"Viņa bija vienīgā pianiste šajos ieskaņojumos. Es biju skaņu inženieris visās ieraksta sesijās un uzņemos pilnu atbildību par visu, ko laidis klajā mans skaņu ierakstu nams Concert Artist. Pirms 12 mēnešiem viņa nebija pārāk pazīstama. Kāpēc gan lai es liktu sievas vārdu uz viltotiem ieskaņojumiem? Ja es uzliktu kādu krievu vārdu, mēs būtu pārdevuši desmit reižu vairāk disku. Angļiem nepatīk panākumi. Jūs varat būt veiksmīgs kādu gadu, un tad viņu labvēlība no jums novēršas," saka pianistes Džoisas Hato vīrs Viljams Baringtons-Koups 2007. gada 21. februāra The Daily Mirror.
Šī gada sākumā 20. gadsimta ģeniālākās interpretes pēcnāves slavu aptumšoja pētījumi, kas liecināja: Hato ieskaņotās Lista "Transcendentālās etīdes" patiesībā spēlē Lāslo Šimons un Minoru Nodzima (abi ir klaviermākslas izcilības), "Godovska parafrāzes par Lista etīdēm" iespēlējis Karlo Grānts un Marks Andrē Amelēns, Rahmaņinova "Otrajā klavierkoncertā" solists ir Jefims Bronfmans, Brāmsa "Otrais klavierkoncerts" ir Vladimira Aškenazi veikums utt. Atmaskošanas iniciators bija žurnāls Gramophone. Nopietnu analīzi pēc žurnāla lūguma veica tīmekļa skaņu ierakstu kolekcijas Pristine Audio vadītājs Endrū Rouzs – izrādījās, ka viens no Džoisas Hato fenomenālo panākumu iemesliem bijis digitāls paņēmiens, ar kura palīdzību, nezaudējot oriģinālo skaņas augstumu, citu pianistu ieskaņojumi tikuši paātrināti. Interesanti arī, ka ieskaņojumos Concert Artist studijā piedalījies orķestris diriģenta Renē Kēlera vadībā. Krakovas universitātē, kurā Kēlers savulaik esot studējis, par šādu studentu ziņu nav, tāpat kā nav pieejami arī šī meistara fotoattēli.
No vienas puses, varam piekrist, ka šāds apjomīgs skandāls klasiskās mūzikas pasaulē ir kas nedzirdēts. No otras puses, ziņa par šāda veida falsifikāciju it nemaz neizbrīna. Galu galā kādam tas digitālā laikmeta pilnplaukā beidzot bija jāizdara. Tiesa, arī mūsdienās atrodas ne mazums mūziķu, kas ir atturīgs pret skaņas digitālās apstrādes faktiski neierobežotajām iespējām. Ir pat tādi, kā, piemēram, Vestards Šimkus – viņš ierakstā spēlē skaņdarbu pilnā garumā un atsevišķu fragmentu montēšanu neatzīst. Var saprast – tīra manta.
Otrs aspekts, ko liek pārdomāt Hatogeita (kā to sauca britu presē) – interpretācijas jēdziena devalvēšanās. Pēc būtības klausoties mūsdienu ierakstus: nav daudz koncertatskaņojumu vai studijas ierakstu, par kuriem jūs varētu teikt – jā, te ir spilgtas personības sniegta spēcīga informācija. Nav svarīgi, vai jūs tai piekrītat, vai nē, svarīgi ir, lai tā jūs uzrunātu un liktu domāt. Vairums mūsdienās skanošās mūzikas diemžēl ir nošuraksta tehniski augstvērtīga un precīza reproducēšana. Klausītājs ir atradinājies no vēlmes salīdzināt interpretācijas, atcerēties tās, izvēlēties sev piemērotāko. Skaidrs, ka Džoisas Hato gadījums šādā augsnē ir likumsakarīgs. Piedodiet moralizēšanu, mūzika nedrīkstētu būt izklaides veids. Tai jebkurā žanrā, stilā, virzienā, vietā un laikā būtu jāsniedz, vienalga, dvēseliska, fizioloģiska, fiziska, ezotēriska, kosmiska u. tml. informācija.
Par Džoisu Hato? "Cilvēces vēlēšanās palikt vēstures atmiņā ir kolosāla," teicis Frenklins Delano Rūzvelts. Varbūt tas ir smalks pret kritiķiem un klausītājiem vērsts joks, sak, pazīsiet drēbi vai nē? Ienākums no šādas jokošanās esot pieklājīgs.
Pārlasot uzrakstīto, secināju: man neliekas ticami, ka nelaiķe pianiste varētu būt nepamatoti apmelota. Rakstu sērijas britu presē ir nopietnas, žurnāls Gramophone – ar nevainojamu reputāciju. Kaut kā liekas, ka mūsdienām piestāv šāds notikums. Uzjautrinošs. Savā ziņā pat asprātīgs.