Toties visus, kas uzskata, ka neatkarīgi no konteksta šiem vārdiem skolas programmā nav vietas, vietējie "liberāļi" ar "Islāma valsts" cienīgu pašpārliecinātību sauc par cenzoriem, stagnātiem un visu iespējamo brīvību naidniekiem.
Nekad nebiju domājis, ka man nāksies iestāties pret krievu lamuvārdu izmantošanu latviešu literatūras stundās latviešu skolā. Man šis ir negaidīts ampluā.
Tāpat es nekad nebūtu domājis, ka gudri un izglītoti cilvēki var vairākas dienas sociālajos tīklos locīt visus iespējamos krievu lamuvārdus to latviešu transliterācijā, lai pierādītu visiem, ka viņi ir īsteni brīvi domājoši liberāļi, kas nepieņem cenzūru. Pierādīja, ko lai saka.
Pēc visa šī radās nepārvarama vēlme iziet cauri dažām vienkāršām patiesībām. Nedrīkst šņaukāties pie pusdienu galda. Šis aizliegums nekādā veidā nav uzskatāms par Satversmē garantēto brīvību pārkāpumu. Ikvienam ir tiesības mierīgi piecelties no galda un izšņaukt degunu citā vietā.
Nedrīkst bez biksēm nākt uz teātri. Šī norma nav cenzūras izpausme. Tomēr pasaulē ir diezgan daudz vietu, kur var un pat vajag staigāt bez biksēm, ja nu kas.
Nedrīkst mest ārā atkritumus pa logu. Arī šis ierobežojums nav padomju dogmatiskās domāšanas paraugs. Izmetot atkritumus miskastē, tu nekļūsi par pagātnes palieku.
Ikviens no mums viegli var izveidot garu sarakstu ar lietām, ko mēs nedarām, jo esam audzināti cilvēki un ievērojam virkni nerakstītu un rakstītu normu.
Šīs normas attiecas arī uz necenzētu leksiku. Piemēram, es varu nolamāties saziņā ar Šleseru. Taču es nelamājos, kad runāju ar bērniem. Es apmeklēju grupas "Ļeņingrad" koncertus. Taču es izslēdzu Šnura disku, kad pie manis mašīnā iekāpj mamma.
Pieaugušie nelamājas bērnu klātbūtnē, kaut arī skolēni bieži vien arī paši mums var sarīkot visdažādāko vārdu visu iespējamo kombināciju meistarklasi. Tāpat mēs netirgojam skolās kolu un fantu, kaut arī bērni dzer gan kolu, gan fantu.
Mēs nepārdodam ne skolās, ne to tuvumā cigaretes un alkoholu, kaut arī daudzi vidusskolēni zina gan cigarešu, gan alkohola garšu. Mēs neļaujam bērniem skatīties pornogrāfiju, kaut arī daudz skolēni par bērnu ieņemšanas procesu zina ne tikai no stāstiem.
Protams, ka lamuvārdi pastāv ne tikai sabiedrības dzīvē kopumā, bet arī kultūrā kā tādā. Brīvā sabiedrībā mākslinieks var izmantot jebkuru izpausmes formu un jebkurus vārdus. Kādam gan tas sanāk izsmalcināti un jēgpilni, bet citam - ar urlas grāciju. Talanti mēdz būt dažādi.
Un te mēs pietuvojamies tiesiskas valsts funkcionēšanas pamatiem. Ir izglītības standarts, ko regulē daudzi normatīvie akti.
Tāpēc nav nekādas nozīmes, ko par attiecīgo dzejoli domā jebkuras pašvaldības jebkurš pārstāvis. Tāpat nav nozīmes arī Izglītības un zinātnes ministres viedoklim. Starp citu, Mārīte Seile paziņoja, ka arī pati izmantotu šo dzejoli ar visiem tajā esošajiem vārdiem savā pedagoga darbā.
Taču vēlreiz - nozīme ir tikai visu skolā izmantoto materiālu atbilstībai standartam.
Tāpēc, ja runājam par konkrēto gadījumu, Rīgas dome sākumā grib saņemt Izglītības un zinātnes ministrijas oficiālu vērtējumu par popularitāti iemantojušā dzejoļa atbilstību izglītības standartam.
Savukārt domes Izglītības, kultūras un sporta departaments Rīgas skolās kopā ar to administrācijām veiks izmantoto materiālu pārbaudi.
Tādi nu mēs te Rīgā esam - neliberāli noskaņoti atpakaļrāpuļi.