Svētdien Katalonijā notikušais referendums ir dziļi satricinājis pasaules un īpaši Eiropas sabiedrisko domu. Ziņās daudzi ir lasījuši un zina par notikušo. Svētdien Katalonijas iedzīvotāji devās uz vietējās valdības izsludināto referendumu balsot par vai pret neatkarību. Madrides centrālā valdība jau iepriekš paziņoja, ka referendums ir nelikumīgs. No Spānijas atsūtītie vairāki tūkstoši "Guarda Civil" paramilitāro policistu mēģināja to izjaukt. Vietējie Katalonijas policisti vairumā gadījumu ignorēja vai sabotēja Madrides pavēles slēgt vēlēšanu iecirkņus. Spānijas policisti ar varu mēģināja pārtraukt vēlēšanu procesu, un rezultātā cietuši vairāki simti cilvēku.
Starptautiskie novērotāji, mediji runā par 800–900 ievainotajiem. Spānijas mediji un varas iestādes sauc daudz mazākus skaitļus un norāda, ka cietuši arī daudzi viņu policisti. Tiesa, nav redzēts īpaši daudz pierādījumu, ka šie smagi bruņotie vīri būtu īpaši cietuši. Ņemot vērā, ka esmu atklāts Katalonijas referenduma idejas aizstāvis, atturēšos vērtēt, kurai no pusēm ir vairāk taisnības. Lasītāji var paši vērtēt, kurš sagroza faktus – lieli un cienījami pasaules mediji, kuri stingri ievēro žurnālistikas profesionālos standartus, vai Madrides politiķi un mediji.
Tomēr ir kāda būtiska nianse, kura līdz šim nav pienācīgi izcelta. To atļaušos nodēvēt par īstu ļoti demokrātiskas sabiedrības varoņdarbu. Daudzos izplatītajos video no notikuma vietām var redzēt Spānijas "Guarda Civil" sadursmes ar vietējiem iedzīvotājiem. Lielākajā daļā gadījumu tās nav sadursmes, bet gan uzbrukumi miermīlīgiem vēlētājiem.
Videokadros ir redzams, kā ar nūjām bruņoti policisti iet virsū cilvēkiem, kuri bloķējuši vēlēšanu iecirkņus un cenšas pasargāt vēlēšanu urnas. Kas notiek šajos brīžos? Katalāņi organizēti paceļ rokas gaisā, tā norādot, ka ir neapbruņoti un negrasās atbildēt uz varmācību ar varmācību. Viņi nepretojas pat tad, kad tiek brutāli sisti līdz asinīm, rauti aiz matiem, rokām un kājām. Šāda rīcība ir redzama ļoti daudzās situācijās. Katalāņi ievēro savaldību pat tad, kad acu priekšā tiek piekauti draugi, tuvinieki.
Kādā citā video ir redzams katalāņu policists, kurš, sargājot vēlētājus, vienā brīdī neiztur un sāk raudāt. Kāds no vēlētājiem pienāk klāt un mierinot apskauj viņu. Cilvēki aplaudē. Kāpēc viņš raud? Kā gan var justies katalāņu policists, kuram Spānijas valdība ir pavēlējusi vērsties pret savu tautu? Tomēr katalāņu "Mossos" policisti vairumā gadījumu vienkārši ignorēja Madrides pavēles, viņiem vairāk bija jāaizstāv cilvēki no spāņu "Guarda Civil" uzbrukumiem. Bet atkal – vēlētāji, katalāņu policisti, ugunsdzēsēji, glābēji ļāvās sitieniem, bet neatbildēja ar to pašu. Un te var rast atbildi, kāpēc katalāņu policistam, vīram spēka gados, bija jāraud. Iespējams, ka atbilde ir meklējama ļoti noteiktajā aicinājumā – nekādā gadījumā, pat paciešot sitienus, neatbildēt, neļauties provokācijām. Viņiem bija bezpalīdzīgi jānoskatās, kā burtiski dauza neapbruņotus cilvēkus, bet nekādā gadījumā nebija vēlams iesaistīties aizstāvībā ar spēku.
Var jautāt, cik ilgi Latvijas vēlētāji spētu paciest, ka viņus vienkārši dauza, acu priekšā sit sievietes ar stekiem, velk aiz kājām un citādi pazemo? Un uz to visu atbildēt ar dziedāšanu. Kurā brīdī kādam neizturētu nervi un lidotu bruģakmeņi? Te var sākt meklēt atbildi, kāpēc Spānijas policejiskie spēki atļāvās šo brutālo varmācību, apzinoties, ka to visu filmēs un nekavējoties parādīs pasaulei. Iespējams, ka atbilde ir meklējama viņu iecerē, ka nekontrolētā, varmācīgā atbildes reakcija tomēr būtu sākusies.
Tikko varmācība uzliesmotu arī no katalāņu puses, tas būtu gandrīz vai burtiski uguns pulvera mucā. Masu nekārtībām nereti pietiek burtiski ar vienu vai dažiem provokatoriem. Vienā acumirklī tiktu sagrauts miermīlīgas, nevardarbīgas kustības tēls. Tas dotu iespēju Spānijas policijai, centrālajai vadībai Madridē dot pavēli sākt masveida arestus, un kā pirmos arestētu politiskos līderus. Formālais iemesls būtu – kūdīšana uz nekārtībām, varmācīgiem nemieriem. Un tajā brīdī būtu grūti pierādīt pretējo. Tā būtu Madridei izdevīga situācija, lai apspiestu gan referendumu, gan neatkarības kustību kopumā. Tas būtu pamats ieviest ārkārtas stāvokli ar visām no tā izrietošajām sekām. Katalāņu cerības sagrūtu uz gadiem, varbūt pavisam.
Protams, ka katalāņi lieliski apzinājās šo iespējamo scenāriju un tādēļ tik ļoti stingri, izturēti neizrādīja faktiski ne mazākās pretošanās pazīmes, kā vien skandēja lozungus un dziedāja. Tā ir liecība par milzīgu, apbrīnojamu visas tautas pašdisciplīnu, spēju mobilizēties un izturēt. Pat tik ekstrēmās, varmācīgās situācijās. Visdrīzāk, tam pamatā ir Katalonijā ārkārtīgi populārā kasteļļaru (castelleres) jeb cilvēktorņu būvētāju kustība. Gandrīz katrā ciemā, katrā pilsētā ir šādi klubi. (2)
Tas ir ārkārtīgi demokrātisks sporta veids. Nodarbē iesaistās visu vecumu, dzimumu, ādas krāsu, sociālo slāņu katalāņi. Šos torņus kopā būvē mammas, tēti, vecmātes, vectēvi, brāļi, kaimiņi, ieceļotāji un vietējie. Visi – plecu pie pleca. Torņus būvē visdažādākajās formās, bet princips ir ārēji vienkāršs – pašā lejā cieši sastājas vairāki desmiti, pat simti cilvēku, izveido pamatni un tad stāvu pa stāvam sāk kāpt viens otram uz pleciem, augstāk un augstāk. Izskatās diezgan bīstami, bet pēdējos desmit gados nav notikuši nopietni incidenti, augstākajos stāvos jākāpj ar speciālām ķiverēm, jostām un nereti arī zobu aizsargiem. Pamatni veido pieredzējuši, trenēti cilvēki, kuri zina un māk rīkoties, ja tornis gāžas.
Lai sekmīgi izveidotu torni, svarīgākā ir spēja ātri mobilizēties, būt ļoti vienotiem, ārkārtīgi paļauties vienam uz otru, burtiskā nozīmē izšķiroša ir pleca un kopējā līdzsvara sajūta. Līdzko ir mazākā nedrošība, zūd kopējais līdzsvars un uzticēšanās, tā tornis brūk un cilvēki krīt. Katalāņi šo īpašo sporta veidu, varētu pat teikt – tautas kustību, mācās jau no mazām dienām – augšējos stāvos parasti kāpj bērni. Tā viņi apgūst spēju uzticēties, paļauties, spēj būt vienoti, disciplinēti, sasniedzot visaugstākos mērķus. Iespējams, ka tieši šī brīnumainā īpašība ļāva viņiem svētdien noturēties pret brutālo varmācību un provokācijām. Ņemot vērā, ka ielās bija burtiski miljoni, šī kopējā savaldība, izturētība ir patiess cilvēcības brīnums.
Daudz ir runāts, ka katalāņi atšķiras no spāņiem – viņiem ir sava unikāla valoda, vēsture, identitāte. Bet tie ir tikai vārdi, svarīgi ir reāli pierādījumi šai atšķirībai. Viens tāds varētu būt fakts, ka Spānijā ar kasteļļaru kustību neaizraujas. Tur daudz populārākas ir vēršu cīņas. Tā ir ļoti svarīga spāņu tradīcija – vērot, kā publiski tiek nogalināts dzīvnieks, kā tas visu acu priekšā lēni noasiņo, skatītāju pūlis izbauda un uzgavilē šim skatam. Katalonijā vēršu cīņas jau vairākus gadus ir aizliegtas. Spānijas varasiestādes ilgstoši spiedušas tās atjaunot un sauc to par politisku lēmumu. Patiesībā tam nav īpašas saistības ar politiku – dzīvnieku tiesību aizstāvības organizācijas pirms vairākiem gadiem iesniedza Katalonijas parlamentā priekšlikumu aizliegt vēršu cīņas, deputāti nolēma, ka šādas asiņainas izrādes nav civilizētas sabiedrības cienīgas, un aizliedza to rīkošanu.
Bet, atgriežoties pie pašreizējiem notikumiem, – mazliet par Krievijas lomu. Jau iepriekš tika ziņots, ka pēkšņi, neviena neaicināti, Katalonijas jautājumos iejaucās tādi personāži kā pretrunīgi vērtētais Džulians Asānžs, Edvards Snoudens un pat Tatjana Ždanoka no Latvijas. Viņu vārdi tiek saistīti ar Kremli, Maskavu. Kā jau bija sagaidāms, tas bija īsts pakalpojums Madridei, kuras medijos šis fakts maksimāli tiek izmantots, lai parādītu pasaulei, kādi katalāņiem apšaubāmi sabiedrotie. (1)
Ždanoka, neviena neaicināta, pati nopirka biļeti uz Barselonu un aizbrauca, lai līstu visur, kur vien iespējams. Intervijā "Rīga TV24" viņa teica, ka neatbalsta neatkarību, bet gan lielāku autonomiju. Pēcāk viņa atkal sāka runāt kaut ko citu. Vēl viņa centās tikt klāt redzamiem Katalonijas politiķiem un kopīgi fotografēties, kas, protams, atkal bija milzu šaubu iemesls skeptiķiem. Protams, ka Katalonijas politiķi nezina Latvijas iekšpolitiskās nianses un, iespējams, nav iemācījušies no galvas Tatjanas Ždanokas biogrāfiju. Katalonijā cilvēki pieņem, ka Latvijā par Eiroparlamenta deputātiem ievēl cienījamus, godprātīgus cilvēkus. Tādēļ daži vieglprātīgi ļāvās Ždanokas vilinājumiem. Protams, Maskavas un Madrides medijiem to tikai vajadzēja. Ždanoka savu uzdevumu ir izpildījusi.
No otras puses, Maskava turpināja uzturēt agrākās labās, draudzīgās attiecības ar Spāniju un oficiāli paziņoja, ka Katalonijas krīze ir tikai un vienīgi viņu iekšējais jautājums. Oficiālā Madride par to īpaši pateicās Maskavai, kas atspoguļojas Krievijas medijos. Zīmīgi vai ironiski, bet šī Maskavas attieksme gandrīz pilnībā sakrita ar Latvijas Ārlietu ministrijas un ministra Edgara Rinkēviča viedokli. (3) Protams, ka kopumā Maskava pilnībā izbauda situāciju un gavilē, redzot, ka arī Eiropā miermīlīgus vēlētājus var sist līdz asinīm. Tas ir milzīgs propagandas ieguvums. Bet tur nevar vainot katalāņus, jo "Guarda Civil" pavēles deva Madride. Piedevām Eiropas Savienība, tostarp oficiālā Rīga, ar savu vienaldzīgo attieksmi ir likusi vilties agrāk tik ļoti Eiropas Savienību atbalstošajiem katalāņiem. Te ir jautājums, kurš tad īsti ir nodarījis kaitējumu Eiropas kā demokrātiskas savienības tēlam? Izskatās, ka mūsu politiķiem demokrātijas sludināšana padodas tikai tad, kad var droši un ērti nodarboties ar politisko tūrismu. Sarežģītās situācijās viņi vienkārši aizmūk vai izvēlas klusēt.
Kas gaidāms tālāk? Šobrīd Katalonijas vadība lūdz Spāniju aizvākt "Guarda Civil" paramilitāros policistus. Iedzīvotāji un pat ugunsdzēsēji dodas uz viesnīcām, kur viņi apmetušies, un skaļi aicina vākties prom. Būtībā šie spēki ir pēdējās Spānijas oficiālās varas paliekas Katalonijā. Jau agrāk un arī tagad faktiski Katalonijā par drošību atbild vietējā policija "Mossos d'Esquadra". Tā ir pietiekami spēcīga policija, kura faktiski viena pati ar saviem spēkiem tika galā ar neseno teroristu uzbrukumu Katalonijai. Šobrīd šī policija faktiski ir pārgājusi tikai un vienīgi Katalonijas valdības pusē. Spānijas oficiālā vara Katalonijā šķīst pa visām vīlēm, un pēdējais Madrides vienotības simbols ir varmācīgie "Guarda Civil" policisti, kurus daudzi katalāņi dēvē par okupācijas spēkiem.
Šobrīd Katalonijas valdība ļoti diplomātiski aicina uz konstruktīvu dialogu, ir gatava sadarboties ar abu pušu apstiprinātajiem starptautiskajiem vidutājiem. Ja Spānija sev ierastajā veidā šo iespēju beidzot sākt dialogu noraidīs, tad, iespējams, piektdien vai pirmdien Katalonijas parlaments pasludinās Kataloniju par neatkarīgu valsti. Eiropā būs jauna, neatkarīga valsts vienai no vecākajām Eiropas pamattautām.
Avoti:
1. "El País" – There's fake news in Catalonia too
With the circulation of exaggerations and biased reporting, the Catalan crisis has become a problem for the European Union.
2. BBC – Human Towers in Catalonia.
https://www.youtube.com/watch?v=_mbRiZKKvjs
3. "Комсомольская правда" – Испания поблагодарила Россию за позицию по референдуму о независимости Каталонии.
https://twitter.com/kpru/status/914852473965285377
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
