Vairāki mūsu biedrības uzņēmēji retoriski jautā, vai tāds ir valdības un politiķu plāns nacionālās uzņēmējdarbības atbalstam - pārdot ārvalstu uzņēmējiem arī tās uzņēmumu daļas, kas vēl atlikušas valsts īpašumā, un visiem, kam darbavietu vairs nebūs, emigrēt uz Eiropas attīstītākajām valstīm? Pats neesmu tik pesimistisks, bet nevar noliegt, ka daudzas pazīmes liecina par šādu iespēju.
Politiķu argumenti un standartfrāzes, ka, lūk, jāpretojas gan lauku izmiršanai, gan tam, ka latviešu ģimenes aizbrauc uz neatgriešanos, nepārliecina. Ražošanas veicināšana un atbalsts uzņēmējdarbībai realizējies vien darba grupu un uz papīra drukātu plānu veidā.
Process ap valstij daļēji piederošo uzņēmumu SIA Lattelecom un SIA LMT apvienošanu aizdomīgi līdzinās pagaidām vēl slēptai privatizācijai, tiem sagatavošanās soļiem, kas noteikti jāveic, lai brīdī, kad tam tiktu pievērsta sabiedrības uzmanību, būtu jau par vēlu, un vasara ir īstais laiks, lai šos priekšdarbus paveiktu.
Saglabāt Lattelecom un LMT un kā valsts uzņēmumus?
Publiskajā telpā ļoti populārs ir ekonomistu viedoklis, ka valstij nevajag piedalīties uzņēmējdarbībā - valsts tieša darbība publisko pakalpojumu jomā graujot konkurenci un kropļojot tirgu. Privātie uzņēmumi brīvas, neuzspiestas konkurences apstākļos darbojoties efektīvāk nekā tad, ja to darbība nonāk konkurencē ar uzņēmumiem, kuros ir valsts kapitāls.
Tādējādi, pēc teorijas un arī atbilstīgi Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pantā noteiktajam, valsts pārziņā nonāktu tikai tās sfēras, kurās darbību par ekonomiski neizdevīgu uzskata privātie uzņēmumi un nozares, kuru nodrošināšana ietverta valsts pienākumos pēc definīcijas. Tā būtu vide, infrastruktūra, nemateriālo resursu taisnīga sadale, drošība, veselības aprūpe un aizsardzība, rūpes par iedzīvotāju materiāli nenodrošinātās daļas eksistenci aizsardzību u.tml.
Pavirši raugoties, šī teorija atbilst patiesībai, un virknē nozaru galvenais virzītājspēks ir brīva konkurence un valsts neiejaukšanās, tomēr ir daudz būtisku pretargumentu.
Valsts ekonomiskā kapacitāte, tās īpašumā esošo uzņēmumu efektivitāte, ko atspoguļo peļņa, ir stabils garants sabiedrības labklājībai. Ja valsts savā pārziņā atstāj tikai dotējamus un no sabiedrības maka uzturamus uzņēmumus, vienlaikus atsakoties no dalības pelnošos kopuzņēmumos, pārdodot savas īpašuma daļas privātam partnerim, kurš rezidē ārvalstīs, valsts top nabadzīgāka.
Virknē pasaules attīstīto valstu ir gluži pretēja prakse - atstāt valsts pārziņā tieši pelnošas nozares, un valsts dominance tajās nodrošina gan ienākumus, gan nevēlamu tendenču izskaušanu. Piemēram, Islandē valsts monopols ir alkoholisko dzērienu un valūtas maiņas operāciju nozares. Absurda ir Latvijā sastopamā prakse glābt tikai tos, kuri "noslīks tāpat", bažījoties par ārvalstu reakciju un citiem ne mazsvarīgiem, tomēr ne uz iekšējo tirgu balstītiem faktoriem kā tas bija, teiksim, ar Parex bankas iegādi un pārdošanu.
Valsts uzmanība nedrīkst tikt novērsta no to nozaru pārraudzības, kurās dominē atsevišķi uzņēmumi ar lielu ietekmi šajās nozarēs. Latvijas gāzes privatizācija te kalpo par kārtējo slikto piemēru. Eiropas tirgus gigantu ekonomiskās iespējas ir neierobežotas, pie noteiktas cenas pircēju varētu atrast arī visiem citiem vēl esošajiem Latvijā valsts un pašvaldību īpašumā esošajiem uzņēmumiem. Šobrīd nav diskusiju par to, vai valsts īpašumā jāsaglabā Latvijas Valsts meži, Latvenergo, Starptautiskā lidosta Rīga un līdzīgi uzņēmumi. Vai tad nebūtu gribētāju tos nopirkt?
Kurš mēķis cēlāks?
Līdz septembrim speciāli izveidotai valdības darba grupai būs jāpiedāvā iespējamais risinājums tam, ko darīt ar valstij piederošajām kapitāla daļām Lattelecom un LMT.
Pasludinātais mērķis it kā ir cēls - eventuālas uzņēmumu apvienošanas ceļā paaugstināt to ekonomisko vērtību un veicināt attīstību. Par galveno ekonomisko apvienošanās ieguvumu tiek norādīta izmaksu samazināšanās gan LMT, gan Lattelecom. Apvienošanās ļaušot pārvarēt zināmas stagnācijas izaugsmē - apvienojoties tiktu likvidētas dublējošās funkcijas un būtu ieguvumi arī no pakalpojumu kopējās pārdošanas.
Dublējošo darbinieku turpmāka nodarbinātība apvienošanas iniciatorus neuztrauc. Vai tos glābs labi atbrīvošanas pabalsti un sociālie pabalsti? Tas neizklausās ļoti pārliecinoši un ticami. Ticamāka ir vēlme slēpti virzīt privatizācijai Latvijas ekonomikai un sabiedrībai īpaši nozīmīgus uzņēmumus.
To pierāda arī TeliaSonera pārstāvja Keneta Rodnes teiktais, ka Latvijas valstij vajadzētu būt arī turpmāk iesaistītai telekomunikācijas sakaru veidošanā, taču kopējā uzņēmumā vadošai lomai jābūt privātajam partnerim. Tostarp, TeliaSonera pārstāvis runā par vairākuma ieguvi uzņēmumā, jo tas ir tā vērts un tāpēc steidzina ar lēmuma pieņemšanu.
Latvijas sakaru un datu pārraides tīkli ir starp labākajiem pasaulē. To izveidei un nodrošinājumam tērēta nauda no valsts budžeta, kuru nodrošinājuši Latvijas iedzīvotāji, un šī infrastruktūra pieder Latvijas tautai. Tālab esmu pārliecināts, ka Latvijas valsts nekādos apstākļos nedrīkst pieļaut kļūdu un uzņēmumu apvienošanas vai citu operāciju rezultātā pazaudēt Lattelecom un LMT savu izšķirošo ietekmi. Un lūk, kādu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, neskatoties uz to, ka pēdējie Lattelecom un LMT finanšu rādītāji uzrāda stagnāciju un to peļņa samazinās, uzņēmumi tomēr ir labi pelnoši. To apvienošanas rezultātā, cēlu mērķu piesegā, tiktu mainīts Latvijas valstij piederošo kapitāldaļu īpatsvars, proti - Lattelecom jau tagad pieder daļa no LMT akcijām, apvienojot uzņēmumus, sadalījums mainītos par labu TeliaSonera.
Zviedriem pārņemot ietekmi uzņēmumos, peļņu gūs nevis Latvijas valsts un - caur valsts budžetu - tās iedzīvotāji, bet gan Skandināvijas kompānija un pastarpināti Zviedrija un Somija, proti valstis, kas ir TeliaSoneras akcionāri. Apsveicami, ka skandināvi rūpējas par to, lai viņu aktīvi kalpotu viņu sabiedrībām, bet mums par sevi jārūpējas vien pašiem.
Otrkārt, abiem uzņēmumiem jau tagad, pirms apvienošanas, ir dominējošais stāvoklis vairākos tirgus segmentos.
Lattelecom un LMT rīcībā ir plaša infrastruktūra, kas ļauj piedāvāt visus elektronisko sakaru pakalpojumus. Uzņēmumiem ir milzīga ietekme uz fiksētās un uz mobilās platjoslas internetu. Pēc apvienošanās Lattelecom un LMT kļūs par nozares gigantu, kuram būs vēl lielāka ietekme. Faktiski apvienotais uzņēmums būs ārpus konkurences. Tādējādi apvienošanās rezultātā klienti būs zaudētāji, jo konkurences trūkums nozīmēs, ka dominējošā kompānija varēs pacelt cenas, neuztraucoties par klientu zaudēšanu, kā arī nerūpēties par pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu un modernizāciju.
Treškārt, Lattelecom un LMT darbība ir saistīta ar sakariem, datu pārraidi un līdz ar to informatīvo ietekmi uz sabiedrību.
Ņemot vērā, ka Krievija nemaina savu politiku ne Ukrainas konfliktā, ne attiecībā pret citām valstīm, tai skaitā Latviju, uzstājīgi demonstrējot savu militāro klātbūtni un potenciālu Baltijas jūras reģionā, mūsdienīgai sakaru infrastruktūrai ir ļoti liela nozīme.
Kādus mērķus 20.gadsimta sākumā realizēja "pasts un telegrāfs", tādus tagad nodrošina sakaru infrastruktūra un arī saturs, ko pa šiem kanāliem cilvēki saņem. Kontrolējot tos, var kontrolēt svarīgāko daļu ekonomikas un arī iedzīvotājus.
Praktiski katrā sestajā mājsaimniecībā Latvijā tiek lietots vismaz viens no Lattelecom pakalpojumiem. Šis uzņēmums jau tagad ir ne vien citu TV kanālu programmu paketētājs, bet arī pats kļuvis par savas TV satura veidotāju un piedāvā lietotājiem savu "ēdienkarti". Veidot šo "ēdienkarti" var dažādi - piemēram, pakalpojumu sniedzējam ir iespējas ielikt pakā vairāk Krievijas kanālu un mazāk Eiropas. Un tad tos skatīsies gan interaktīvās un virszemes televīzijas, gan interneta televīzijas skatītāji.
Savukārt LMT izvērš darbību mobilās TV jomā, piedāvājot pakalpojumus 4G tīklā. Visticamākais, nākotnē LMT savu darbību kā televīzijas operators izvērsīs vēl plašāk. Tātad šīs divas kompānijas lielā mērā nosaka to, kāds TV saturs ienāk mūsu mājās un ir atrodams mūsu viedtālruņos un planšetēs.
Līdz ar to sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā Latvijas valsts var zaudēt ne vien potenciālus ienākumu miljonus, bet arī iespēju ietekmēt informācijas plūsmu un sabiedrības apziņu.
Sabiedrība kārtējo reizi nonāktu nopietna jautājuma priekšā - kurās rokās šie nepārvērtējamie aktīvie turpmāk atradīsies? Vai mēs gribam atdot vēl vienu pelnošu un stratēģiski ietekmīgu Latvijas ekonomikas sektoru skandināviem tā, kā tas jau notika ar Latvijas bankām, un gaidīt rezultātus tur, kur no mums pašiem vairs nekas nebūs atkarīgs? Vai tas būtu cēls un - galvenais - pragmatisks mērķis Latvijas interesēs?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
