Šādā situācijā, kad jau nepieciešama konsolidācija, izbrīnu rada Labklājības ministrijas virzītie grozījumi pensiju likumā, kas 2016. gadā rada vēl papildus izdevumus 0,1% no IKP. Šādus lēmumus nedrīkst pieņemt, ja nav pieņemti lēmumi par to, kā notiks konsolidācija. Rīkojoties pretēji, valdība vienkārši saasina jau tā esošo problēmu, kas būs jāatrisina šī gada rudenī, izstrādājot nākamā gada budžetu.
Reālistiski raugoties, no dažu izdevumu pozīciju palielināšanas nevarēs izvairīties, jo vienmēr ir kādi apstākļi, kas steidzami prasa papildu finansējumu. Pieņemsim, ka tādas vajadzības veidotu 25% no tā papildu finansējuma, kas tika piešķirts 2015. gada jaunajām politikas prioritātēm, jeb 0,2% no IKP.
Pieņemsim, ka Finanšu ministrijas viedoklis netiek ņemts vērā un valdība atbalsta Labklājības ministrijas virzītos grozījumus pensiju likumā. Tādā gadījumā konsolidācijas apjoms būtu 0,7 % no IKP.
0,7% konsolidācija nav joka lieta un ar kosmētiskiem līdzekļiem to izdarīt nevarēs. Valdībai nāksies izšķirties starp sliktu un vēl sliktāku variantu. Variantu jau nav daudz. Mēģināšu iezīmēt iespējamos scenārijus.
Konsolidāciju var veikt gan samazinot izdevumus, gan palielinot ieņēmumus. Var abus soļus kombinēt. Ja tiktu pieņemts lēmums samazināt izdevumus, tad vidēji katrai ministrijai būtu jāsamazina izdevumi par 5% (varu iedomāties, kāda neapmierinātība sekotu no visām nozarēm).
Otrs konsolidācijas variants ir palielināt ieņēmumus. Kādi ir varianti?
Ir tikai trīs nodokļi, kuriem ir būtiska fiskālā ietekme - Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (5,5% no IKP), pievienotās vērtības nodoklis (7,7% no IKP) un sociālās apdrošināšanas iemaksas (8,0% no IKP).
Varētu atteikties no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanas par 1% (varu iedomāties, kāda neapmierinātība nāktu no darba ņēmējiem). Ieņēmumi tādā gadījumā pieaugtu par 0,2% no IKP, bet uz konsolidāciju efekts būtu tikai 0,04% no IKP. Tas tāpēc, ka tikai 20% no IIN tiek novirzīti valsts budžetā. 80% nonāk pašvaldību budžetos.
Nav pamata domāt, ka pašvaldības šos papildu ieņēmumus uzkrās. Visticamāk tās attiecīgi palielinās izdevumus, līdz ar to efekts uz deficītu būs neitrāls. Šo situāciju varētu labot, attiecīgi mainot IIN proporciju starp valsts budžetu un pašvaldību budžetu tā, lai pieaugums nonāktu valsts budžetā (varu iedomāties, kādu neapmierinātību paudīs pašvaldības). Šādā situācijā konsolidācijas efekts būtu 0,2%.
Sociālās apdrošināšanas iemaksu palielināšana pēc būtības nerisina problēmu, jo šos līdzekļus nevar izmantot valsts pamatbudžeta izdevumu segšanai. Jāatzīmē, ka jau pašlaik sociālās apdrošināšanas budžetā 2016. gadā tiek prognozēts 0,4% no IKP pārpalikums, bet valsts pamatbudžetā 2% no IKP deficīts. Vēl lielāka pārpalikuma veidošana, attiecīgi pieļaujot lielāku valsts pamatbudžeta deficītu radītu ilgtermiņa problēmas, jo sociālās apdrošināšanas budžeta pārpalikums tikai pastiprinātu spiedienu palielināt šī budžeta izdevumus.
Vistiešāko efektu uz valsts pamatbudžeta deficīta samazināšanu dotu izmaiņas pievienotās vērtības nodoklī. PVN palielināšana par 1% dotu konsolidācijas efektu 0,3% no IKP.
Jāatzīmē, ka minētie aprēķini ir vienkāršoti, tomēr tie pareizi raksturo iespējamās izvēles. Būtu maldīgi cerēt, ka varēs izvairīties no šiem sāpīgajiem lēmumiem. Ēnu ekonomikas apkarošanas efektam uz ieņēmumu palielināšanu ir noteiktas robežas un tās jau lielā mērā ir sasniegtas 2015. gada budžeta izstrādē.
Kā redzams, jebkuri lēmumi rudenī par budžetu būs sāpīgi un sabiedrība nepopulāri. Vai vajag jau šodien šo uzdevumu padarīt vēl grūtāku?