Līdzšinējais sociālā nodokļa maksāšanas variants paredz likmi sociālā nodokļa 33% apmērā, kas pakāpeniski tiek pārdalīta starp abiem maksātājiem, līdz sadalās uz pusēm. Kā sarunā Labklājības ministrijas viedokli paskaidroja Sociālās apdrošināšanas departamenta Ieņēmumu nodaļas vadītāja Jana Muižniece, tad no šāda sociālā nodokļa maksājumu pārdalījuma zaudē ne tikai darba ņēmēji, bet arī pašvaldību budžeti, sociālais un veselības budžets, turklāt darba devējam tas neko būtiski neatvieglo. Kā alternatīvas esošajam variantam tika izstrādāti vēl daži citi priekšlikumi, kas tad arī tika iesniegti Ministru kabinetā.
Kā pirmais ir variants, kurš paredz 33% nodokļa likmi, kur 24% likme attiecināma uz darba devēju, bet 9% uz darba ņēmēju. Pēc Muižnieces atzinuma tas būtu pats optimālākais risinājums, un šajā situācija vienīgais cietējs, turklāt tikai īstermiņā, būtu sociālais budžets, kur izdotos sabalansēt sākot ar 2006.gadu.
Otrais variants ir līdzīgs pirmajam, tikai kopīgā nodokļa likme tiek samazināta līdz 34% un darba devēju maksājumu likme ir 25%. Neskatoties uz mazāku likmes samazinājumu, sociālo budžetu arī šajā varianta sabalansēt var tikai 2006.gadā.
Trešais variants, par ko iestājas Latvijas Darba devēju konfederācija un kas atbilst pašreizējai likuma redakcijai, paredz sociālā nodokļa likmi 33% apmērā, kas sadalās uz pusēm starp abiem maksātājiem: 16,5% maksā darba devējs un tikpat – 16,5% arī darba ņēmējs. Līdz ar to sabiedriskajā sektorā jeb budžeta iestādēs šāda nodokļa maksājumu pārdale ir jākompensē, kā rezultātā valsts budžetam nav nekādu ietaupījumu. Turklāt, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses, šādu kompensāciju procesu būtu nepieciešams rekomendēt arī privātajā sektorā, uzskata Muižniece.
Ceturtais variants paredz sociālā nodokļa likmi 33% apmērā, kur pārdale, panākot izlīdzinājumu starp maksātājiem, tiek veikta pakāpeniski laikā līdz 2009.gadam.
Un visbeidzot piektais variants – saglabāt sociālā nodokļa likmi 35% apmērā, kur darba devējs maksā 26% un darba ņēmējs – 9%. Šo variantu aktīvi aizstāv Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. Šajā variantā sociālo budžetu sabalansēt ir iespējams gadu ātrāk – jau 2005.gadā.
Arodbiedrībām rūp budžeta deficīts
Uzsākot sarunu par sociālā nodokļa tēmu, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Juris Radzevičs skaidri paziņoja arodbiedrību kā darba ņēmēju pārstāvju pozīciju, iestājoties pret sociālā nodokļa likmes pārdali. Pirmais arguments ir, ka, palielinot darba ņēmēju maksājumu daļu, samazināsies iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumi, kas tiešā veidā atsauksies uz pašvaldību, veselība aprūpes un sociālo budžetu.
Otrkārt, sociālā nodokļa likmes pārdales rezultātā par aptuveni 8% (starpība starp šī brīža likmi 9% un iespējamo 16,5%) samazināsies darba ņēmēju ienākumi, kā rezultātā mazināsies tirgus aktivitāte un cietīs arī vietēji uzņēmēji. Līdz ar to ekonomiski izdevīgāk ir cīnīties par sociālā nodokļa likmes samazinājumu, nevis pārdali, uzskata Radzevičs.
Tomēr arī jautājums par likmes samazinājumu ir kļuvis diskutabls, it īpaši pēc Satversmes tiesas sprieduma par strādājošiem pensionāriem. Tas uzliek sociālajam budžetam papildus slogu, neatbildot uz jautājumu, no kurienes ņemt līdzekļus šiem maksājumiem. Kā uzskata Radzevičs, jautājumu par sociālā nodokļa likmes samazināšanu būtu jāsaista ar sociālo budžetu – kad likvidēts budžeta deficīts, tad arī tiek spriests par likmes samazināšanu. To pat iespējams varētu iestrādāt pārejas noteikumos – kad likvidēts sociālā budžeta deficīts, finansu ministrs paziņo šo faktu, un ar nākamo gadu stājas spēkā sociālā nodokļa likmes samazinājums.
Darba devēji: pieņemtais likums ir jāpilda
Latvijas Darba devēju konfederācijas viedoklis par sociālā nodokļa likmi un maksājumu sadalīšanu ir konsekvents: likums šobrīd ir pieņemts un tas ir jāpilda. Pašreizējā redakcijā paredz sākot ar 2003.gadu nodokļu likmi 33% apjomā, kas sadalās uz pusēm starp maksātājiem: 16,5% maksā darba devēji un tikpat – 16,5% - darba ņēmēji. Mēs neredzam iemeslus, kādēļ būtu jāmaina pašreizējā likuma redakcija, Latvijas Darba devēju konfederācijas viedokli pauda konfederācijas ģenerāldirektores vietnieks Edgars Korčagins.
Savukārt finansu ministrs šajās batālijās ieņēma diplomāta cienīgu pozīciju: ir skaidrs, ka gala rezultātā sociālā nodokļa likme ir jāsamazina. Bet par maksājumu proporcijas pārdali ir rūpīgi jāpārrunā visi aspekti ar iesaistītajām pusēm – gan ar darba devējiem, gan ar darba ņēmējiem, un jānonāk pie kompromisa, uzsver finansu ministrs Gundars Bērziņš.
Vēlēšanu gaisotne
Kur vēl izdevīgāku brīdi, lai izcīnītu sev izdevīgus noteikumus – pirms vēlēšanām jebkurš politiķis ir gatavs liekties līdz zemes savu potenciālo vēlētāju priekšā. Un to saprot gan darba devēji (viņi arī partiju sponsori), un to saprot arī darba ņēmēji (viņi arī plašās vēlētāju masas). Un tā arī ir atbilde, kāpēc un tieši tagad tiek aktualizēts jautājums par sociālo nodokli.
Ļoti saprotama ir arī Ministru kabineta ieturētā pauze – politiķiem ir jāsaprot, kura no šīm divām pusēm - darba devēji vai darba ņēmēji - ir potenciālo uzvarētāju komanda. Kļūdīties nevar, jo uz kārts ir liktas vietas Saeimas sēžu zālē.
Savukārt ekonomiskais aspekts šajās diskusijās ir vienkāršāks.
Pirmkārt, nodokļa kopējās likmes samazinājums, ja vien arī praktiski spēj nodrošināt sociālā budžeta sabalansētību tuvākajā nākotnē, ir pozitīvi vērtējams. Spriežot pēc Labklājības ministrijas aplēsēm, tad pie patreizējās likuma redakcijas sociālo budžetu no “bedres” izvilkt varētu 2006.gadā, bet nesamazinot nodokļa likmi – 2005.gadā. starpība salīdzinoši neliela, lai nelauztu šķēpus par likmes samazināšanu.
Otrkārt, nodokļa maksājumu pārdale uz pusēm sitīs pa kabatu tieši darba ņēmējiem, jo uzņēmumiem jebkurā gadījumā būs lielākas iespējas optimizēt savus maksājumus, un jo īpaši nodokļus. Bet nodokļu pārdale ir izdevīga darba devējiem, jo likumīgā kārtā ievērojamu nodokļu sloga daļu var pārlikt uz darbinieku pleciem.
Protams, saprātīgākais kompromisa variants būtu samazināt kopējo likmi, nemainot darba ņēmēju maksājumu, bet darba devēju maksājumu samazinot līdz 24%. Šo variantu kā optimālāko atbalsta Labklājības ministrija, un tas ir arī “zelta vidusceļš” starp Arodbiedrību un Darba devēju konfederācijas pozīciju. Bet vai politiķi pratīs novērtēt situāciju un panākt kompromisu?