu rezultātiem eksāmenos. Arī starptautiskie pētījumi uzrāda, ka daudzās Latvijas skolās šobrīd vēl aizvien mācību procesa organizēšanā dominē uz iekalšanu un faktu atcerēšanos balstīta pieeja. Tā neveicina skolēnu spējas šo iegūto informāciju apstrādāt un izmantot tieši nestandarta uzdevumu risināšanai.
Līdz ar to, ja vienkāršo uzdevumu risināšanā Latvijas skolēnu rezultāti vēl ir salīdzināmi ar citu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu rezultātiem, tad sarežģīto uzdevumu risināšanā Latvijas skolēni ievērojami atpaliek. Mācību procesa un mācību satura izmaiņas noteikti būtu viens no veidiem, kā par to pašu izglītībai iztērēto naudu panākt labākus rezultātus.
Tomēr ir viens "bet". Lai šo pareizi iecerēto pāreju uz jauno izglītības saturu Latvijā vispār varētu īstenot, vispirms ir nepieciešami cilvēki, kas to praktiski var izdarīt. Kā jau iepriekš minēts, šobrīd skolotāji Latvijas skolās pārsvarā ir zemu atalgoti, līdz ar to ar zemu motivāciju, bieži pārstrādājušies vairākās slodzēs un uz izdegšanas robežas. Ir naivi sagaidīt, ka Latvijas skolotāji šādā stāvoklī ar lielu entuziasmu metīsies īstenot jauno izglītības saturu. Protams, Latvijā vienmēr ir bijuši un joprojām ir īsti sava darba patrioti un entuziasti, tostarp arī skolotāju vidū, un paldies viņiem par to. Taču izglītības politiku un iecerētās izmaiņas izglītības jomā nevar veikt, balstoties tikai uz cerību, ka arī nākotnē valstī būs pietiekami daudz cilvēku, kas savas misijas apziņas, ideālu un citu sev vien zināmu iemeslu vārdā būs gatavi ilgstoši strādāt maz atalgotu un sabiedrības acīs zemu novērtētu darbu.
Tāpēc pirmais, ar ko Latvijā būtu jāsāk jebkura vispārējās izglītības reforma, – skolotājiem jānodrošina konkurētspējīgs atalgojuma līmenis, kas ir ievērojami virs vidējās darba samaksas valstī. Tas, pirmkārt, liktu vairāk studentu pēc augstskolas beigšanas tomēr domāt par pievēršanos skolotāja amatam. Tādējādi pastiprinātos konkurence. Tas liktu arī jau strādājošajiem pedagogiem saņemties un vairāk domāt par sava darba kvalitāti.
Otrkārt, konkurētspējīgs atalgojums un augstāks skolotāja profesijas prestižs ar laiku motivētu arī daļu no labākajiem skolu beidzējiem pievērsties pedagoģijas studijām. Tas ļautu ar laiku pietuvoties Somijas situācijai, kur skolotāji tiek atlasīti no labākajiem pretendentiem, nevis komplektēti pēc pārpalikuma principa. Turklāt arī atalgojuma izmaiņu kritēriji skolotāja karjeras laikā būtu jāpārskata. Patlaban Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, galvenie kritēriji skolotāju atalgojuma noteikšanai ir iegūtā kvalifikācijas pakāpe, kā arī darba stāžs. Tomēr ne pasaules, ne arī mūsu pētījumi neapstiprina, ka tieši šie kritēriji būtu galvenie skolēnu zināšanu un eksāmenu rezultātu noteicēji. Bieži sakarība starp skolotāja stāžu un skolēnu rezultātiem ir vērtējama pat ar negatīvu zīmi. Līdz ar to, ja izglītības politikas mērķis ir skolēnu zināšanu uzlabošana, tad arī skolotāju atalgojumam ir jābūt cieši saistītam tieši ar šo rādītāju. Turklāt iegūtās zināšanas skolēniem ir jāprot ne tikai atkārtot, bet arī mācēt pielietot.
Tomēr šim plānam ir viena problēma. Valsts budžetā papildu naudas izglītības finansēšanai šobrīd nav. Un maz ticams, ka tuvākajā nākotnē būs citādi. Turklāt jāatceras, ka Latvija starp Eiropas Savienības (ES) valstīm jau šobrīd izglītībai tērē lielāko daļu no kopējiem budžeta izdevumiem. Līdz ar to, lai panāktu skolotāju atalgojuma celšanos, ir jāmeklē iekšējie resursi un veidi, kā pieejamās naudas izlietojumu padarīt efektīvāku. No iepriekšējos rakstos veiktās analīzes izrietošais risinājums droši vien nav ļoti pārsteidzošs – labākais veids, kā uzlabot naudas izlietojumu izglītībā, ir vidusskolu tīkla optimizācija. Vidusskolu skaits Latvijā ir jāsamazina, savukārt atlikušās ir jāpadara lielākas. Tas ļaus palielināt finansējumu katrai atsevišķai skolai, un ietaupīto naudu būs iespējams novirzīt skolotāju atalgojuma paaugstināšanai.
Konkrēti lēmumi par to, kāds būtu optimālais skolotāju skaits, protams, paliek politikas veidotāju ziņā. Tomēr mūsu aprēķini liecina, ka, lai ar pašreizējiem līdzekļiem spētu panākt jūtamu vidējās darba samaksas kāpumu, ar kosmētiskiem soļiem (dažu skolu slēgšanu) nepietiks (1. tabula).
Piemēram, mazinot skolotāju skaitu par aptuveni vienu ceturto daļu, budžetā tiktu ietaupīti aptuveni 18 miljoni eiro gadā. Novirzot šo naudu atlikušo pedagogu atalgojuma palielināšanai, būtu iespējams vidējo pedagogu bruto darba samaksu paaugstināt līdz aptuveni 1000 eiro mēnesī.[1]
Kā mainās atalgojums, samazinot skolotāju skaitu ar zemāko mēneša atalgojumu
[1] Šis ir aprēķinu piemērs un nav jāuztver kā konkrēts politikas priekšlikums.
Avots: autora aprēķini
Valstij un pašvaldībām atlaist no darba ceturto daļu skolotāju – tas izklausās daudz. Tomēr jāatceras, ka Latvijā ir augstākā skolotāju un skolēnu skaita attiecība (visvairāk skolotāju uz vienu skolēnu) starp visām ES valstīm, un laika gaitā tā ir tikai palielinājusies, proti, skolēnu skaits pēdējo 20 gadu laikā ir samazinājies daudz straujāk nekā skolotāju skaits. Līdz ar to pat ar šādu skolotāju skaita samazinājumu kopējā skolotāju un skolēnu skaita attiecība atgrieztos līmenī, kāds Latvijā jau ir bijis vēsturiski (aptuveni 2000. gadā). Turklāt ar šādu – par ceturto daļu mazāku – skolotāju skaitu Latvija skolotāju un skolēnu skaita attiecības ziņā pietuvinātos mūsu kaimiņvalstīm, Igaunijai un Somijai, kas jau šobrīd spēj panākt labākus skolēnu mācību rezultātus ar salīdzinoši mazāku nodarbināto skolotāju skaitu.
Kā mazo skolu priekšrocība bieži tiek minēta individuālāka pieeja katram bērnam, kā arī tas, ka skolas "uztur mazpilsētas un lauku novadus pie dzīvības". Taču – par kādu cenu tas notiek un kas par to maksā? Pat lielākajiem mazo skolu aizstāvjiem nākas atzīt, ka šāda, sadrumstalota, skolu tīkla uzturēšana no naudas izlietošanas viedokļa nav efektīva un izmaksā dārgi.
Ja Latvija būtu bagāta valsts, iespējams, mēs varētu atļauties uzturēt šādu neefektīvu skolu tīklu, kā tas notiek iepriekšējos rakstos pieminētajā Norvēģijā. Tomēr šobrīd realitāte ir pietiekami skarba. Šāda neefektīva skolu tīkla uzturēšanu mūsu valsts nevar atļauties, jo rezultātā cieš izglītības kvalitāte, it sevišķi mazajās skolās. Visvairāk cieš tie, par kuriem tik ļoti uztraucas mazo skolu saglabāšanas aizstāvji, – paši bērni, kuriem, taisnību sakot, tiek atņemtas cerības uz pārtikušu nākotni, jo viņi ir spiesti apmeklēt šīs vājās skolas.
Salīdzinot mācību rezultātus, ir būtiska un nozīmīga atšķirība starp lielajām pilsētu un mazajām lauku skolām. Tas pilnīgi noteikti nav tāpēc, ka laukos un mazpilsētās dzīvotu mazāk talantīgi bērni. Tā ir līdzšinējā izglītības politika, kas mazo skolu absolventus padara darba tirgū nekonkurētspējīgus. Līdz ar to nākas izvēlēties – vai nu nodrošināt šiem bērniem "laimīgu bērnību" ar skolu tuvu pie mājām un nākotnē – lielu varbūtību strādāt Īrijas zemeņu laukos, vai likt ikdienā mērot nedaudz garāku ceļu līdz skolai, bet ar labākām iespējām nākotnē sasniegt ko vairāk.
Līdz šim daudzas (bet ne visas) vietējās pašvaldības ir izšķīrušās atbalstīt pirmo variantu. No ilgtermiņa valsts attīstības perspektīvām raugoties, šis variants nav dzīvotspējīgs. Par to liecina arī vairāku gadu garumā jau novērojamā skolēnu sekmju pasliktināšanās centralizētajos eksāmenos. Tā ir tiešā politikas veidotāju (pirmkārt, Izglītības un zinātnes ministrijas) atbildība šo tendenci apturēt. Bez skolu tīkla optimizēšanas un virzības uz lielāku vidējo skolas lielumu tas praktiski nav iespējams. Vienlaikus politikas veidotājam, lai spētu to īstenot, ir nepieciešami konkrēti instrumenti šīs politikas praktiskajai realizācijai. Iespējas noteikt minimālo vidusskolas lielumu ir tieši šāds instruments.
Latvijā joprojām ir daudz vidusskolu, kurās 10.–12. klasē mācās 10 skolēnu klasē un pat mazāk (1. attēls). Izglītības un zinātnes ministrijai ir jābūt iespējai nepieciešamības gadījumā reorganizēt un apvienot visas šīs skolas (praksē droši vien būs arī gadījumi, kad mazo skolu pastāvēšana būs objektīvi un arī finansiāli pamatota).
Neapšaubāmi, pilsētu un lauku skolas arī turpmāk atšķirsies pēc lieluma, tomēr efektīvs naudas izlietojums nav iespējams, ja likumā vai Ministru kabineta noteikumos nav iespējams noteikt minimālo vidusskolas lielumu.
Vispārējās izglītības iestāžu (izņemot speciālās izglītības iestādes) skaita sadalījums pēc izglītojamo skaita 10.–12. klasē 2016. gada 1. septembrī
Avots: Izglītības un zinātnes ministrija
Ir jāsaprot, ka kvalitatīva vidējā izglītība ir absolūti kritisks priekšnoteikums talantīgāko bērnu turpmākām studiju iespējām un konkurētspējīgas augstākās izglītības iegūšanai, kas ļautu Latvijai nākotnē konkurēt starptautiski ne tik daudz ar lēto roku darbu, bet gan ar savu intelektuālo kapitālu. Par to – nākamajos rakstos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
