Pirms vairākiem gadiem, kad Rīgas koncertzālēs īpaši aktualizējās klausītāju vēlme aplaudēt starp cikliska skaņdarba (simfonijas, sonātes, svītas) daļām, likās, ka tās ir mūzikas cienītāju neizglītotības sekas. Kāda neaudzinātība! Parādījās koncertu rīkotāju mēģinājumi apkarot šādu parādību, koncerta ievadvārdos līdzās ne visai iedarbīgajai formulai par mobilo tālruņu izslēgšanu iekļaujot arī lūgumu aplaudēt tikai skaņdarba beigās. Viss būtu labi, tikai kā, sasodīts, lai saprot, kad tās beigas pienāk. Saklausot sevišķi efektīgu kadenci, daļa klausītāju metas līksmi izrādīt atzinību – tas nekas, ka beigusies tikai vijoļkoncerta pirmā daļa. Piesardzīgākas dabas cilvēks drošības pēc palūkosies apkārt, lai neizjauktu koncerta gaitas rituālu. Tātad – ja cilvēks ir gatavs pieņemt, ka nokļuvis vidē, kurā ne viss viņam saprotams, viņš būs arī gatavs pieņemt spēles noteikumus. Mūzikas puslīdz pazinēja snobismā gribas izsaukties, ka tie jau Krievijas tūristi vai Latvijas bagātnieki, kas aplaudē nevietā. Tātad runa būtu par cilvēkiem, kam koncerts, visticamāk, ir viena no laikmetīgas un prestižas laika pavadīšanas formām.

Taču šāds snobisms prasa zināmas korektīvas, ja paklausāmies kaut vai tikai koncertierakstus, kas "Latvijas radio 3 Klasika" aktīvajā arhīvā ik dienas dāsnā straumē ieplūst no visas Eiropas. Liels bija mans pārsteigums, kad izdzirdēju, kā no Parīzes Elizejas lauku teātra atsūtītā koncertieskaņojumā Brāmsa simfoniju kuplina publikas atzinība ik pēc skaņdarba daļas noklausīšanās. Pagājušajā vasarā Francijas radio festivālā Monpeljē pārsteigumu nomainīja secinājums – aplausi starp cikliska opusa daļām Eiropā kļūst par laikmetīgu paražu. Varam minēt, vai vismaz daļēji tam iemesls nav meklējams pasaules klasiskās mūzikas radiostaciju ieradumā veidot stundām ilgas kokteiļprogrammas no simfoniju, sonāšu u. c. vairākdaļu skaņdarbu atsevišķiem posmiem, kas, saprotams, mijas ar miniatūrām un viendaļīgiem šedevriem.

Radioformātā tas pat liekas iederīgi – lai raidītu vairāk nekā stundu garās Bruknera vai Mālera simfonijas, nepieciešams īpaši sagatavots laiks un īpaši uzskaņots klausītājs. Turklāt ne jau visos cikliskajos skaņdarbos formveides cements satur kopā visu opusu no pirmās līdz pēdējai taktij. Nerunāsim nemaz par to, ka mūsdienu klausītāja uztveres spējas nepavisam nav piemērotas izvērstu skaņdarbu ilgai baudīšanai nesteidzoties. Skaidrs, ka būtu pārsteidzīgi teikt, ka Latvijas koncertzāļu aplausi ir iekļaušanās Eiropas tendenču aktualitātē, taču skaidrs arī tas, ka stingru noteikumu, izskatās, vairs nav. Varbūt notiek atgriešanās pie Mocarta laika tradīcijas aplaudēt pēc katras daļas. Pianists Emanuels Akss atgādina vēstures faktu par Bēthovena vilšanos, kad kādā koncertā starpdaļu atzinība izpalikusi.

Berlīnes opernamā Unter den Linden janvāra vidū Renē Jakobss nāca klajā ar Klaudio Monteverdi "Vesperu" un tā paša komponista madrigāla "Tankrēda" un "Klorindas divkauja" ārkārtīgi talantīgu caurviju apvienojumu. Partera vidū kāda erudīta dāma, acīmredzot labi zinādama, ka "Vesperes" beidzas ar doksoloģijas triumfu, sparīgi metās plaukšķināt, taču viņa, šķiet, nebija izlasījusi programmas lapiņā, ka Jakobsa versijā izrāde beigsies ar madrigāla apgaroto nāves klātbūtnes finālu nevis ar kora un orķestra tutti. Pagāja dažas brīnišķīgas sekundes, iekams, dāmas vientuļo plaudienu noklusināja apkārt sēdošo nīgrie šņācieni. Latvijā – Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā vēl pirms dažiem gadiem bija (iespējams, arī šobaltdien ir) stingri jo stingri aizliegts traucēt augstākās varas klātbūtni ar plebejisku roku dauzīšanu. Savukārt šo rindu autoram pēc sevišķi laba koncerta beigām vispār gribas nemanāmi izslīdēt no zāles, vēl pirms sākusies aplausu vētra. Tā vieglāk saglabāt pēcgaršu.

Starp citu, kādā intervijā "Klasikai" Vestards Šimkus teica, ka viņu daudz vairāk traucējot klausītāju klepošana nekā mobilo tālruņu zvani. Kas nu kuram der. Ir virkne mūsdienu mūziķu, kam akurāt patīk publikas spontanitāte – piemēram, laikrakstā Pittsburgh Post Gazette diriģents Leonards Slatkins atzīst, sak, lai jau viņi pauž savu sajūsmu, ja mūzika izraisa tādu nepieciešamību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!