Pagājušajā nedēļā Latvijas publiskajā telpā rezonēja Māra Cepurītes un Rinalda Gulbja pētījums "Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija". No diezgan skaļajiem secinājumiem īpašu uzmanību izpelnījās tas, ka vairāk nekā puse aptaujāto iedzīvotāji uzskata: "Latvijai PSRS sastāvā klājās tīri labi".
Gan pētnieki, gan mediji to uzreiz dzīrās nosaukt par nostaļģiju pēc padomju laika. Šāda tūlītēja reakcija, neiedziļinoties detaļās, bieži vien ļauj socioloģiju pārvērst mītā. Un šajā gadījumā sanāk vēl kuriozāk – pētījums par mītiem var radīt jaunu mītu par t. s. postkomunisma nostaļģiju.
Atklāti sakot, jau pats nostaļģijas jēdziens ir visnotaļ mītiska parādība. 17. gadsimtā ar nostaļģiju apzīmēja slimību – pārspīlētu ilgošanos pēc dzimtenes. Šveiciešu algotņi, kas cīnījās ārvalstīs, bija pirmie, kuriem identificēja šo kaiti. Tiesa, šodien ar nostaļģiju drīzāk tiek saprasta melanholiska jūsmošana par pieredzētu vai iztēlē radītu vēstures posmu. Postkomunisma nostaļģija savukārt apzīmē ne tikai apjūsmošanu, bet arī ilgošanos pēc komunistiskā režīma. Latvijā un citviet šādām ilgām, uz kurām acīmredzot norāda pētījuma autori, varētu būt dažādi un ne vienmēr savstarpēji papildinoši cēloņi.
Pirmkārt, var runāt par cilvēku neapmierinātību ar Latvijas sociālekonomisko modeli, kas iepretim padomju modelim nesniedz pietiekamu sociālās drošības sajūtu. Tas postkomunisma nostaļģijai piešķir arī sociālā protesta formu. Otrkārt, nostaļģiju veicina neapmierinātība ar Latvijas liberāldemokrātisko režīmu un tā individuālismā sakņotajām vērtībām, kas nepatīkami kontrastē ar padomju laika kolektīvismu. Treškārt, arī individuālajiem zaudējumiem no PSRS izjukšanas, protams, ir svarīga loma, īpaši vecākajā paaudzē.
Visbeidzot, ceturtkārt, nostalģiskumu var veicināt kopš Atmodas laika dominējošā paradigma, ka padomju laiks bija tikai tumšs un tukšs periods Latvijas vēsturē. Piemēram, cilvēkiem, kam 60. vai 70. gadi asociējas ar sasniegumiem profesionālajā dzīvē, var izrādīties svarīgi savai tālaika biogrāfijai saglabāt jēgu, tādēļ simpātijas pret aizgājušo laiku izpaužas kā pašaizsardzības reakcija uz vēlmi izmest padomju laiku vēstures mēslainē.
Diemžēl pētījumā nevar atrast nedz padziļinātu analīzi par postkomunisma nostaļģijas cēloņiem, nedz to, kā tie izpaužas dažādās sociāldemogrāfiskās grupās. Tādējādi secinājums par Latvijas iedzīvotāju nostaļģiju pēc padomju laika drīzāk atgādina mediju mānekli, kas publiskajā telpā iemests vai sagadīšanās pēc nokļuvis gurdenajā pēcjāņu nedēļā.
Šis pētījums nebūt nav vienīgais, kurā aplūkotas iedzīvotāju attiecības ar padomju laiku. Arī 2010. gada rudenī pēc LU Sociālo un politisko pētījumu institūta pasūtījuma veiktā SKDS aptauja parādīja, ka 54% respondentu pozitīvi vērtē padomju laiku Latvijā. Pārsteidzoši, bet tikpat liels respondentu īpatsvars parādās arī 2011. gada rudenī M. Cepurītes un R. Gulbja pētījuma ietvaros veiktajā SKDS aptaujā, kurā 54% respondentu atzina, ka Latvijai PSRS sastāvā klājās "tīri labi".
Tas katrā ziņā liecina par tendenci padomju periodu asociēt ne tikai ar ciešanām un pārdarījumiem. 2010. gada aptauja arī apstiprina, ka krievvalodīgo un nepilsoņu vidū simpātijas pret padomju laiku ir krietni izplatītākas. Šajā aptaujā pamanāma spēcīga korelācija starp respondentu vecumu un attieksmi: jo respondents vecāks, jo lielāka varbūtība, ka viņš pozitīvi novērtēs padomju periodu. Turklāt arī izglītība ir vērā ņemams faktors: jo zemāka izglītība, jo lielāka varbūtība, ka cilvēki padomju laiku atzīs par labu vai drīzāk labu.
Diemžēl pētījumā par ārpolitikas mītiem Latvijā nav iespējams iepazīties ar visiem sociāldemogrāfiskajiem datiem, kas tikai veicina socioloģisku mītu veidošanos. Tāpat žēl, ka pētnieku pasūtītajā SKDS aptaujā netika noskaidrots, vai iedzīvotāji patiešām gribētu, lai Latvijā tiek atjaunota padomju vara. Tas respondentiem netieši liktu atbildēt, vai pieņēmums, ka padomju laikā "klājās tīri labi", ir pietiekošs iemesls, lai atteiktos no Latvijas demokrātijas un tirgus ekonomikas. Ļoti iespējams, kad tad mēs ieraudzītu citādāku ainu. Patiesībā 90. gados un iepriekšējās desmitgades sākumā veiktās aptaujas liecina, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis bija antinostaļģiskuma līderi Austrumeiropā. Proti, tikai neliela daļa cilvēku uzskatīja, ka padomju iekārtu vajadzētu atjaunot.
Aiz skaļajiem paziņojumiem, manuprāt, nepamanīti palikuši daudzvērtīgāki pētījuma "Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija" rezultāti, kas raksturo Latvijas sociālo atmiņu. No vienas puses, faktiski neievērota palikusi labā ziņa: vairāk nekā puse mazākumtautību pārstāvju nepiekrīt aplamajam pieņēmumam, ka liela daļa iedzīvotāju 1940. gadā atbalstīja Latvijas pievienošanos PSRS. No otras puses, nav pat pamanīta arī sliktā ziņa: ievērojams respondentu īpatsvars (12%) uzskata, ka daļa cilvēku padomju laikā tika pamatoti represēti; nepilsoņu vidū tā domā pat viena piektdaļa aptaujāto. Lūk, šis gan ir bīstams signāls gan valsts atmiņu politikas veidotājiem, gan pilsoniskajai sabiedrībai, jo tas brīdina, ka Latvijā tomēr ir augsne komunisma noziegumu atainošanai.