Šobrīd grūti runāt par tiešiem pierādījumiem, jo runa ir par slepenām vienošanām. Tomēr netiešie fakti neatstāj daudz vietas šaubām. Bijušais Spānijas ārlietu ministrs Hosē Margaljo kādā TV raidījumā atzinies, ka Spānijas valdība ieguldījusi "milzu pūles", uzrunājot valdības visā pasaulē, lai tās neatbalstītu Katalonijas neatkarību. Baltijas valstīs viņš esot bijis četras reizes. (1)
Margaljo norāda, ka vienošanās esot bijušas slepenas, faktiski runa ir par tirgošanos, ko apliecina viņa paša teiktais - "neviens nezina, ko mēs šobrīd esam parādā daudziem cilvēkiem par viņu pieņemtajiem lēmumiem." Līdz ar to mēs varam secināt, ka Spānija ir kaut kādā veidā panākusi, lai valstis ignorē Katalonijas neatkarības jautājumu, vai arī aizstāv Madrides pozīciju.
Protams, tā ir katras valsts iekšējā izvēle, kā reaģēt uz Katalonijas neatkarības centieniem. Tomēr no Margaljo teiktā izriet, ka ir bijis kāds spiediens vai piesolīti labumi, lai katalāņi tiktu ignorēti. Un tieši šajā brīdī sākās stāsta visnetīrākā daļa. Demokrātiskām valstīm šādā situācijā vajadzētu pašsaprotami stingri balstīties uz vispārpieņemtiem demokrātijas pamata principiem. Eiropas Savienības spēks nebalstās uz naftu, gāzi vai zeltu, Eiropas pamati ir demokrātiskās vērtības.
Viens no Eiropas un vispār pasaules demokrātijas pamata principiem ir nāciju pašnoteikšanās tiesības. Īpaši nozīmīgs tas ir tieši Ziemeļeiropas un Baltijas valstīm. Norvēģija, Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva un citas valstis savu neatkarību ir ieguvušas tieši, pamatojoties uz šo principu. Noliegt to nozīmē noliegt pašiem savu vēsturi, savu neatkarīgo valstu pamatu pamatus.
Vai arī kāds politiķis, diplomāts, esot pie pilnas saprašanas, centīsies apgalvot, ka katalāņi, salīdzinot ar mums, ir otršķirīga, nepilnvērtīga nācija? Taču - nē! Atbilde uz šo apgalvojumu var būt tikai absolūti noliedzoša. Katalāņi ir tauta ar tūkstošgadīgu vēsturi, savu valodu, unikālu kultūru un identitāti. To apstiprina arī akadēmiskie pētnieki un starptautiskās organizācijas. Katalāņu valoda atšķiras no spāņu valodas vismaz tikpat kā, piemēram, norvēģu no zviedru, igauņu no somu vai latviešu no lietuviešu. (2) Katalāņu identitāte no spāņu - vismaz tikpat lielā mērā. Tātad katalāņiem kā tautai ir 100% tādas pašas tiesības kā pārējām tautām. Nevis 95% vai 98%.
Lai arī kāds būtu viedoklis par neatkarību, tomēr 77 % no 7,5 miljoniem Katalonijas iedzīvotāju uzskata, ka viņiem ir tiesības uz neatkarības referendumu, proti - tiesības uz pašnoteikšanās tiesībām kā jebkurai citai tautai. (3) Ja kāds cenšas apgalvot, ka ieklausīšanās katalāņu viedoklī nozīmē Eiropas Savienības stabilitātes apdraudēšanu, tad tie ir maldi. Tieši pretēji - ES stabilitāti daudz vairāk apdraud vairāku miljonu eiropiešu ignorēšana. ES stabilitāti nevar nodrošināt vienkārši paslaukot zem tepiķa miljonu līdzpilsoņu izmisīgo lūgumu tapt sadzirdētiem. Rezultāts būs tieši pretējs - ES pamati tiks sašķobīti ar milzīgu netaisnības sajūtu. Daudz katalāņi runās par dubultmorāli un viņiem būs taisnība.
Apgalvojumi, ka, ieklausoties katalāņos, Eiropā varētu tikt iekustināti nebeidzami separātisma viļņi atkal ir demagoģiska manipulācija. Vai kāds, kurš tā apgalvo var nosaukt vēl kādu līdzīgu tautas kustību Eiropā, kas katru gadu spēj sapulcināt demonstrācijās vienkopus 1,5 - 2 miljonus demonstrantu? Eiropas jaunākajā vēsturē ir zināma tikai viena šāda unikāla demonstrācija - 1989. gadā Baltijas ceļš, kad rokās sadevās apmēram divi miljoni igauņu, latviešu un lietuviešu.
Visdrīzākais, ka viens no Baltijas ceļa dalībniekiem bija arī toreiz astoņpadsmit gadus vecais, pašreizējais ES viceprezidents - latvietis Valdis Dombrovskis. Katalonijas neatkarības procesu par separātismu vairs nevar dēvēt, tā sen ir sevi apliecinājusi kā plaša tautas kustība. Jāatgādina, ka Katalonijā šobrīd dzīvo gandrīz tikpat daudz iedzīvotāju kā 1989. gadā Baltijas valstīs - attiecīgi - 7,5 un 8 miljoni iedzīvotāju. Tātad šīs abas demonstrācijas ir salīdzināmas arī no iedzīvotāju aktīvas iesaistes viedokļa.
Kādai tad būtu jābūt Eiropas Savienības dalībvalstu attieksmei pret Katalonijas neatkarības procesu? Neatkarīgi no simpātijām vienai vai otrai pusei, ir jāseko nāciju pašnoteikšanās principam un jāļauj katalāņiem pašiem lemt savas zemes likteni. Neskatoties uz to, kāds būs rezultāts - tas būs absolūti viņu lēmums, ko pārējiem ir jāciena. Redzot nebeidzamo konfliktu starp Kataloniju un Spāniju, vajadzētu lūgt abām pusēm atrast iespēju dialogam nevis nostāties viena, lielākā un šobrīd varenākā pusē. Spānija labi apzinās, ka šajā situācijā viņi ir lielākais un ietekmīgākais spēks Eiropas mērogā un tādēļ nekautrējoties izmanto situāciju savā labā. Viņi atbild ar viņu katalāņu politisko līderu vajāšanu un politizētām tiesas prāvām.
Izskatās, ka vairums ES dalībvalstu ir izvēlējušās tuvredzīgu un gļēvi reālpolitisko attieksmi. Arī Latvija. 2014. gada 23. janvārī, Saeimas gadskārtējo ārpolitisko debašu laikā, Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņoja: "Šie jautājumi ir risināmi Spānijā iekšpolitiskā un konstitucionālā ceļā, un mēs nekādā veidā šeit padomus pusēm nedosim, jo mēs uzskatām, ka Spānija kā demokrātiska Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts ir spējīga savus iekšpolitiskos jautājumus risināt pati." (4)
Proti, Rinkēvičs pateica tieši to, par ko runāja un centās panākt bijušais Spānijas ārlietu ministrs. Rinkēvičs klaji nostājās Spānijas pusē paziņojot, ka tā ir viņu iekšējā lieta. Pirmajā brīdī izklausās loģiski un saprotami. Tomēr, balstoties uz šādu attieksmi, neatkarību nekad nebūtu ieguvušas daudz Eiropas valstis, tai skaitā jau pieminētās - Somija, Baltijas valstis un citas. Mēs varam tikai iedomāties, kas notiktu, ja Ļeņina boļševiku apvērsums Krievijā izgāztos un Rinkēviča slavenais priekšgājējs, pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics ceļotu pa Eiropu, lūdzot atzīt latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībās un viņam atbildētu ... "Latvijas neatkarības jautājumi ir risināmi Krievijas iekšpolitiskā un konstitucionālā ceļā." Krievijas monarhistu attieksmi pret Baltijas un Somijas neatkarību bija absolūti noliedzoša. Tas nozīmētu, ka balstoties uz tobrīd Krievijā spēkā esošo likumdošanu mēs pie neatkarības netiktu.
Būtībā, sekojot Rinkēviča loģikai, svarīga ir impēriskā centra nostāja, nevis pašas tautas vēlme. Līdz ar to princips - nāciju pašnoteikšanās tiesības zaudē savu jēgu. Patiesībā Somijas gadījumā 1917. gadā tieši tā arī notika. Toreiz Somija lūdza Vāciju un Zviedriju atzīt somu tautas pašnoteikšanās tiesības, bet abas valstis atteicās to darīt sakot, lai viņi runā ar Krievijas valdību. Somijai tajā brīdī paveicās, ka pie varas bija boļševiku sazvērnieks Ļeņins, kurš īslaicīga varas vājuma mirklī, cerot uz drīzu pasaules revolūciju, tam piekrita. Šī ir vēl viena būtiska vēstures mācība - pašreizējai Eiropas Savienībai tieši stabilitātes vārda nebūtu jāgaida, ka nāciju pašnoteikšanās tiesības var tikt realizētas tikai kādas valsts vājuma brīdī.
Nereti Katalonijas gadījumā tiek piesaukts, iespējamais, separātisms tepat Latvijā, proti, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt arī Latgalē. Tā atkal ir klaja demagoģija un manipulēšana ar faktiem. Tās ir absolūti nesalīdzināmas situācijas. Vispirms Latgales "separātisms" ir sīka, mikroskopisku atbalstu baudošā Vladimira Lindermaņa un viņu domubiedru izgudrojums. Viņa partija "Par dzimto valodu!" 2013. gadā pašvaldību vēlēšanās pilnībā izgāzās. Pat tajās pašvaldībās, kur viņiem izdevās izveidot sarakstu, atbalsts bija zem 1%. Pagājušā gadā partija ir likvidēta. Tātad - kaut kāds "Latgales separātisms" ir vienkārši slikti informētu personu murgi.
Nesenās aptaujās tieši Latgalē ir apstiprinājies visaugstākais patriotisma līmenis valstī, cilvēki apliecinājuši vislielāko gatavību aizstāvēt Latviju briesmu brīžos. Latgale ir neatņemama Latvijas sastāvdaļa. Tieši šādā kārtībā. Tie kuri salīdzina Latgali ar Kataloniju nezina ne vienas, ne otras vēsturi, ne arī pašreizējo situāciju. Vai arī zina, bet manipulē ar puspatiesībām un klajiem meliem.
Tomēr paliek jautājums - kāpēc virsrakstā minētais lopu tirgus? Ja kāda valsts ir iesaistījusies, Spānijas ministra pieminētajos slepenajos darījumos, tad tā ir briesmīga diagnoze ES. Vispirms - principi ir principi un tā nav tirgus prece ar kuru tirgoties. Eiropas Savienība līdz ar to zaudē savu jēgu, kā demokrātisku valstu savienība. Otrkārt - tirgošanās uz citas tautas demokrātisku prasību rēķina ir tikpat amorāli cik tuvredzīgi. Nav liels noslēpums, ka gan pēc 1918., gan arī 1991. gados daudzas lielvalstis ignorēja Baltijas valstu neatkarības centienus, augstāk stādot impērijas Krievijas un PSRS reālpolitisko stabilitāti. Šobrīd šīs valstis cenšas aizmirst šo apkaunojošo attieksmi.
Vai ir pamats domāt, ka Latvija ir pakļāvusies Spānijas spiedienam? Tiešu pierādījumu tam nav, jo runa ir par slepenām vienošanām. Tomēr mēs redzējām, ka Latvijas ārlietu ministrs atklāti nostājās Madrides pusē. Tāpat ir zināmi gadījumi, kad Latvijas oficiālās amatpersonas gandrīz vai paniski mukušas no katalāņiem. Pirms kādā laika valdības ministrs pēc ārlietu ministrijas neoficiāla spiediena pēdējā mirklī atteicās ierasties Okupācijas muzejā tikai tādēļ, ka tur piedalījās arī Barselonas pilsētas pārstāvji. Ironiski, ka pasākums bija veltīts Latvijas neatkarības atjaunošanas piemiņas izstādes organizēšanai Barselonā. Var pieminēt vēl vairākus līdzīgus gadījumus. Izskatās, ka Latvijas valdība cītīgi pilda mutes turēšanas solījumus.
Vai Baltijas valstis ir saņēmušas kādus labumus no Spānijas? Par to netieši runā fakts, ka NATO starptautiskā bataljona ietvaros tieši Spānija uz Latviju ir atsūtījusi ļoti lielu karavīru skaitu. Piedevām Latvijas drošības stiprināšanai Spānija pirmo reizi gatavojas nosūtīt sešus "Leopard" tankus, kas ir līdz šim nebijis gadījums, jo šāda veida tanki uz ārvalstīm neesot vēl sūtīti. (5) Uz Igauniju līdzīgi nosūtītas modernas kaujas lidmašīnas.
Mēs varam būt pateicīgi Spānijai par šādu atbalstu, bet kāda ir patiesā cena par to? Vai mēs neesam par to iztirgojuši pretī citas tautas likteni, demokrātiskas prasības un cerības? NATO dziļākā būtība un jēga ir sargāt tieši sabiedrības, valstis, tautas, kuras izvēlējušas sekot demokrātijas un brīvības principiem. Eiropas Savienības pamatos ir cieņa pret cilvēkiem, tautām, viņu brīvībām, vienlīdzību. Vai tiešām Latvija un citas valstis būs nolaidušās tik zemu, lai sāktu ar to reālpolitiski tirgoties. Eiropas vēsturē postošākās katastrofas sākās tieši tajā brīdī, kad lielvaras sāka tirgoties ar tautu likteņiem. Arī toreiz reālpolitiķi piesauca mieru un stabilitāti.
Bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri reiz kādā savā runā Parīzē teica: "Jebkurai tautai aicinājums atteikties no pašnoteikšanās tiesībām ir pļauka tās pašapziņai." (6) Simboliski, ka šī runa ar nosaukumu "Kur sāka Eiropas identitāte" ir pazudusi no Igaunijas valsts prezidenta runu arhīva. (7) Bet Latvijas valdība, Edgara Rinkēviča personā tikpat simboliski klusējot noskatās, kā Spānija iepļaukā katalāņus. Slavenais cilvēktiesību cīnītājs Martins Luters Kings reiz teica - "Pašās beigās mēs atcerēsimies nevis ienaidnieku vārdus, bet gan draugu klusēšanu."
avoti:
1. "VilaWeb" - Margallo affirms that Spain owes favours to other countries for secret agreements against Catalonia. (...) 'This cost us a lot of work. I was in the Baltic countries four times, and it is not that we have particular economic interests there, but rather that we have the subject of Catalonia and the Baltic Way.'
http://www.vilaweb.cat/noticies/margallo-affirms-that-spain-owes-favours-to-other-countries-for-secret-agreements-against-catalonia/?platform=hootsuite
2. The Culture Trip. "Catalan Language: Everything You Need To Know." (...) However, despite mostly being spoken in Spain, Catalan actually shares many more similarities with French.
https://theculturetrip.com/europe/spain/articles/7-things-we-should-all-know-about-the-catalan-language/
3. "La Vanguardia", 2017. gada 9. janvāris: Un 76,6% de los encuestados estaría de acuerdo en que Catalunya pueda convocar un referéndum para decidir sobre la independencia, frente al 19,7% que se opone a esa consulta.
http://www.lavanguardia.com/politica/20170109/413193401276/referendum-catalunya.html
4. Latvijas Republikas 11. Saeimas ziemas sesijas ceturtā sēde 2014. gada 23. janvārī
http://www.saeima.lv/en/transcripts/view/221
5. DELFI/LETA - "Latvijas drošībai Spānija gatavojas nosūtīt sešus 'Leopard' tankus." http://www.delfi.lv/news/national/politics/latvijas-drosibai-spanija-gatavojas-nosutit-sesus-leopard-tankus.d?id=48514899
6. Grāmata: Lennarts Meri - "Politiskais testaments". Runa - "Kur sākas Eiropas identitāte?" 51. lpp Rīgā: Lauku Avīze, 2009, sastādīja Marts Meri, redaktore Ēva Mārtuža.
7. Archive of Speeches. The President of the Republic of Estonia. (runa šajā arhīva nav atrodama)
https://vp1992-2001.president.ee/eng/k6ned/K6nedeArhiiv.asp?mida=&aasta=1993