Jau pāris gadus nodarbojoties sociālās uzņēmējdarbības lauciņā, nemitīgi saskaros ar situāciju, kad finansu fondiem, pašvaldībām vai ministrijām nemitīgi jāraksta projekti un jāskaidro, cik labi priekš visas sabiedrības psiholoģiskās un ekonomiskās veselības, ja finansiāli tiks atbalstīts resocializācijas un integrācijas darbs ar dažādu apgrūtinātu sociālo slāņu pārstāvjiem - cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bijušajiem notiesātajiem, bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, noziegumu upuriem u.c..
Priekš uzņēmēja, kurš jūt savā sirdī, ko vairāk, nekā tikai peļņas gūšanas instinktus, tas ir ārkārtīgi darbietilpīgi, nomācoši un bieži vien arī pazemojoši. Jo, jau tā, cilvēks iegulda savus personiskos resursus - naudu un laiku, reizēm, arī upurē ģimenes intereses, lai tikai uzturētu šo, visai sabiedrībai nozīmīgo lietu darbību, tomēr tas neliedz gan atbildīgajām valsts institūcijām, gan Eiropas un privātajiem fondiem atkal un atkal pieprasīt neskaitāmas atskaites un pierādījumus, ka šī darbība nav materiāla iedzīvošanās vai kāda citāda neatbilstoša pašlabuma gūšana. Jāmin arī, ka lielākajai daļai grantu, summas uz ko var pretendēt nepārsniedz 50 000EUR.
Kāds nesamērīgs resursu patēriņš, lai izdarītu kaut ko sabiedrībai lietderīgu, turklāt, zem vissmalkākas lupas, aizdomu un neuzticības ēnā...
Kontrastā tam, mazais "kukulītis" - 500 000EUR, - ko atrada Latvijas Dzelzceļa prezidenta automašīnā, ir kā spridzeklis, kas sagrauj jebkādas ilūzijas par kaut cik taisnīgu, uz kopējo sabiedrības labumu vērstas valsts iekārtas pastāvēšanu Latvijā. Protams, tas ir tikai viens gadījums, bet cik bieži mēs par tādiem dzirdam. Turklāt, līdzīgi kā šajā gadījumā, kad prezidents ir tikai atstādināts uz izmeklēšanas laiku no darba pienākumu pildīšanas, neskatoties uz faktu, ka aizturēšanas brīdī viņš ir pat bēdzis no izmeklētājiem, ir visklajākais pierādījums ierēdniecības visatļautībai un šķiras pārākumam pār pārējo sabiedrību.
Tas ir pierādījums sistēmai, kas izveidota, lai uzturētu savējos - gan varas, gan biznesa sfērās. Salīdzinājumam, manas četru bērnu ģimenes, kas neskaitās trūcīga, mēneša ienākums, ar ko esam iemanījušies izdzīvot, ir 1500EUR, gadā tas sastāda 18 000EUR. Šāds, Magones kunga, mazizmēra "kukulītis" nodrošinātu mūsu ģimeni uz 25 gadiem.
Tas, ko turpinājumā pateikšu nav nekas jauns, tās ir lietas par kurām runā visur, taču nekas nemainās, jo sistēma tāpēc arī ir sistēma, ka vai nu pakļauj vai izgrūž no sevis neatbilstošos. Kas tad ir šī sistēma, kas pakāpeniski iznīcina pati sevi, savas valsts un tautas resursus? Tai ir divas galvas.
No vienas puses tā ir ierēdniecība, kas nesamērīgi izpletusies pa visām valsts atbildības sfērām un ar katru Eiropas direktīvu nepalaiž garām iespēju nodibināt jaunu aģentūru, komisiju vai darba grupu ar visiem no tā izrietošajiem materiālajiem labumiem. Turklāt, šī ierēdniecība ir ieinteresēta punktuāli izpildīt visus tās noteiktos normatīvos aktus, pat ja reizēm tie ir pretrunā viens otram. Tas ir pareizi, jo labs kareivis un arī ierēdnis ir tas, kurš izpilda precīzi pavēles.
Taču kurš gan no ierēdņiem (īpaši, augstāk stāvošiem) nav saskāries ar situāciju, kad redz kaut ko ne visai tīru un caurspīdīgu, ne visai ērtu parastam cilvēkam, bet piever uz to acis, jo savs amats un alga ir būtiskāka par neparedzamu, bet taisnīgu aktivitāti?
Savukārt, kurš gan no sabiedrības locekļiem nav saskāries ar normatīvo aktu paradoksiem, kad cilvēks, vēršoties ar pamatotu, nopietnu lietu pie valsts atbildīgajām institūcijām, tiek "futbolēts" no viena ierēdņa pie otra, un, galarezultātā, izradās pats vien vainīgs, reizēm, pat administratīvo sodu pelnījis? Jāatzīmē, ka vēsturē likumi tika radīti, lai palīdzētu indivīdam un sabiedrībai dzīvot saskaņotā sabiedrībā pēc līdzvērtības principiem. Turklāt, tie likumi, kuri sāka paverdzināt sabiedrību vai bija pretrunā ar cilvēkam piemītošo transcendentālo cieņu, vienmēr tika gāzti vai saņēma protestu no sabiedrības. Likumam (normatīvajam aktam) ir jāpalīdz cilvēkam, nevis jāpadara viņa dzīve arvien grūtāka.
No otras puses ierēdniecība sastāv no tās pašas sabiedrības locekļiem. Tāpēc paceļas jautājums - kas notiek ar individuāliem sabiedrības locekļiem, kad viņi iegūst sev tīkamu amatu vai atlīdzību? Kāpēc jaunajā dzīves situācijā viņi var "stāvēt un krist" par normatīvajiem aktiem un pilnīgi aizmirst visas neērtības un paradoksus, kas viņus skāra līdz tam, un kas turpina skart viņus un viņu līdzpilsoņus? Tāpēc, ka viņi ir panākuši savu īstermiņa mērķi - saņem pienācīgu atlīdzību ar visām sociālajām garantijām un karjeras izaugsmes iespējām. Neko nevar pārmest, jo cilvēks rūpējas par sevi un savu ģimeni.
Tomēr pastāv arī kaut kas vairāk, kādēļ cilvēks dzīvo, kādēļ strādā, kādēļ mīl savu dzimteni un otru cilvēku, un kādēļ viņam piemīt transcendentāla cieņa, ko viņš pats nevar ne iegūt, ne atņemt otram, bet, kas ir Dieva dota. Kopējam sabiedrības viedoklim pietrūkst šīs otras puses, kas patiesībā ir jebkuras rīcības vai domas pamatā, un ko sauc par garīgumu vai vērtību izpratni. Kamdēļ cilvēks dara vienu vai otru darbu, kamdēļ ir gatavs ziedot savu laiku vai pat dzīvību ģimenes, valsts vai vienkārši līdzcilvēka labā. Bet mēs nenoliedzam, ka tāda vērtību sistēma pastāv, mēs pat savos valsts svētkos to atzīmējam.
Ignorējot šo vērtību izpratni un cilvēka garīgumu kā tādu, arī piedzīvojam tādus "magones kungus" un viņam līdzīgus gadījumus, kad atklājas egoisms un alkatība visā pilnībā, neatkarīgi no izmeklēšanas rezultātiem. Savulaik krievu cars Pēteris I saviem gubernatoriem pavēlēja runāt bez papīra, lai redzētu katra gudrību vai dumjību. Līdzīgi arī Svētajos Rakstos varam izlasīt, ka no katra sirds pilnības izriet viņa rīcība.
Nobeigumā vēlos aicināt katru labas gribas cilvēku, vispirms ieskatīties savā sirdī un vērtību sistēmā, atcerēties, ka katrs esam nākuši pasaulē kā mazi, neaizsargāti bērni ar lielām cerībām uz šo pasauli, pieķērušies mīļmantiņām un ilgām pēc siltuma, un pieņemšanas, ar prieku par dzīvību. Tāpēc nelaupīsim to viens otram, bet domāsim kā labiekārtot savu valsti, lai katrs, arī pats pēdējais sabiedrības loceklis varētu justies vajadzīgs.
Tad arī mūsu tauta vairosies un valsts uzplauks, jo cilvēks, pirmkārt, ir attiecību būtne un tikai pēc tam patērētājs. Turklāt, mums katram piemīt izvēles brīvība, mēs katru savas dzīves brīdi varam izvēlēties - pakļauties vairākumam, kas bieži vien ir ērts, kaut arī ilgtermiņā destruktīvs, vai pastāvēt par patiesību, kas bieži vien nav ērta un ir mazākumā, bet atbalsojas mūsu sirdī un nezaudē savu vērtību nekad.