Bet par visu pēc kārtas. Kāds tam sakars ar bijušo valsts prezidentu Andri Bērziņu? Jau agrāk rakstīju par pirmajā mirklī ne pārāk uzkrītošajām, bet iedziļinoties visai dramatiskajām atšķirībām starp Igaunijas un Latvijas valsts budžetiem. Tātad - Latvijas valsts 2016. gada budžetā plānotie ieņēmumi ir 7,4 miljardi eiro. Tagad atcerēsimies, cik Latvijā ir iedzīvotāju - gandrīz 2 miljoni.
Kāds ir Igaunijas valsts budžets 2016. gadam? Viņu budžetā plānotie ieņēmumi nākošajam gadam ir ... 8,8 miljardi eiro. Un cik iedzīvotāju ... 1,3 miljons. Par 1,4 (!) miljardiem eiro lielāks valsts budžets kaimiņvalstī, kurā par trešdaļu mazāk iedzīvotāju.
Tātad, ja Latvijā valsts budžeta ieņēmumi pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju būtu tādi pat kā Igaunijā, tad Latvijas valsts budžetam vajadzētu būt vismaz 13,2 miljardus eiro lielam! Atšķirībā no pašreizējā - 5,8 miljardi eiro! Labi, varam pieņemt, ka igauņi varēja izrauties mums priekšā par vienu vai diviem miljardiem īstu vai sadomātu iemeslu dēļ. Bet tik un tā starpībā paliek vēl trīs, četri kaut kur pazaudēti miljardi eiro.
Nereti pieminētā Somijas tūristu plūsma dod Igaunijai zināmu pienesumu, bet ne izšķiroši lielu. Igaunijā aplēsts, ka runa ir par pāris simtiem miljonu eiro gadā dažādu, tai skaitā akcīzes, nodokļu veidā. Tātad šim argumentam nav būtiskas nozīmes, meklējot atbildi uz jautājumu - kāpēc tik liela ir atšķirība starp divām kaimiņvalstīm ar ļoti līdzīgu vēsturisko pieredzi?
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) eksperts Jānis Hermanis nesen publiskoja salīdzinājumu starp Latvijas un Igaunijas valsts budžeta ieņēmumu sadalījumu pēc nodokļu veidiem.
Pirmā tabula norāda uz atšķirībām budžeta ieņēmumos absolūtos skaitļos 2015. gadā (Tabula Nr. 1).
Otrā tabula - sadalot tos uz vienu iedzīvotāju. (Tabula Nr. 2).
Tieši otrā tabula vislabāk ilustrē atšķirības. Tas tomēr ir par traku - nevar būt, ka igauņi ir tik ļoti gudrāki un labāki par latviešiem vai otrādi - latvieši tik ļoti stulbāki vai sliktāki par igauņiem! Mēs varam pieņemt, ka dažādu - subjektīvu un objektīvu, vēsturisku, politisku un ģeogrāfisku iemeslu dēļ Latvija valsts budžeta ieņēmumos varētu atpalikt no Igaunijas vēl par kādiem 2 līdz 3 miljardiem eiro. Bet tik un tā pāri paliek vismaz viens miljards eiro gadā, kurš mistiski pazūd no valsts budžeta.
Ja Moldovas politiķi brutāli nozaga miljardu, tad, izskatās, ka Latvijas politiskā elite eleganti un rafinēti "noslauc" vismaz tikpat ar dažādām smalkām shēmām. Katru gadu un faktiski nesodīti. Mazākā problēma šajā stāstā ir fakts, ka šaura ļaužu grupiņa negodīgā veidā tiek pie lielas bagātības. Daudz lielāka problēma ir tā, ka Latvijas valstij katastrofāli nepietiek līdzekļu, kurus investēt bērnu izglītībā, vispārējā veselībā, sociālajā un valsts aizsardzībā. Būtībā tiek nozagta valsts nākotne. Katras pieminētās nozares pārstāvis varētu mazliet aizdomāties, cik lielā mērā varētu uzlabot situāciju, ja Latvijas budžets būtu par vismaz pāris miljardiem lielāks.
Var un vajag diskutēt, kāpēc Latvijas valsts ir tik mazspējīga iekasēt nodokļus un Latvijas iedzīvotāji - tos samaksāt. Protams, ka skaidrojums šai vispārējai atpalicībai ir meklējams dažādu apstākļu kopumā. Zināms, ka Latvijā drīzumā tiks veikts apjomīgs nodokļu sistēmas audits. Tāds noteikti ir nepieciešams, tikai vai tas dos pilnīgu atbildi uz pašu svarīgāko jautājumu - kas vainojams pie tik plašām un ielaistām sistēmiskajām problēmām?
Mēs zinām un varam atrast daudz nepilnību nodokļu sistēmās, iespējamas kriminālās sazvērestībās visaugstākajos politiskajos līmeņos un tiesībsargājošās iestādēs. Var sākt kārtējās oligarhu un citu ļauno medības, cerēt atkal un atkal uz jauniem politiskajiem prinčiem baltos zirgos vai svītrainos ādas uzvalkos. Var arī sapīt smalkas teorijas par "svešajiem" kaut kur Rietumos, Austrumos vai pat kosmosā. Tomēr tas nedos pilnīgu atbildi uz jautājumu - kāpēc Latvija ir tik ļoti atpalikusi no Igaunijas, kurai visapkārt tikpat daudz apdraudējumu?
Bijušajam prezidents Andrim Bērziņam pirms pāris gadiem ar savu komandu izdevās ļoti precīzi noteiktu vienu no lielākajām Latviju pazudinošajām pamata problēmām. Tā sakņojas visai slikti attīstītajā partiju politiskajā sistēmā. Bieži dzirdams nepatiesais apgalvojums, kur politiķi un dažādi viedokļu līderi veikli pārliek atbildību par šausmīgi sliktiem politiskajiem lēmumiem uz nabaga vēlētāju pleciem. Parlaments esot sabiedrības spogulis un paši vien esam tos deputātus savēlējuši. Tomēr tas nav īsti precīzi teikts. Latvijā vēlētāji joprojām puslīdz apzinīgi iet uz vēlēšanām, īpaši krīzes situācijās, kad ir kādi iekšēji vai ārēji apdraudējumi. Tomēr partijās kopumā ir iesaistīti mazāk par 1% no kopējā vēlētāju skaita. No tik neliela piedāvājuma izvēlēti tautas pārstāvji nevar īsti pārstāvēt visu sabiedrību.
Iemesli, kādēļ tik maz cilvēku ir iesaistīti partijās, ir zināmi - partiju vadībām nereti ir nesamērīga vara pār ierindas biedriem, iekšējā demokrātija - ierobežota vai fiktīva. Pārāk liela ietekme ir dažādiem "ēnu kardināliem", sponsoriem un atsevišķiem "superbiedriem". Tas atgrūž cilvēkus, kas nākuši politikā ar godīgiem nodomiem un veselīgām ambīcijām. Tas, protams, nenozīmē, ka partijās palikušas tikai viduvējības. Ir gana daudz labu un pietiekami spēcīgu profesionāļu. Tomēr politiskā vide kopumā nav pietiekami konkurētspējīga sarežģītiem un atbildīgiem lēmumiem. Vienkāršoti runājot - partiju rezervistu soliņš izšķiroši atbildīgiem amatiem ir, tēlaini runājot, vēl plikāks par pliko karali no visiem zināmās pasakas. Tas tad arī beigās rada, tīši vai netīši, "caurumainus" un neefektīvus likumus, kavē reformas un liek pamatus nestabilām, vājām valdībām. Tad nav brīnums, ka budžetam garam "aizslīd" miljardiem eiro.
Jau 2013. gadā Bērziņš norādīja, ka "Igaunijas parlamentā ir četras partijas, kurās ir 43 000 biedru, bet Saeimā - piecas partijas ar tikai 12 000 biedru. Tādējādi mūsu partijas pārstāv daudz šaurāku loku un intereses. Latvijā nepieciešama partiju sistēmas attīstība, jo patlaban mūsu partijas ir palikušas interešu kluba līmenī".
Bērziņš ne tikai runāja, bet arī darīja. Viņš ar savu komandu sāka darbu pie situācijas analīzes un, pēc apmēram pusotra gada darba - 2014. gada novembrī, iesniedza Saeimai pamatīgu priekšlikumu paketi ar ierosinājumiem, kā uzlabot situāciju. 2015. gada sākumā Rīgā, atklājot starptautisku konferenci "Parlamentārās demokrātijas pilnveidošana", Bērziņš vēlreiz atgādināja, ka "partiju sistēmai nav spēcīgas saknes pilsoniskajā sabiedrībā, un tādēļ vairums iedzīvotāju pamatoti uzskata, ka partijas nepārstāv sabiedrības intereses. (...) Protams, šāda veida priekšlikumi vienā dienā nespēs mainīt kopējo politisko kārtību mūsu valstī, tomēr tie būtu soļi attīstības virzienā. Rezultātā attiecības starp varas atzariem tiktu padarītas racionālākas un bezmērķīgie politiskie cīniņi kaut nedaudz tiktu mazināti."
Konferencē uzstājās arī viens no spēcīgākajiem Baltijas valstu partiju un vēlēšanu sistēmu speciālistiem Tartu Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors PhD. Vello Pettai. Viņš ir viens no tiem speciālistiem, kuri palīdzēja Igaunijai radīt, pilnveidot tādu vēlēšanu un politisko partiju sistēmu, kas spēj radīt daudz efektīvāku, gudrāku un kvalitatīvāku politisko rezultātu. Ko apliecina kaut vai pieminētās miljardu lielās budžeta ieņēmumu atšķirības starp valstīm.
Nesen Saeimā otrajā lasījumā tika pieņemti vien daži no Bērziņa un viņa komandas ierosinātajām priekšlikumiem vēlēšanu un partiju sistēmu uzlabošanai. Tomēr tie ir burtiski daži pussoļi no apjomīgās priekšlikumu paketes un aizsāktās diskusijas. Andris Bērziņš bija sapratis, cik nozīmīgi ir sistēmiski pilnveidot Latvijas partiju politisko sistēmu, lai tā kļūtu daudz konkurētspējīgāka. Šobrīd ir izšķirīgi svarīgi, ka pašreizēja prezidenta komanda turpina aizsākto diskusiju un neļauj apstāties reformām pusratā. Tā, lai Latvija beidzot atgūtu Baltijas vadošās valsts statusu. Bez šīm sistēmiskajām reformām Latvijai draud banānu valsts liktenis bez banāniem.
Latviju pārskatāmā nākotnē gaida ļoti pamatīgi ārējie un iekšējie izaicinājumi - bēgļu krīzes izraisītie, Krievijas mēģinājumi destabilizēt Latviju, tāpat tuvāko desmitu gadu laikā jārēķinās ar gaidāmo demogrāfisko "bedri". Latvijai jau tuvākajā nākotnē būs nepieciešami spēcīgi, stabili, stiprās un saliedētās partijās rūdīti godprātīgi politikas profesionāļi. Pašreizējā partiju politiskā sistēma šādiem uzdevumiem acīmredzami ir pārāk vāja.
Lai arī agrāk bieži kritizēju Andri Bērziņu, jāatzīst, ka viņš ar savu komandu bija aizsācis nozīmīgu darbu pie Latvijai tik izšķirīgi svarīgās politisko partiju un vēlēšanu sistēmas pilnveidošanas. Viņi bija nonākuši pie Latvijas valsts problēmu pamata cēloņa - vārgās politisko partiju sistēmas. Tas viss likumsakarīgi jau ilgstoši radīja postošas sekas - vāju likumdevēja varu Saeimu un tikpat nestabilas, vārgas valdības. Un nemitīgu provocējis vēlētāju uzticības zaudēšanu politiskai sistēmai kā tādai un vēl briesmīgāk - Latvijai kā valstij. Mēs nedrīkstam turpināt dzīvot ar tādiem politiķiem, kuri pamanās kaut kur "notrallināt" budžeta neieņemtos miljardus eiro. Tādēļ reformas ir jāturpina.