Protams, "Euro 2004" finālturnīra dalībniekiem ir nepatīkami cīnīties neizšķirti ar Lihtenšteinu, ir sāpīgi savā laukumā ciest sagrāvi ar 0-5, nepatīkami redzēt izlasi spēlējot no aizsardzības ar gļēvulīgām shēmām, nepatīkami atrasties FIFA reitinga 119.vietā. Bet vai tad tā nav Latvijas futbola šā brīža reālā situācija?
Ja apskatām Latvijas izlases sākuma sastāvu spēlei pret bosniešiem, tad no 11 spēlētājiem tikai viens pastāvīgi spēlē augsta līmeņa čempionātā – Andris Vaņins (Šveices "Sion"). Vēl labi sezonas beigas Krievijas Premjerlīgā aizvadīja Vladimirs Kamešs (Permas "Amkar"). Gorkšam pagājušā sezona nebija tā veiksmīgākā, ceļojot no "Reading" pamatsastāva uz soliņu, pēc tam uz Čempionāta līgā grimstošo "Wanderers". Kļava spēlē Azerbaidžānā, kuras čempionāts netiek uzskatīts par vienu no Eiropas spēcīgākajiem. Gauračs aizvadīja mazrezultatīvu sezonu Maskavas "Torpedo", kas cīnījās par izdzīvošanu Krievijas Nacionālajā līgā, Verpakovska rezultativitātes kalngali blāv tajās pašās tālēs, kur blāv 2004.gada Eiropas futbola čempionāta finālturnīrs.
Pārējie pieci Latvijas čempionāta komandu pārstāvji. Uz maiņu iznāca Polijas ceturtās spēcīgākās vienības "Piast Gliwice" pussargs Artis Lazdiņš, un divi vietējā čempionāta spēlētāji. Tad kur rasties rezultātam pret Bosniju un Hercegovinu, kuras pamatsastāvā devās spēlētāji , kas regulāri spēlē Eiropas vadošo čempionātu (Anglija, Itālija, Spānija, Vācija) augstāko līgu klubos? Un arī tie, kas šajās līgās nespēlē, pieredzi gūst Beļģijas, Horvātijas, Ukrainas, Krievijas, Turcijas čempionātos.
Visi taču saprot, ar ko atšķiras bosniešu pārstāvēto klubu līmenis no Latvijas izlases spēlētāju pārstāvēto klubu līmeņa. Vienīgie, kas puslīdz var palepoties ir Vaņins, Kamešs un Lazdiņš. Visi taču saprot, ka tam ir liela nozīme. Vienīgais no Latvijas izlases, kas spēlē Eiropas vadošajā līgā, tika atstāts uz rezervistu soliņa. Tāpēc, ka Latvijas izlasē nav van der Vārta, nav Badelja, nav Jiračeka, īsāk – nav tādu pussargu, kā Hamburgas vienībai, kurā Rudņevs tiek apgādāts ar rezultatīvām piespēlēm. Pats viņš "izkasīt" sev momentu neprot, tāpēc Rudņevs uz soliņa. Meklē nu loģiku! Akrobātiskajā piramīdā ļogās visa konstrukcija, bet vainots tiek, tas, kas stāv pašā galā.
Par izlases taktiskajiem risinājumiem šoreiz ne. Iespējams, taisnība ir tiem, kas saka, ka taktika ir tāda, kādas ir spēlētāju iespējas, bet man nāk prātā leģendārā itālieša Marčelo Lipi vārdi, kurš uzskata, ka gudrs treneris no jebkura sastāva var izveidot cīņas spējīgu komandu, atrodot tieši konkrētiem spēlētājiem piemērotu taktiku. Nesaku, ka Starkovs ir muļķis, tā noteikti nav. Bet arī Lipi tāds nav!
Un, atgriežoties pie tēmas par Latvijas izlases 119.vietu FIFA reitingā. Vai kādam tā vēl joprojām liekas neloģiska? Kur spēlē mūsu izlases vadošie spēlētāji? Kādā līmenī uz Eiropas vidējā līmeņa ir Latvijas čempionāts? Kādi ir Latvijas klubu sasniegumi Eiropas kausu izcīņas turnīros? Kādās vietās Eiropā ir Latvijas U izlases? Kur šeit rasties talantīgiem futbola ģēnijiem, spējīgiem cīnīties līdzīgi ar bosniešiem, grieķiem, slovakiem? Izlase, kas iekļuva "Euro 2004", lielākoties bija vēl PSRS, "vecās skolas" audzēkņi. Tagad izlase plūc jau Neatkarīgās Latvijas futbola sistēmas augļus. Turpmākas pārdomas un secinājumus, kā labā dramaturģijā, atstāju katra paša ziņā!
Nobeigumam. 105.vietā ir Lietuva – škrobe! 116.vietā ir Ziemeļīrija, mēs turpat, blakus. Tas cienījami! 118.vietā Azrebaidžāna, tur spēlē Kļava. Bet zem mums! 122.ir Kipra, 134.ir Moldova, un Lihtenšteina tomēr, paldies Dievam, ir zem mums – 158.vietā!