Pirms nepilniem desmit gadiem, īsi pirms pārsprāga pārkarsētās ekonomikas burbulis, toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris, nopietnam ārvalstu medijam atbildot uz jautājumu, kāda ir situācija Latvijā, atbildēja – "Nothing Special" (Nekas īpašs – angļu val.). Drīz pēc tam valsts iegāzās finanšu krīzē, no kuras lāgā neesam atguvušies joprojām. Tomēr tā bija finanšu krīze, no kuras ar lielām grūtībām varēja izkulties – aizņemoties milzīgas summas un ar aizdevēju spiedienu galu galā veicot nepieciešamās reformas.
Šoreiz situācija ir daudz sarežģītāka – runa ir par demogrāfisko krīzi jeb dziļu un hronisku cilvēkresursu deficītu. Pārskatāmā nākotnē, iespējams, pat ar bankrotu. Šajā gadījumā ar pārfinansēšanos, aizņemšanos līdzēts nebūs. Protams, ir daudzi, kuri domā, ka, atverot durvis plašai migrācijai, viesstrādniekiem, varēs kaut kā stabilizēt situāciju. Tomēr šādi procesi ir ārkārtīgi sarežģīti, īpaši, ja ir runa par lielu cilvēku daudzumu relatīvi īsā laikposmā. Tas var ieraut valsti gan ekonomiskā, gan politiskā turbulencē, no kuras var arī neizkļūt. Integrācijas jautājumi nekad nav bijuši Latvijas stiprā puse.
Kā tieši izpaužas pašreizējās valdības, precīzāk sakot, ZZS un "Vienotības" politiķu "nasing spešal" domāšana un attieksme? Par to, ka Latvija ir ļoti dziļas demogrāfiskās bedres priekšā, ir brīdinājuši neskaitāmi vietējie un ārvalstu eksperti. Par to tieši un netieši jau ilgstoši brīdinājuši Eiropas Savienības, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), OECD un citu organizāciju ziņojumi. ANO statistikas dati liecina, ka Latvija kopš 2000. gada procentuālā izteiksmē ir zaudējusi visvairāk iedzīvotāju pasaulē – vairāk nekā 18%.
Demogrāfijas speciālisti norāda, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās vēl nav traģiska, lielākā problēma ir sagrauta vecuma struktūra jeb kritiski mazais jaunās paaudzes skaits iepretim vecākai paaudzei. Latvija šajā ziņā izskatās traģiski. Par to visspilgtāk liecina skolēnu skaits Latvijas skolās – kopš 2000. gada tas samazinājies par 40%, un pašreizējā situācija liecina, ka, uz mirkli stabilizējoties, drīz nāks nākamais samazinājuma vilnis – līdz 2040. gadam skolēnu skaits samazināsies vēl par apmēram 30%.
Viena lieta – protams, žēl, ka jauniešu skaits tik dramatiski samazinās. Bet tam ir ļoti bīstamas ekonomiskās konsekvences. Tieši šādā apjomā, pat pieņemot, ka neviens neaizceļos, samazināsies nākotnes strādājošo, patērētāju, nodokļu maksātāju skaits, valsts IKP veidotāju skaits. Šādu cilvēkresursu zaudējumu nespēs kompensēt pat visstraujākie, fantastiskākie nosapņotās robotizācijas un ražīguma pieauguma tempi. Pat ja tas fantastiskā kārtā notiktu, tik straujas ekonomiskās pārmaiņas radītu visdažādākās blaknes, tostarp kārtējo pārkaršanu. Jau šobrīd katru gadu darba tirgū ienāk apmēram 20 tūkstoši jauno strādājošo, bet aiziet apmēram 27 tūkstoši. Šī plaisa arī turpmāk pieaugs.
Visvairāk šajā ziņā cieš Latvijas novadi un reģioni. Kopš 2000. gada iedzīvotājus, īpaši jaunos cilvēkus, zaudējuši 90% no Latvijas novadiem. Tur notiek īpaši strauja izmiršana, un drīz vien daudzas pašvaldības var nonākt pilnīgi reāla bankrota priekšā. Runa vairs nav par nomaļiem lauku ciematiņiem, iztukšojas arī paši novadu un reģionu centri.
Nesen domnīca "Certus" nāca klajā ar visai mulsinošu prognozi, ka, saglabājoties labai ekonomiskajai izaugsmei, stabilizēsies arī iedzīvotāju skaits Latvijā, apmēram 1,9 miljonu apmērā. Nav gan saprotams, kā viņi pie tik cerīgas prognozes nonāca. Lai Latvijā saglabātos pašreizējais iedzīvotāju skaits, dzimstībai būtu jābūt ne tikai mazliet lielākai, bet teju divreiz lielākai.
Latvijā sievietēm pirmais bērns dzimst apmēram 26–28 gadu vecumā. Šobrīd šim vecumam tuvojas 90. gadu vidū dzimušie jaunieši. Bet tieši tajā laikā Latvijā notika pirmais straujais dzimstības kritums – jaundzimušo skaits samazinājās teju divas reizes. 80. gados ik gadu Latvijā piedzima ap 30–40 tūkstošiem bērnu, bet 90. gados samazinājās līdz 20 un mazāk tūkstošu ik gadu. Tātad šodien topošo vecāku skaits ir apmēram divreiz mazāks. Mazliet vienkāršojot – lai saglabātos pašreizējais jaundzimušo skaits, tad šiem vecākiem vajadzēs radīt teju divreiz vairāk bērnu. Piedevām jāatceras, ka no 20+ paaudzes no Latvijas ir aizbraucis gandrīz katrs ceturtais, piektais jaunietis. Tādēļ grūti izprotams domnīcas "Certus" optimisms.
Demogrāfijai ir ļoti gara inerce, pārmaiņas notiek paaudzēs, Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās ar katru paaudzi, un tas atgādina bīstama atvara iekšienē raujošās cilpas – katra nākamā, zemākā cilpa ir šaurāka un stiprāka. Jo dziļāk grimstam, jo grūtāk izrauties. Par to iepriekš ir daudz runāts, un šobrīd varētu vairāk neatkārtoties. Varbūt atšķirībā no 2006–2008. gada krīzes derētu nopietni uztvert nopietnu ekspertu brīdinājumus. Bet vai tas notiek?
Te sākas pieminētie "nasing spešal" brīnumi. Pirms kāda laika daudzi politiķi, tostarp Valsts prezidents, Ministru prezidents un citi, apliecināja, ka demogrāfija ir valsts stratēģiskā prioritāte – jārīkojas ātri un izlēmīgi. Speciāli krīzes novēršanai tika izveidots Demogrāfijas lietu centrs (DLC). Tajā sapulcējās visu atbildīgo ministriju – Labklājības, Finanšu, Veselības –, kā arī NVO speciālisti, lai radītu pārdomātus priekšlikumus krīzes novēršanai. DLC vada Saeimas deputāts Imants Parādnieks (NA), bet tajā darbojas visu koalīcijas partiju ministriju pārstāvji, tādēļ to nekādi nevar uztvert par kaut kādu Nacionālās apvienības projektu, kā to mediji un politiķi reizēm mēdz tendenciozi pasniegt. DLC nodrošina savas nozares speciālistu komandas darbu, un viņu piedāvātos risinājumus nekādi nevar saukt par "NA ultimātu".
Valdība jau pirms vairākiem mēnešiem tika brīdināta par priekšlikumu paketi un aptuvenajām izmaksām – premjera Māra Kučinska, ekonomikas ministra Arvila Ašeradena, labklājības ministra Jāņa Reira pārsteigumam nav pamata. DLC priekšlikumi demogrāfijas krīzes risinājumiem ir lielā mērā Latvijas apstākļiem uzmanīgi adaptēta Igaunijas demogrāfijas politikas labākā prakse. Kad daži ministri šausminās par "nereālo summu" papildus 85 miljoniem eiro, tad jāsaprot, ka, lai sasniegtu vai tuvinātos Igaunijas līmenim, būtu nepieciešami vismaz 250–300 miljoni eiro. No šāda viedokļa raugoties, tā ir pieticīga prasība. Piedevām der atcerēties, ka Latvijas situācija šobrīd ir daudz smagāka. Tādēļ loģiski būtu, ja rīcība būtu daudz straujāka, bet šobrīd notiek pilnīgi pretējais.
Neliels salīdzinājums ar Igauniju. Latvijā ģimene ar 3 bērniem katru mēnesi saņem 68 eiro lielu ģimenes valsts pabalstu un, ja vecāki daudz strādā, iespēju saņemt IIN atvieglojumu 120 eiro apmērā. Igaunijā ģimene ar 3 bērniem katru mēnesi saņem 500 eiro lielu ģimenes valsts pabalstu un, ja vecāks strādā, iespēju saņemt IIN atvieglojumu 61 eiro apmērā. DLC priekšlikumu paketē, kuru principiāli aizstāv NA, ir paredzēts arī palielināt valsts ģimenes atbalstu par trešo bērnu līdz 100 eiro mēnesī. Tāpat arī citi līdzīgi priekšlikumi joprojām ir ļoti tālu no Igaunijas labās prakses.
Bet tik un tā labklājības ministrs Jānis Reirs, kuram pat vairāk nekā NA vajadzētu aizstāvēt DLC, saka, ka 100 eiro par trešo bērnu būtu par daudz. Kopumā, lai vismaz sāktu ieguldīt demogrāfijas krīzes risinājumā, iepriekšminētie 85 miljoni eiro būtu izlēmīgs, bet saprātīgi piezemēts sākums. Tā vietā ZZS vadītā valdība faktiski apstādinājusi reformu, piedāvājot vien 12 miljonus, kas faktiski nozīmē reformas izgāšanu.
Šobrīd atbildīgo amatpersonu – finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas (ZZS), ekonomikas ministra Arvila Ašeradena (V), labklājības ministra Jāņa Reira (V) un premjera Māra Kučinska (ZZS) – attieksme bīstami atgādina bēdīgi slaveno "nasing spešal" attieksmi – eksistenciāli smaga krīze jau aiz durvīm, bet viņi atkal nolemj ignorēt problēmas, piedevām manipulatīvi padarot Nacionālo apvienību par "ultimātistiem". Labi, ka neviens vēl nav Danu Reiznieci-Ozolu nodēvējis par "velkomisti", jo viņa nesen izteicās, ka bez viesstrādniekiem neiztiksim. Tāda šobrīd izskatās pašreizējās valdības attieksme – atbalstu Latvijas jaunajām ģimenēm atkal atliek uz nenoteiktu laiku, bet valsts ekonomisko stabilitāti cer panākt ar viesstrādniekiem. Tikai der atcerēties, ka visā pasaulē notiek cīņa par cilvēkresursiem, čaklus un izglītotus strādniekus vajag arī bagātajām Eiropas valstīm, šajā ziņā Latvija nav un pārskatāmā nākotnē nebūs pati vilinošākā valsts, kurp tādiem doties.
Kāds noteikti jautās – kur ņemt nepieciešamos 85 miljonus demogrāfijas problēmu risināšanai? Atbilde ir vienkārša – turpat, kur tos atrada un turpina atrast Igaunijas valdība. Politiskajā gribā, izlēmībā, tālredzībā un veselajā saprātā. Vai arī Latvijas valdība turpina sevi uzskatīt par visgudrāko pasaulē, kas var atļauties ignorēt gan brīdinājumus, gan nepieciešamās reformas. Tā teikt – nekas jauns uz šīs pasaules, "nasing spešal".
Skumji ironiski, ka šobrīd Latvijas politikā, tostarp ZZS un "Vienotībā", darbojas vairāki kādreizējie Tautas partijas dibinātāji. Arī pats Māris Kučinskis ir viens no viņiem. Toreiz, tālajā 1998. gadā, Tautas partijas simbols bija skaists logo – rokās sadevusies trīs bērnu ģimene. Sapnis bija, ka Latvijai ir jākļūst par valsti, kur ģimene var droši izaudzināt vismaz trīs bērnus. Šodien, teju pēc divdesmit gadiem, tieši ģimenes ar trīs un vairāk bērniem tiek sodītas ar nevienlīdzības apdraudējumiem, netaisnīgu nodokļu politiku un politiķu nevēlēšanos palīdzēt ar saprātīgām atbalsta programmām. Ir citas prioritātes. Un tā divdesmit gadus. Tā taisnā ceļā uz kārtējo, nākamo bedri. Tikai šoreiz tā būs briesmīga bedre.
Demogrāfijas, ģimeņu ar bērniem atbalsta reforma varēja kļūt par kopīgu stāstu visām atbildīgām partijām, politiķiem reāli rīkojoties valsts un nācijas nākotnes vārdā. Kam pietiks spēka saprast, ka tas nav NA "ultimāts", ka tas ir gudrs un pārdomāts plāns, kuru izstrādājuši DLC speciālisti un zinoši NVO pārstāvji? Tas bija un ir priekšlikums, kā pārvarēt nācijas izdzīvošanas krīzi. Pavisam vienkārši runājot – izglābt valsti mūsu bērniem un mazbērniem.