Oskars Dzirkalis: Kāpēc izgāzās valdības reemigrācijas plāns?  (262)

Skaitļi liecina, ka emigrācija ne tikai nemazinās, bet pat pieaug, un, neskatoties uz lielo apņemšanos, dzīvē reemigrācijas plāns nestrādā. Jāsecina, ka Latvijas valsts piedāvājums tiem, kas aizbrauca, nav bijis atbilstošs un ir steidzami jāizstrādā cits, lai pēc gadiem mums nebūtu jāieved viesstrādnieki, kas apkops Latvijas laukus un strādās pilsētās.

Saprotot, ka valsts paveiktais reemigrācijas jautājumos ir tikai uz papīra, izvēlējos pievienoties būvnieka Valda Kalnozola akcijai "Latvijai vajag stiprus vīrus", jo, ja valsts nespēj, tad ir jānāk palīgā uzņēmējiem, kuriem nav mazsvarīgs Latvijas un tās valstspiederīgo, bijušo un esošo, liktenis. Tomēr arī valstij ir jārada reāli strādājošs un efektīvs plāns, lai aizbraukušie dotos atpakaļ uz mājām.

Tikai retais izvēlas atstāt savu dzimteni un doties svešā vidē, ja mājās viss ir labi. Cik es esmu runājis ar aizbraukušajiem, neesmu saticis nevienu, kas atzītu, ka tur, svešatnē, ir labāk nekā mājās, taču galvenie aizbraukšanas motivatori ir ārpus Latvijas saņemtais atalgojums, darba vietu pieejamība, reālas sociālās garantijas, kā arī ticība pašreizējās mītnes valsts sociāli taisnīgai ieņēmumu pārdalei nodokļu maksātāju interesēs, kad nomaksātie nodokļi ir garantija sociālai aizsardzībai darba zaudēšanas gadījumā, un garants iemaksām adekvāta pensijas kapitāla uzkrājumam. Patlaban valstis, kurās mīt Latvijas aizbraucēji, - Anglija, Īrija, mazāk Vācija, ASV, Skandināvijas valstis - sociālā ziņā vairāk dod nekā atņem, tur sabiedrība ir internacionāla, kas radina cilvēkus būt vairāk iecietīgākiem pret dažādu tautību un etnisko grupu pārstāvjiem, uzturēt līdztiesīgu un nepriviliģētu sabiedrības līdzāspastāvēšanas modeli. Svešatnē latvieši, krievi, poļi, lietuvieši, čehi, horvāti vai igauņi jūtas līdztiesīgi sabiedrības locekļi savās un sabiedrības acīs. Savukārt sadzīves komforts, infrastruktūras pieejamība, bērnudārzi un skolas, kā arī transporta un vides pārdomāta pieejamība arī mazpilsētās un provincē dzīvi padara ērtu un ikdienu no papildu rūpēm brīvu.

Šīs ir lietas un apstākļi, kas aizbraukušos motivē palikt svešatnē. Lai viņi atgrieztos, ir jāveic reāls, konkurētspējīgs piedāvājums Latvijā, nevis jāveido darba grupas, kuru izstrādātais reemigrācijas plāns nedarbojas. Piedāvājumam jāietver trīs galvenie stūrakmeņi, kas motivēs atgriezties: garantēta darba vieta, konkurētspējīgs atalgojums (vismaz 600-800 eiro pēc nodokļu nomaksas), kā arī sociālās garantijas - dažādas kompensācijas, pabalstu sistēma, māmiņu algas, atvieglota un valsts garantēta hipotekāro kredītu pieejamība jaunajām ģimenēm, kā arī būtiski pabalsti un nodokļu atvieglojumi par katru nākamo bērnu.

Tomēr šim piedāvājumam ir jābūt segumam, līdz ar to ir jāpanāk valstisks atbalsts un finansējums reemigrācijas programmas realizācijai. Ir absolūti naivi cerēt, ka atgriezušies tūkstoši kļūs par lielveikalu pārdevējiem, saņemot 4 līdz 5 reizes mazāku atalgojumu, un dzīvos valsts lielākajās pilsētās, kur mājokļa īres cenas ir tādas pašas kā Anglijā vai Īrijā.

Arī stāsti par uzņēmējdarbības plašajām iespējām Latvijā jāvērtē reāli, jo par uzņēmējiem var kļūt 10 līdz 15% darbaspējīgo, turklāt mūsu divus gadus ilgā pieredze ar mikrouzņēmumiem nav labākais piemērs, kā iedrošināt uzsākt uzņēmējdarbību, jo nevar draudēt ar nodokļa likmes palielināšanu pēc tam, kad jaunais uzņēmējs ir nostājies uz kājām un atdevis aizņemto starta kapitālu, kā arī peļņas daļu kredīta procentu veidā.

Mums ir jāapzinās, ka uz ārzemēm darbu un iztiku meklēt devušos cilvēku uzņēmība un pašapziņa, visdrīzāk, ir augstāka nekā palicējiem, riska un pašpaļāvības gēni ir pārstāvēti pietiekami augstā mērā, līdz ar to gadījumā, ja atgriezušies vilsies un nesaņems solīto, viņi aizbrauks no Latvijas vēlreiz un šoreiz uz palikšanu.

Valsts programmai reemigrācijas veicināšanai ir jāsatur nopietns ekonomisks ietvars ar skaidrām atbildēm par to, ko iegūs atgriezušies un kādas viņiem būs garantijas. Diemžēl ražošanas lielvalsts mīts ir izdzīvots, pat papildu finansējuma apstākļos ražošanas materiāli tehnisko bāzi viena vai divu gadu laikā atjaunot nav iespējams, savukārt lauksaimniecības uzplaukumam pietrūkst ekonomiskā dzinuļa - pieprasījuma, jo brīva tirgus apstākļos mūsu produkcija nav konkurētspējīga - liela daļa Eiropas tā saukto veco valstu lauksaimnieku saņem ievērojami lielākus platību maksājumus un ar vietējo valdību atbalstu viņiem izdodas būtiski samazināt produkcijas pašizmaksu.

Ir skaidrs, ka valdībai jāsāk strādāt pie finansējuma meklēšanas aizbraukušo atgriešanai, kā arī jāizskata iespējas atbraukušajiem vismaz uz laiku nodrošināt sociālās garantijas, kas būtu samērojamas ar ierasto rietumu dzīvi, kā, piemēram:

Protams, šie ir tikai daži no iespējamiem modeļiem, kā panākt, lai aizbraucēji atgriežas, un, pat ja Latvijas valsts neiegūs papildu nodokļu maksājumus no viņiem, mēs kopumā būsim ieguvēji ilgtermiņā, jo papildu cilvēku pieplūdums būs dzinulis Latvijas attīstībai. Es esmu pārliecināts, ka, paralēli veicot investīcijas zinātnes attīstībā un biznesa inkubatoru uzturēšanā, tuvāko 5-10 gadu laikā mums izdosies radīt jaunas darba vietas nozarēs ar augstu pievienoto vērtību un tas būs iemesls, lai arī bez dažādām motivācijas programmām aizbraukušie atgrieztos Latvijā.