Ņemot vērā publiskajā telpā norisinošo diskusiju par Latvijas aizsardzību un hibrīdkara ietekmi uz to un iepazīstoties ar Kārļa Krēsliņa kunga pausto viedokli par Latvijas aizsardzības politiku un hibrīdkara ietekmi, es vēlētos papildināt šo diskusija ar dažiem komentāriem.
Pirmkārt, ir būtiski norādīt, ka hibrīdkarš pēc savas būtības nav it nekas jauns. Tas ietver asimetriskas karadarbības metodes ar lielu akcentu uz informācijas kara elementiem, kas ir vērsts uz Latvijas sabiedrības demoralizēšanu, politiskās varas leģitimitātes graušanu un tās diskreditēšanu Latvijas sabiedroto vidū. Šādas karadarbības apstākļos Latvijas Nacionālie bruņoto spēku (NBS) loma ir saskatāma divos aspektus - spēcīgi un attīstīti bruņoti NBS ir būtisks atturēšanas politikas elements un tiem ir centrālā loma, kad tiek veikts reāls uzbrukums Latvijas teritorijai.
Izejot no šīs loģikas, fundamentāli nekas nav jāmaina Latvijas aizsardzības politikas uzstādījumos, bet gan jāparedz reāls finansējums NBS spēku stiprināšanai, kas ietver gan atbilstoša bruņojuma iegādi, gan personāla profesionalitātes uzturēšanu un celšanu. Informatīvās telpas stiprināšana pret agresīvo propagandu un Latvijas valstij naidīgo indivīdu kontrolēšana un izķeršana ir citu nozaru ministriju kompetencē.
Otrkārt, nesaskatu vajadzību pēc jauna aizsardzības politikas plānošanas dokumenta kā Valsts militārās stratēģijas izstrādes, jo jau šobrīd esošie dokumenti kā Nacionālā drošības koncepcija un Valsts aizsardzības koncepcija tiek izstrādāti, pamatojoties uz aktuālo apdraudējumu un risku izvērtējumu, un sniedz skaidras atbildes par to, kas tiek saprasts ar kolektīvo aizsardzību un nacionālo aizsardzību. Šo dokumentu analīze skaidri iezīmē to, ka ilgus gadus Latvijas aizsardzības politikā ir bijuši trīs darbības virzieni. Pirmkārt, aktīva dalība starptautiskajās operācijās, tādējādi sniedzot Latvijas artavu kolektīvajā aizsardzībā un paļaujoties, ka krīzes gadījumā Latvijas sabiedrotie sniegs savu atbalstu. Otrkārt, minimālu pašaizsardzības spēju attīstīšanu, proti, lai Latvija spētu noturēt savas pozīcijas, līdz krīzes gadījumā tiek saņemts atbalsts no sabiedrotajiem. Treškārt, NBS atbalsts civilajai nozarei, kas tiek veikts pamatā caur Zemessardzi vai citām NBS vienībām.
Protams, ka šīs prioritātes izskatās skaisti uz papīra un jautājums par to reālo izpildi ir aktuāls. Kopš iestāšanās NATO ierobežotā finansējuma dēļ Latvija pārsvarā ir visus resursus atvēlējusi NBS dalības militārajās misijās nodrošināšanai, atstājot novārtā pašaizsardzības spēju attīstīšanu. Līdz ar Ukrainas krīzi politiķi ir atskārtuši šo problēmu, un finansējums tiek pakāpeniski paaugstināts. Igauņi to sāka darīt jau pēc 2008.gada dēļ Bronzas kareivja statujas skandāla un Krievijas-Gruzijas konflikta un tāpēc šobrīd ir novērojams viņu acīmredzamais pārākums, kad runa ir par pašaizsardzības spējām.
Vienlaikus nevar piekrist par diskusijas neesamību par hibrīdkara ietekmi uz Latvijas aizsardzību. Pēdējā gada laikā ir organizētas virkne konferenču un semināru, kuros tiek analizēti hibrīdkara elementi un kā tie būtu iekļaujami Latvijas aizsardzības politikas plānošanas dokumentos. Tā, piemēram, tika organizēts diskusiju cikls par Valsts aizsardzības koncepcijas aktualizēšanu atbilstoši jaunajiem apdraudējumiem.
Visbeidzot, par izteiktajiem priekšlikumiem vēlos pakavēties pie viena ierosinājuma, ko Krēsliņa kungs ir vairakkārt aktualizējis, proti, Latvijas Nacionālās drošības akadēmijas izveidošanas, kas darbotos gan aizsardzības, gan iekšlietu nozaru uzdevumā. Pirmkārt, ES dalībvalstīs (piemēram, Igaunijā, Vācijā un Apvienotajā Karalistē) un arī citviet pasaulē policistu un militārpersonu apmācība lielākoties tiek organizēta atsevišķi, jo drošības speciālistu izglītības sistēma ir integrēta ar attiecīgajām spēka struktūrām, kurās sagatavotie speciālisti pēc izglītības iestāžu absolvēšanas turpina dienestu. Otrkārt, no studiju programmas satura viedokļa organizēt atsevišķu policistu un militārpersonu apmācību ir loģisks pamats, jo studiju saturs policistiem un militārpersonām ir principiāli atšķirīgs. Vienkārši izsakoties, pirmie rūpējas par iekšējo drošību un kārtību, savukārt otrie izstrādā aizsardzības taktikas un tiek apmācīti kā efektīvāk nogalināt ārējo ienaidnieku.
Treškārt, dēļ drošības jēdziena plašajām robežām nenovēršami Latvijas Nacionālā drošības akadēmija dublētu jau pastāvošo augstākās izglītības iestādes, jo katrā jomā ir savi drošības izaicinājumi. Ceturtkārt, militārpersonu un policistu mācību iestāžu apvienošanas ieguvumi ir grūti saskatāmi, tieši pretēji tas būtu finansiāli dārgāk, administratīvi mulsinoši un no tiesiskā viedokļa - sarežģīti. Līdz ar to, analizējot no jebkura skatupunkta, šāds iestāžu apvienošanas process radīs virkni jaunu problēmu, kas kavēs apmācības kvalitāti abās nozarēs.
Rezumējot šo īso komentāru, vēlos norādīt, ka Latvijas lēmuma pieņēmēji aizsardzības un iekšlietu struktūrās, kā arī politiķi apzinās valsts ievainojamību iepretim hibrīdkaram. Līdz ar to pirmais būtiskais solis ir sperts. Šobrīd ir būtiski strādāt, lai risinātu šīs problēmas, nodrošinot stabilu finansējumu NBS un atbilstošo drošības iestāžu stiprināšanai. Jauna aizsardzības politikas plānošanas dokumenta kā militārās stratēģijas izstrādāšana un jaunas izglītības iestādes veidošana šī brīža apdraudējuma apstākļos noteikti ir lieka.
Rakstā tiek pausts autores personīgais viedoklis.