Šobrīd var pamatoti apgalvot, ka jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps ir kļuvis pasaulei vismaz tikpat bīstams, kā Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Pavirši skatoties varētu teikt, ka ASV prezidenta vēlēšanas ir ASV iekšējā izvēle un pārējiem vajadzētu amerikāņus pieklājīgi respektēt. Tomēr jāatceras, ka runa ir par pasaules superlielvaru - lielāko un ietekmīgāko ekonomiku. 20. gadsimtā Amerikā aizsākās viena no postošākajām globālajām krīzēm. 21. gadsimtā vēsture atkārtojās - atkal tieši tur uzliesmoja finanšu krīze un cieta gandrīz visa pasaule. 20. gadsimta otrajā pusē pasaule bija uz globāla kodolkara sliekšņa un tikai ārkārtīgi saprātīgā ASV prezidenta un viņa padomdevēju prasmīgā rīcībā izglāba Zemi no Trešā pasaules kara, kas varēja būt arī pēdējais.
Vai, raugoties uz pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu, pasaules sabiedrības var justies drošas? Pavisam noteikti - nē. Tramps vēl pirms stāšanās amatā paspēja aizvainot ASV nozīmīgāko sabiedroto un ekonomisko partneri - Eiropas Savienību. Jāatceras, ka ES ir pārliecinoši otra lielākā pasaules ekonomika, pēc dažiem aprēķiniem pat lielāka nekā pati ASV.
Intervijā britu laikrakstam "The Times" un vācu "Bild" Tramps nicīgi kritizēja Vācijas vadītāju Angelu Merkeli un pamanījās satraukt citus ES valstu līderus ar ļoti nepārdomātiem apgalvojumiem. Francijas prezidents Fransuā Olands bija neierasti ass un aicināja ES stingri atbildēt ASV jaunajam līderim. Drīz vien Tramps paspēja sabojāt attiecības arī ar Meksiku un tās prezidentu Enriki Penju-Njeto, kurš jau atcēlis iepriekš plānoto vizīti Vašingtonā. Vienvārdsakot, jaunievēlētais ASV prezidents uzvedas kā zilonis trauku veikalā. Piedevām, šie nav vienīgie piemēri, kas liecina par Trampa straujo un impulsīvo dabu.
Mēs varam līdz aizsmakumam diskutēt par Trampa lēmumiem vai uzskatiem. Tomēr šobrīd vislielākās briesmas ir tieši veids, kā viņš rīkojas. Tramps atgādina kādreizējo Ķīnas vadoni Mao Dzedunu, kurš arī bija iedomājies, ka ar straujiem un vienkāršiem rīkojumiem var gūt lielus panākumus. Sekas šādam lielas valsts slikti izglītota līdera uzvedības modelim bija postošas. 1958. gadā Mao ierosinātais Ķīnas straujās industrializācijas plāns "Lielais lēciens" noveda pie vispārēja bada, kā rezultātā nomira no 10 līdz 30 miljoniem cilvēku. "Lielā lēciena" ietvaros bija arī postošā ideja par zvirbuļu iznīcināšanu. Mao bija iedomājies, ka zvirbuļi apēd pārāk daudz labības. Ja iznīcinātu zvirbuļus, tad varētu atrisināt pārtikas trūkumu Ķīnā - tāda bija Mao fiksā ideja.
Partijas kongresā tika pavēlēts apkarot zvirbuļus un ķīnieši metās masveidā izpildīt pavēli. Kampaņa sākotnēji bija sekmīga - tiek lēsts, ka tika iznīcināti apmēram divi miljardi zvirbuļu. Nākamajā gadā patiešām nedaudz pieauga novāktās labības apjomi. Bet drīz vien nekontrolējami pieauga arī siseņu un citu kukaiņu skaits, kas brīvi, netraucēti aprija cilvēkiem paredzēto labību. Nebija vairs zvirbuļu, kas viņus iepriekš ierobežoja, jo zvirbuļi pārtika arī no kukaiņiem. Strauji iznīcinot zvirbuļus, dabas ekosistēmā tika izrauts būtisks, regulējošs posms. Vēl pēc gada kukaiņi faktiski iznīcināja labību un sākās prātam neaptverams bads, kas laupīja dzīvību desmitiem miljonu ķīniešu.
Tiek uzskatīts, ka tā bija lielākā humanitārā katastrofa pasaules vēsturē. Mao kampaņa strauji tika apstādināta un Ķīna bija spiesta steidzīgi importēt zvirbuļus no PSRS un Kanādas. Ķīna no šīs katastrofas sekām nespēja attapties vēl daudzus gadu desmitus.
Protams, Trampa lēmums uzsliet žogu pie Meksikas un strauji izskaust nelegālo ieceļošanu, dramatiski ierobežot imigrāciju no citām pasaules valstīm, sabojāt attiecības ar lielāko, uzticamāko sabiedroto - Eiropu, nevar gluži salīdzināt ar zvirbuļu slepkavošanu Ķīnā. Ārēji tas viss izskatās pēc vienkāršotas, bet izlēmīgas rīcības, lai atrisinātu īstas vai iedomātas problēmas. Protams, ne meksikāņi, ne citi imigranti nav zvirbuļi, kas apdraud labību. Tomēr viņi ir ārkārtīgi būtisks posms ASV ekonomikas ekosistēmā. Strauji, lielos apjomos, izraujot šos posmus, var tikt detonēti kādi citi ekonomiskie procesi, kas var satricināt ASV. Bet, kā zināms, ASV ekonomikas problēmas vienmēr ietekmē stabilitāti pārējā pasaulē.
Tieši ASV 1929. gadā sākās vispasaules ekonomiskā krīze, kuru pazīstam ar nosaukumu Lielā Depresija. Tās sekas bija desmitiem miljonu bezdarbnieku visā pasaulē, milzīgs nabadzības pieaugums. Pasaule savā attīstībā tika atsviesta par trīsdesmit gadiem. Desmitiem miljoni visā pasaulē bija nonākuši uz un aiz bada robežas. Vispasaules krīzes turpinājās līdz 1933. gadam, dažos gadījumos līdz pat 1939. gadam. Tiek uzskatīts, ka tieši Lielā Depresija, kas īpaši smagi skāra Vāciju, izšķiroši palīdzēja nacistiem gūt panākumus un beigās pat sagrābt varu.
Atkal - var gari un plaši diskutēt par Lielās depresijas iemesliem, bet nenoliedzami globālā satricinājuma epicentrs bija ASV. Līdzīgi var apgalvot arī par neseno 2007. - 2010. gada pasaules finanšu krīzi. Arī tā sākās tieši ASV un sekas bija postošas visai pasaulei. Tā detonēja arī Eirozonas valstu parādu krīzi. Latvija cieta īpaši smagi, jo toreizējā valdība, finanšu uzraugi bija izturējušies pret ēnu ekonomiku, banku un nekustamā īpašuma lobijiem īpaši bezatbildīgi. Lielā mērā tieši šī krīze ir iemesls, kādēļ no Latvijas ir emigrējuši kritiski daudz jaunu cilvēku, kas gandrīz neatgriezeniski iedragājis mūsu demogrāfisko situāciju.
Visi šie piemēri lieliski ilustrē, cik ļoti procesi ASV ietekmē pārējo pasauli. Tādēļ tieši no ASV augstākās politiskā vadības ir tik ļoti atkarīga globālā stabilitāte. ASV prezidents un viņa komanda var uzmanīgi un gudri rīkojoties saglabāt stabilitāti un laicīgi novērst problēmas. Un tieši otrādi - neuzmanīgi, asi un impulsīvi rīkojoties tās, tīši vai netīši, izprovocēt. Tas, ko mēs šobrīd redzam ir fakts, ka jaunais ASV prezidents Donalds Tramps rīkojas ļoti strauji un pat radikāli. Viņa izteikumi liecina gan par elementārās pieklājības trūkumu, gan par ļoti aprobežotām zināšanām vēsturē un globālajā politikā. Piedevām, izskatās, ka viņam trūkst arī spējas ieklausīties padomniekos, kuriem šo zināšanu un pieredzes ir vairāk.
To, cik svarīgi, ka ASV vadībā ir atbildīgi, izglītoti un tālredzīgi politiķi apliecina kāda cita krīze. 1962. gada oktobrī pasaule bija nonākusi uz Trešā pasaules kara sliekšņa. Toreiz sākās Karību jeb Kubas raķešu krīze. PSRS bija sākusi izvietot Kubā kodolraķetes, kas varēja trāpīt mērķiem ASV. Sākās ļoti ass diplomātiskais konflikts, kurš katru mirkli varēja pāraugt īstā kodolkarā. Lielā mērā toreizējā ASV prezidenta Džona Kenedija un viņa komandas aukstasinīgā, ārkārtīgi gudrā rīcība nosargāja pasauli no prātam neaptveramas traģēdijas. Kubas līderis Fidels Kastro un abu pušu militāristi faktiski jau bija gatavi sākt konfliktu. Pat vairāk - viņi kūdīja politiskos līderus to sākt. Džons Kenedijs bija viens no intelektuāli visspēcīgākajiem sava laika ASV politiskajiem līderiem, kurš spēja saprast situācijas nopietnību. Viņš ar savu Amerikas spēcīgāko intelektuāļu komandu izglāba pasauli gandrīz burtiski piecas minūtes pirms katastrofas.
Vai pasaule var justies droša ar impulsīvo, straujo un lielajā politikā nepieredzējušo Donaldu Trampu pasaules ekonomiskās un militārās superlielvalsts vadībā? Varbūt ir pienācis laiks Eiropai uzņemties atbildību. Eiropas Savienībai ir pieredze, zināšanas, ekonomiskās un militārās jaudas. Varbūt Donalds Tramps to nav pamanījis, bet Eiropa šajā ziņā ir līdzvērtīga globālā lielvara.
Paļauties šobrīd uz ASV Donalda Trampa vadībā būtu bezatbildīgi. Viņš nav Eiropas draugs, vēl vairāk - viņš vienkārši neciena Eiropu. Un veselā saprāta viņam, šķiet, nav vairāk kā Mao Dzedunam. Tikai Mao iespējas detonēt globālas katastrofas bija ierobežotas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
