Ja caur televizoru un stacionāro telefonu nebija iespējams ielauzties un iegūt jebkādus datus, tad tiklīdz parādījās internets, mūsu ierīces kļuva par mērķi. Līdz ar tehnoloģiju attīstību esam kļuvuši ne tikai modernāki, bet arī apdraudētāki.
Katru dienu miljoniem cilvēku nodod savus personas datus dažādiem pakalpojumu sniedzējiem par kuru darbības atbilstību likumam viņi nemaz nav pārliecināti, tāpat kā par to, ko šādi pakalpojumu sniedzēji ar viņu personas datiem tālāk izdara. Datu aizsardzība ir ļoti nopietns jautājums, kas sagādā galvassāpes ne tikai cilvēkiem, kuru dati tiek izmantoti, bet arī legāli strādājošiem uzņēmumiem, kuriem par sev uzticētajiem datiem ir jāatbild, respektējot to, ka klients ir uzticējis pakalpojumu sniedzējam šo sensitīvo informāciju.
Strādājot dažādos Eiropas uzņēmumos varu apgalvot, ka datu drošība visur ir vienlīdz būtisks jautājums. Eiropā ir izstrādāta pietiekami stingra likumdošana šajā jomā, lai uzņēmumus regulētu. Protams kā jebkurā jautājumā ap biznesu, vājais posms ir mazie uzņēmumi, kuriem nav pietiekami resursu, lai veiksmīgi glabātu šos datus un pasargātu no trešo personu ietekmes. Drošības sistēmas prasa ziedot ievērojamas izmaksas. Bet ko darīt, ja uzņēmumam nav pietiekamu resursu?
Tagad ikvienam ir iespēja brīvi iegūt informāciju par to kā pasargāt savus personas datus no ļaunprātīgas izmantošanas, bet cilvēki to neizmanto. Atgādinot atkal un atkal, vienmēr ir jāizvērtē kad, kam un kādus datus par sevi sniedzam. Ja gribi kaut ko pirkt internetā, tad neizbēgami tiks prasīti personas dati, bankas un maksājumu informācija, šī datu iegūšana ir sava veida līgums starp pakalpojumu sniedzēju un pircēju. Bet ir jāizvērtē vai komersants, kam tiek sniegti šie dati darbojas legāli (vai ir ieguvis pakalpojuma sniegšanai nepieciešamās licences un reģistrēts atbilstošos reģistros, kas rāda, ka tā darbības atbilstība dažādām prasībām tiek atbilstoši uzraudzīta), vai tā vietne, kurā ievadi savu kredītkartes informāciju ir reģistrēta drošiem pirkumiem.
Cilvēkiem joprojām trūkst izpratnes par riskiem, kuri rodas nododot savu sensitīvo informāciju citiem, un, kuri rodas izmantojot citu personu datus. Šīs darbības ar citu datiem ir krimināli sodāmas un tehnoloģiskās iespējas šobrīd ir pietiekamas, lai tās izsekotu līdz pat vainīgajai personai. Interneta vide, lai kā arī gribētos, nav anonīma.
Kad dati ir droši paglabāti no ārējiem uzbrukumiem, jāpievēršas citam drošības aspektam. Uzņēmumiem ir uzmanīgi jāizvērtē, kuriem darbiniekiem ir piekļuve klientu datiem, cik plaša ir šī piekļuve un vispār, cik lielā mērā dati ir nepieciešami konkrētajam darbiniekam. Cik brīvi šos datus iespējams iegūt – vai tie glabājas vienā datorā un var iekopēt zibatmiņā?
Arī darbības uzņēmuma iekšējās sistēmās ir izsekojamas un uzņēmumiem noteikti vajadzētu šīs tehnoloģiskās iespējas pielietot, lai samazinātu datu noplūdes riskus, protams, skaidrojot šo visu arī saviem darbiniekiem. Izpratne par datu drošību un riskiem, operējot ar tiem, būtu jāskaidro darbiniekiem pašos pamatos, jo šī izglītošana strādā kā preventīvs līdzeklis datu aizsardzībai.
Telekomunikāciju uzņēmumi ir starp tiem uzņēmumiem pret kuriem kiberuzbrukumus organizēt ir populāri, jo tie glabā lielu apjomu ar klientu datiem. Pastāvošie drošības riski ir kārtīgi jāizvērtē un jābūt gataviem visam. Tāpat arī ikviens uzņēmums var mācīties no lielajiem datu noplūdes skandāliem. Yahoo ir reāls pierādījums tam kā bezdarbība krīzes situācijā var nogalināt miljardiem vērtu uzņēmumu. Ir jādara viss iespējamais, lai nosargātu klientu datus.
Protams gan tajā brīdī, gan arī pēc tam ir nepieciešama arī liela drosme, lai stātos pretī visam notikušajam un skatītos acīs klientiem, kuri ir kļuvuši par upuriem šajā situācijā. Bet jebkurā krīzes situācijā, kad jautājums skar personas datus, uzņēmumiem ir jābūt pēc iespējas atklātākiem, lai nezaudētu savu klientu uzticību.