Ja runājam par Beresņeva atkārtoto parādīšanos pie izlases stūres, tad šeit visi hokeja līdzjutēji dalījās divās frontēs – vieni, kas apalvoja, ka tas ir pareizs solis, jo vietējais hokeja speciālists pie izlases stūres ir labāks par trim ārzemju speciālistiem, savukārt otri apgalvoja, ka Beresņevs nav pietiekami labs (kvalificēts), lai spētu noturēt Latvijas izlasi tādā līmenī, kādu tā bija sasniegusi Lindstrēma laikos.
Runājot par pirmo viedokli – var piekrist un var nepiekrist, jo, ja mēs skatāmies uz Kurres ieguldīto darbu izlasē un 7.vietu pagājušajā čempionātā, negribas piekrist, ka rezultāts ir slikts. Tāpat varam pavērties uz Baltkrievijas izlasi, pie kuras stūres pirms čempionāta stājās kanādiešu speciālists, NHL kluba “Washington Capitals” treneris Glens Henlons. Baltkrievijas izlase čempionātā rādīja ļoti cienījamu sniegumu, atpaliekot gan no Latvijas ieņemtās vietas ziņā, bet Henlons pie izlases stūres nāca aptuveni divus mēnešus pirms čempionāta. Tā, ka apgalvot, ka ārzemju speciālists nav labs tādu izlašu vadībā, kā Latvija, Baltkrievija utml., kur augsti kvalificētu vietējo speciālistu loks nav nemaz tik plašs, nebūtu īsti pareizi. Tieši otrādi - ārzemju speciālsits var ienest izlases spēles stilā, darbā un disciplīnā ko svaigu un negaidītu, ko nav varējis neviens vietējais treneris.
Ja runājam par otru viedokli, kas apgalvo, ka Beresņevs nav pietiekami kvalificēts, tad negribētos tam piekrist. Beresņevs jau ir vadījis Latvijas izlasi, pie kam sasniedzis ar to līdz šim labāko rezultātu - septīto vietu (1997.gadā), bez tam šis treneris ir strādājis Krievijas hokeja Superlīgā, kas acīmredzot liecina par šā trenera līmeni, jo diez vai sliktam trenerim uzticētu trenēt Krievijas Superlīgas klubu, lai gan par to naudu, kas ir Krievijas hokejā, komandu īpašnieki var ielikt par treneri arī kaimiņmājas sētnieku, ja būs vēlēšanās uzjautrināties.
Visticamāk, Beresņeva parādīšanās pie Latvijas izlases stūres ir saistīta ar to, ka Kirovam Lipmanam, kam jau tā pietiek problēmu hokeja biznesā, apnika karot ar Lindstrēmu, kas nemitīgi izvirzīja kaut kādas “jocīgas” prasības par treniņu apstākļiem un apdrošināšanu, neizvēlējās “vajadzīgos” hokejistus un viņa laikā arī sāka parādīties dažādas “demokrātijas” izpausmes izlasē, kā hokejistu atklātās un anonīmās vēstules, spēlētāji izvirzīja federācijas vadonim dažādas prasības un noteikumus. Kā lai sadarbojas ar šādu treneri?! Nav iespējams! Iespējams, Lipmana intuīcija viņam pačukstēja, ka šogad, neilgi pirms pasaules čempionāta Lindstrēms tiks apcietināts par nodokļu parādiem Zviedrijā un ārkārtas treneru maiņa jau nu ne pie kā laba mūs nenovestu. Iespējams, lai gan maz ticams.
Visādā ziņā, teikt, ka Beresņevs ar savu darbu netika galā, nebūtu pareizi, jo, kā jau minēts, komandā ieplūda “jaunas asinis” uz ko visi tik sen jau gaidīja, bez tam komandas arī teicami aizvadīja dažas spēles, vai to atsevišķas epizodes. To, vai Beresņeva iecelšana bija kļūda vai pareizs solis, redzēsim nākamgad, kad izlasei būs jāaizvada vairāki svarīgi turnīri – “Izaicinājums kauss”, Olimpiāde Turīnā un Pasaules čempionāts Rīgā. Pēc šiem trim turnīriem arī manīsim, vai Beresņevam ir pietiekama kvalifikācija, lai nokomplektētu pietiekami labu sastāvu visiem trim turnīriem, kas seko viens pēc otra, un mēģinātu vismaz atkārtot Lindstrēma panākumus Solteiksitijas Olimpiadē, kā arī neatkārtotu Austrijas izlases šī gada rūgto pieredzi, kad čempionāta rīkotājvalsts pamet elites grupu.
Ja pievēršamies spēlētāju sniegumam šajā čempionātā, tad jāsaka, ka vienlīdz stabili visu turnīru aizvadīja tikai daži spēlētāji. Kā viens no šādiem spēlētājiem jāmin izlases veterāns Artūrs Irbe, kurš jau neskaitāmas reizes no līdzjutēju puses ir norakstīts “pensijā”, taču šajā čempionātā pierādīja visiem, ka vismaz pagaidām vēl pāragri norakstīt Irbi. Irbe vēl joprojām ir īsts profesionālis, kas lokauta laikā nekur nespēlējot, ir spējis savākties un nodemonstrēt patiesi cienījamu sniegumu tad, kad no viņa tas tiek gaidīts visvairāk. Ir, protams, Irbes dīvaini riskantie gājieni, bet šobrīd, kad hokejistam ir 38 gadi, to jau var saukt par firmas zīmi vai rokrakstu, nevis pārgalvību. Ja nebūtu vēl tās spēles ar Zviedriju, varētu teikt, ka Irbem ir iestājusies otrā jaunība. Nenoliedzami, Irbe bija šā čempionāta Latvijas izlases īstenais līderis un, iespējams, tieši viņš bija pelnījis atrasties kapteiņa godā.
Runājot par pārējiem spēlētajiem, visi būtu iedalāmi trijās grupās – pirmie tādi, kuru sniegums izlasē iepriecināja, otrie tādi, kuru sniegums izlasē neiepriecināja, un trešie tādi, kuru sniegums ne iepriecināja, ne neiepriecināja.
Pie pirmajiem, kuru sniegums iepriecināja, noteikti pieskaitāmi Ģirts Ankipāns, Jānis Sprukts, Mārtiņš Cipulis, Kālis Skrastiņš, Aleksandrs Ņiživijs, Miķelis Rēdlihs, Viktors Ignatjevs, Grigorijs Panteļējevs un jau minētais Artūrs Irbe. Visi šie spēlētāji čempionātu kopumā aizvadīja labi, iespējams kādā spēle (nerunāsim par spēli pret Zviedriju) arī kaut ko “salaida dēlī”, taču tad, kad minētie spēlētāji parādījās laukumā, vienmēr spēle ieguva asumu un skatāmību. Visādā ziņā jācer, ka pēc šā čempionāta šie spēlētāji, kuri izvēlēsies nomainīt klubus, nonāks labos klubos, kur tiks pie pastāvīgas spēļu prakses, nevis nonāks kaut kādos mistiskos Krievijas, Šveices vai Slovēnijas zemāko līgu čempionātos, kur skaitīsies zvaigznes, lai gan patiesībā spēlēšana šajos klubos nebūt nenāk par labu šo hokejistu profesionālajai izaugsmei, kā to pierāda dažu Latvijas izlases spēlētāju pieredze nesenā pagātnē.
Otrai spēlētāju grupai, kuru sniegums šajā čempionātā neiepriecināja, jāpieskaita Edgars Masaļskis, Atvars Tribuncovs, Aigars Cipruss, Leonīds Tambijevs, Aleksandrs Semjonovs un Herberts Vasiļjevs. Visi, izņemot Masaļski un varbūt vēl Tribuncovu, ir spēlētāji ar pieredzi Latvijas izlasē, no kuriem līdzjutēji un, cerams, arī komandas vadība gaida stabili labu sniegumu un komandas “izvilkšanu” sarežģītās situācijās. Pretēji tam, šie spēlētāji zem lielās atbildības sajūtas nastas un, salīdzinoši ar jaunajiem kolēģiem, pazuda. Cik reizes vairākumus devās realizēt pirmā un otrā maiņa un cik no tiem realizēja?! Nevar neatzīmēt, ka šie spēlētāji, protams, tika pie rezultativitātes punktiem, taču priekš pirmās un otrās maiņas spēlētājiem tā kā par maz šo punktu. To tik vien dzirdēja, ka viens apvainojies uz tiesnešiem par nepieskaitītu rezultatīvu piespēli, cits apvainojies par to, ka viņu nepiemin spēles komentētāji, bet dārgie kungi – kas jums liedz spēlēt tā, ka neviens nevar „nogriezt” jums piespēli, vai tā, ka komentētājs par jums vien runā, un pats galvenais – vispirms meklējiet vainu sevī un tad meklējiet vainīgos apkārt! Visticamāk, iemesls šo spēlētāju nepārliecinošajam sniegumam meklējams tajā faktā, ka izlasē ienāk jaunie, un “vecie” ir spiesti censties, bet starp cenšanos un pārcenšanos attālums ir visai niecīgs. Protams, arī turpmāk šie spēlētāji būs Latvijas izlases kodols, tāpēc atliek vien cerēt, ka šis bija vienkārši neveiksmīgs gads un nākamajā turnīrā ar komandas līderiem jau atkal viss būs kārtībā.
Trešajā grupā ir tie hokejisti, kas šajā čempionātā neatstāja nekādu iespaidu. Viņi bija laukumā, spēlēja, cīnījās, pieļāva un nepieļāva kļūdas, bet kopumā ne ar ko spilgtu atmiņā nepalika. Šai grupai pieskaitāmi Oļegs Sorokins, Aleksejs Širokovs, Agris Saviels, Rodrigo Laviņš, Guntis Galviņš un Māris Ziediņš. Viena daļa iekliegsies – „Kā Ziediņš?! Viņš taču iesita zviedriem golu!!!” Protams, iesita, bet, ja tev nemitīgi tiek skandināts - “Tūlīt Ziediņš, talantīgais Ziediņš, perspektīvais Ziediņš...”, bet noskatoties visas spēles, tev viņš ne ar ko spilgtu nav atmiņā palicis, tad gribot negribot nevienā citā spēlētāju grupā tu viņu nevari ierakstīt. Tas pats attiecināms arī uz pārējiem. Protams, šie spēlētāji laukumā gāja un savu darbu darīja, bet izdari kaut ko spilgtu un paliec atmiņā, lai par tevi cilvēki runā, bet esot pelēkam ne uz kādiem lieliem panākumiem vari necerēt. Tomēr nopelt negribas šos spēlētājus, jo teiksim Saviels un Laviņš savu darbu darīja un neslikti. Savielam gribas novēlēt vairāk aktivitātes, jo tik nemanāmi spēlējot, kārotais NHL slieksnis tā arī var palikt nesasniegts.
Oskaru Bārtuli nepieminām, jo tāda īsta debijas spēle Bārtulim sanāca tikai pret Zviedriju, bet pēc šīs spēles vērtēt hokejista sniegumu nebūtu korekti.
Nenoliedzami, izlasei pietrūka Žoltoka, kas vienmēr visos pasaules čempionātos bija gatavs uzņemties līdera lomu un ar savu piemēru parādīt, ka spēle beidzas tikai tad, kad noskanējis spēles beigu signāls, taču diemžēl Žoltoks mums palīdzēt vairs nevar un nevarēs. Tāda ir dzīve un tur neko nevar mainīt.
Ozoliņš izlasē spēlēt atteicās, paskaidrojot, ka nav gatavs tādai slodzei pēc gandrīz gada neko nedarīšanas uz ledus. Paldies Ozoliņam, ka palīdzēja mums olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, taču, godīgi sakot, fiziskās formas trūkums bija jūtams jau šajā turnīrā, tāpēc šoreiz hokejista vārdiem neticēt nav pamata, tomēr jāatzīmē, ka Ozoliņam piemīt tāda kā pozitīva autoritāte izlasē, tāpēc ar nepacietību gaidīsim, kad viņš atkal varēs atgriezties izlasē un palīdzēt tai pilnā apjomā.
Nobeidzot jāatzīst, ka komanda šo čempionātu aizvadīja kopumā labi. Kā vienmēr, mums bija problēmas vairākuma realizēšanā, kā vienmēr kāds spēlētājs, uz kuru tika liktas cerības, tās neattaisnoja, bet tā taču ar mums ir katru pavasari. Kas svarīgi – izlase spēlēs ar Ukrainu un Somiju parādīja, ka tai nav svešs jēdziens “spēles disciplīna”, kas nenoliedzami raisa cerības, tāpat vieš cerības tas, ka izlasē ienāk jaunie, un labi ienāk! Tāpēc aizmirsīsim pazemojošo čempionāta nobeigumu un gaidīsim nākamo izlases startu ar jaunām cerībām!