Tikko uzzinājām, ka Igaunijā noķerts kārtējais Krievijas spiegs. Šoreiz tas ir kāds vārdā nenosaukts Krievijas militārā izlūkdienesta - GRU aģents. Viņš notverts jau janvārī, bet oficiāli par to tika paziņots tikai tagad. Igaunijas Drošības policijas vadītājs paziņoja, ka pirmo reizi izdevies notvert tieši GRU aģentu. Krievijas bruņoto spēku izlūkdienests GRU (1) tiek uzskatīts par vienu no efektīvākajām spiegu organizācijām pasaulē. (2)
Vēl savā gadskārtējā ziņojumā Igaunijas drošības policija KaPo ziņoja par diviem notvertiem kontrabandistiem, kuri arī spiegojuši Krievijas labā. Abiem ir dubultā pilsonība - Igaunijas un Krievijas. 1992. gadā dzimušo Aliku Hučbarovu un 1993. gadā dzimušo Artjomu Hutšbarovu Krievijas izlūkdienests esot savervējis jau pirms vairākiem gadiem.
Igaunijas drošības dienesti Krievijas spiegus noķer regulāri. 2008. gadā tika apcietināts un vēlāk arī notiesāts viens no lielākajiem nodevējiem – augsts drošības iestāžu ierēdnis Hermanis Simms. Viņa slepenais kurators Jakovļevs regulāri bija apmeklējis arī Latviju. 2011. gada nogalē par "izpalīdzēšanu" Krievijas mafijas pārstāvjiem tika arestēts Igaunijas Drošības dienesta izmeklētājs Indreks Poders. Vairāki viņa "klienti" dzīvoja Latvijā, Jūrmalā.
2012. gadā Tallinas lidostā Igaunijas Drošības policijas darbinieks Aleksejs Dresens tika pieķerts, nododot slepenus dokumentus savai sievai Viktorijai, kura tobrīd gatavojās izlidot ar Maskavas reisu. Drīz uzzinājām, ka Dresens reiz bijis sakaru virsnieks pretizlūkošanas jautājumos starp Igaunijas Drošības policiju, Latvijas Drošības policiju un SAB pretizlūkiem.
Nākamajā gadā - 2013. tika atmaskots Igaunijas izlūkdienesta darbinieks Vladimirs Veitmans. Viņš tika arestēts par spiegošanu Krievijas labā. Igaunijas Drošības policijas vadītājs norādīja, ka Veitmans neesot bijis augstā amatā un lielākoties veicis tehnisku darbu. Tomēr Veitmana valsts nodevības smagums var būt salīdzināms ar Simma un Dresena nodarījumiem.
Pazīstamais izdevums "Foreign Affairs" citēja toreizējo Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu: "Mēs pēdējos piecos gados esam noķēruši četrus "kurmjus" (3) Tas nozīmē vienu no diviem – vai nu mēs esam vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kam ir "kurmju" problēma, vai arī mēs Eiropas Savienībā esam vienīgā valsts, kas šajā jomā kaut ko dara." (4)
Būtībā Ilvess pārfrāzēja jau agrāk dzirdēto teicienu – Krievijas spiegi ir visās valstīs, tikai dažās viņus regulāri noķer, bet citās - nē. Igauņi to sakot īpaši nekautrējas skatīties Latvijas virzienā. Patiesi, pie mums neviens tāda mēroga spiegs nav notverts. Vai patiešām Latvijā nav Krievijas spiegu? 2012. gadā intervijā žurnālam "Ir" toreizējais Satversmes Aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš stāstīja, ka mums no spiegiem, iespējams, ļauj izvairīties SAB rīcībā esošie tā dēvētie "čekas maisi." (5) Kažociņš nez kādēļ aizmirsa piebilst, ka daļu vērtīgāko arhīvu čekas paspēja aizvest uz Maskavu. Piedevām daļa Igaunijā notverto spiegu ir pārāk jauni, lai būtu kādos maisos. Kažociņa teiktais īsti nepārliecina.
Jau iepriekš pieminētajām TV raidījumam "Nekā personīgi" aptaujātās amatpersonas atzina, ka atšķirībā no Igaunijas Latvija savus spiegus izķerot bez publiska trokšņa. Šis apgalvojums izklausās diezgan apšaubāms – kamēr Igaunijā ir noķerti vismaz pieci valsts nodevēji, tikmēr Latvijā tādu nav. Par klusumu jeb iztikšanu bez publiskā trokšņa iestādes arī kaut ko nepasaka līdz galam – spiegošana ir nopietns noziegums un sabiedrībai par tādiem būtu jāuzzina. Tajos retajos gadījumos, kad Latvijas drošībnieki noķēruši kaut ko līdzīgi spiegiem, par to nekavējot informācija "noplūst" pa visiem galiem.
Patiesībā mūsu drošības dienesti nevienu nopietnu valsts nodevēju nav notvēruši. Pirms kāda laika divus Krievijas pilsoņus notvēra, kad viņi mēģināja ielīst Ādažu poligonā. Beigās viņus apsūdzēja huligānismā. Mazliet nopietnāks ķēriens gadījās pavisam nesen – apcietināja kādu "Latvijas dzelzceļa" darbinieku, kurš it kā Krievijas specdienestiem esot ziņojis par militārās tehnikas pārvietošanu. Atšķirībā no Igaunijas, Latvijā lielākais ķēriens ir gandrīz burtiskā nozīmē pārmijnieks.
Vai patiešām pie mums nav neviena augstākā līmeņa nodevēja, Krievijas spiega? Tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība. Patiesībā ir virkne ar "dīvainībām", kuras neviens nav spējīgs un arī īsti nevēlas skaidrot. 2012. gadā Latvijā notika referendums par valsts valodu. Toreiz vēlētāji pārliecinošā balsojumā norādīja, ka atbalsta latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Krievu valodas kā otrās valsts valodas aizstāvji bija ar Krieviju saistīti politiķi.
Tomēr pa šo laiku faktiski netraucēti ir izpletusies tā dēvētā lienošā divvalodība. To var droši lietot valsts un pašvaldību iestādēs, faktiski visi valsts un pašvaldību uzņēmumi saziņā lieto krievu valodu. Bez redzama likumīga pamatojuma mājas lapas krievu valodā ir, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam, Valsts prezidenta kancelejai, portālam Latvija.lv (6) un citiem. Minēto portālu uztur Nacionālas Apvienības politiskajā atbildībā esošā ministrijas iestāde – Valsts reģionālās attīstības aģentūra. Lapas tulkojumu krievu valodā finansējusi arī NA atbildībā esošā Kultūras ministrija.
Nav skaidrs, kuras amatpersonas vai politiķi nolēma izveidot šī portāla krievu valodas versiju un cik tas maksāja nodokļu maksātājiem? Skaidrs ir tikai tas, ka šāda rīcība ir pretrunā vēlētāju nepārprotami skaidri paustajam – Latvijā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda. Krievu valodas izplešanās atbilst Maskavas vēlmēm. Kāpēc Nacionālā Apvienība to izlikusies neredzam – varam tikai minēt.
Pēc 2014. gada agresijas Ukrainā vairāki veikli politiķi iedomājas palielināt krievu valodas lietojumu sabiedriskajos medijos. Mēģinājumi izspiest Krievijas TV kanālus no kabeļtelevīziju "pamata pakām" tā arī palika tukšas runāšanas līmenī. Arī šajā "frontes iecirknī" redzam skaidru darbības imitāciju. Ievērojamais amerikāņu žurnālists Gordons Sanders norādīja, ka Krievija jau ir iebrukusi Latvijā – tikai nevis ar tankiem, bet kabeļtīklos. (7)
Būtībā Kremļa vēlme palielināt krievu valodas telpu Latvijā notiek neviena netraucēti, drīzāk ar klusu, nepārprotamu politisko atbalstu visaugstākajā līmenī. Līdzīgas dīvainības redzam arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (NATO Stratcom) faktiskajā darbības imitācijā. Kā negaidīts pārsteigums šī gada sākumā nāca ASV domnīcas "RAND" pētījums, kurā tika norādīts, ka jāpaplašina krievvalodīgo tiesības, lai cīnītos pret hibrīdkara draudiem.
Ir pamatotas aizdomas, ka viņus pie šādiem savādiem secinājumiem "aizveda" tieši Stratcom darbinieki. Pirms tam klaju atbalstu divvalodībai pēkšņi izrādīja ASV vēstniecība, kura sāka publiskajā saziņā paralēli lietot latviešu un krievu valodas. Piedevām, melojot par praksi citās valstīs. Tas viss netieši, bet skaidri liecina par spēcīgu Krievijas ietekmes aģentu klātbūtni.
Pirms tam Latvijas drošības dienesti mierīgi noskatījās, kā par Latvijas sabiedriskās TV vadītāju kļūst Ivars Belte, kādreizējais augsta ranga vadītājs ar Kremļa propagandu cieši saistītā kompānijā - "Baltijas mediju alianse". Belte nevarēja nezināt ar kādu kompāniju viņš toreiz sadarbojās. Piedevām šādās kompānijās visaugstāko vadītāja – izpilddirektora vietu nevar ieņemt personas, kuras nebauda prokremliski noskaņoto īpašnieku uzticību. Ivars Belte šādu uzticību baudīja. Latvijas drošības dienesti neko neteica, kad viņš kļuva par Latvijas sabiedriskās TV vadītāju. Viņš arī bija viens no tiem, kurš aktīvi atbalstīja krievu valodas plašāku izmantošanu sabiedriskajos medijos.
Vēl pirms tam Drošības iestādes bija izsniegušas augstāko drošības pielaidi Dzintaram Zaķim, kurš pēc tam atklāti slēdza politiskus sadarbības līgumus ar Oļegu Agafonovu. To pašu, kurš ilgstoši tiek turēts aizdomās par kontrabandas tīklu kontroli Krievijas pierobežā. Jāatgādina, ka kontrabandas plūsmas no Krievijas nekādi nevarēt darboties bez Krievijas robežsargu ziņas. Bet šī iestāde ir Krievijas izlūkdienesta pakļautībā. Kā igauņu pieredze liecina – spiegi tiek vervēti tieši kontrabandistu vidē.
Zaķa ilggadēja politiskā sabiedrotā Solvita Āboltiņa joprojām vada Saeimas Nacionālās drošības komisiju. Un bauda drošības dienestu uzticību. Kaut arī nav liels noslēpums, ka bez Āboltiņas ziņas Zaķis nevarētu tikt iekļauts 2014. gada "Vienotības" vēlēšanu sarakstos. Zaķa un Āboltiņas darbības rezultātā politiski ir gandrīz bankrotējusi kādreiz lielākā un ietekmīgāka prorietumnieciskā partija "Vienotība." Lielākie ieguvēji šajā situācijā ir Kremlim draudzīgā partija "Saskaņa." Šādu "dīvainību" uzskaitījumu vēl varētu turpināt un turpināt.
Varbūt ir laiks atcerēties, kurš vada galveno spiegu apkarošanas iestādi - Satversmes Aizsardzības biroju? Tas ir bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Tieši laikā, kad viņš bija ģenerālprokurors – no 2000. līdz 2010. gadam notika tas, ko daudzi dēvē par valsts nozagšanu. Desmit gadu laikā neviens no galvenajiem valsts nozagšanās vainotajiem tā arī netika notverts un notiesāts. Gluži kā šobrīd ar spiegiem – toreiz tika notverti un notiesāti tikai vidēja līmeņa "pārmijnieki."
Bet varbūt patiešām, Latvijā nav valsts nozadzēju un sekmīgu Krievijas spiegu, ir tikai "pārmijnieki." Atvainojiet, tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība. Varbūt patiesībā Satversmes Aizsardzības biroju vada bezzobains oligarhu un spiegu ķērājs, Saeimas nacionālās drošības komisiju – politiķe, kura Saeimā iekļuva ļoti apšaubāmā veidā, bet Nacionālās apvienības ministrus interesē siltas vietas, nevis latviešu valodas patiesa aizsardzība.
Avoti:
1. GRU - Glavnoje razvedyvateļnoje upravlenije - Galvenā izlūkošanās pārvalde krievu val.
2. Deutsche Welle: "В Эстонии сообщили о задержании агента ГРУ" http://www.dw.com/ru/в-эстонии-сообщили-о-задержании-агента-гру/a-38404613
3. Mole - domāts angļu valodā pieņemtais apzīmējums "kurmis" efektīviem spiegiem.
4. Latvija spiegus izķer bez publiska trokšņa? Apollo/Nekā personīga - http://apollo.tvnet.lv/zinas/latvija-spiegus-izker-bez-publiska-troksna/655177
5. Ir.lv Krievu spiegi un kiberdrošība http://www.irlv.lv/2012/3/29/krievu-spiegi-un-kiberdrosiba
6. Latvija.lv - krievu valodā https://www.latvija.lv
6. "The fact is, the Russians have invaded already, not by land but by cable." - http://gordonsander.com/2017/04/stratcom-blues-politico-31617/