Analizējot Latvijas sasniegumus vairāku gadus pēc krīzes, šobrīd izskatās, ka kopumā tas izrādījies "neveiksmes stāsts". Par to liecina jaunākais Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ziņojums par situāciju Latvijā. OECD – attīstīto valstu organizācija, kurā ar lielu lepnumu nesen iestājāmies, brīdinājusi, ka Latvijas attīstībai graujoša bija un būs tā dēvētā nevienlīdzības plaisa. Šajā ziņā Latvija ir pēdējā vai priekšpēdējā vietā Eiropā. Šobrīd aktīvi tiek diskutēts par nodokļu reformu. Vai tā novērsīs šo bīstamo draudu, par kuru mūs nopietni brīdina? Šobrīd izskatās, ka nenovērsīs. Ne Finanšu, ne arī Labklājības ministrija nav rūpīgi iedziļinājusies problēmas būtībā.
Pavisam nesen SVF 2017. gada pārskatā norādīja, ka Latvijas ekonomikas izaugsme ir būtiski lēnāka nekā pirms globālās finanšu krīzes. Piedevām pašreizējā situācija ekonomikā ir tāda, ka nevar sagaidīt labākus rezultātus. SVF norādīja, ka vairāki rādītāji, tostarp darba tirgus un kopējā faktoru produktivitāte, ir būtiski zemāki nekā pirms krīzes. (1) Tas nozīmē, ka izlīdzināšanās ar "vecās Eiropas" valstīm tiek atlikta uz tālāku nākotni. Iespējams, uz ļoti tālu nākotni, jo SVF norāda, ka tuvināšanās vietā var notikt pat ... attālināšanās no attīstītās Eiropas dzīves līmeņa.
Vēl pirms gada OECD norādīja uz iedzīvotāju skaita samazināšanās problēmu, uz lielu ienākumu nevienlīdzību. (2) Kāpēc nevienlīdzības plaisa ir tik bīstama? To var izlasīt teju vai ikvienā mācību grāmatā. Tajās teikts: "Valstīs, kurās ir nelielas atšķirības mājsaimniecību ienākumu līmenī (jeb lielāka ienākumu vienlīdzība), vērojama zemāka sabiedrības spriedze, augsta uzticība citiem, labāka iedzīvotāju fiziskā un garīgā veselība, augstāki izglītības rādītāji, augsta mobilitāte un zemāka noziedzība." (3) Latvijā, kā jau minēju un kā starptautiskās organizācijas nepārtraukti atgādina, šī plaisa ir bīstami liela.
Šobrīd parlamentā ir iesniegta nodokļu reformas likumprojektu pakete. Vai tā novērsīs šo bīstamo draudu, par kuru mūs nopietni brīdina? Šobrīd izskatās, ka nenovērsīs. Ne Finanšu, ne arī Labklājības ministrija nav rūpīgi iedziļinājusies problēmas būtībā.
Tātad valdībai, nodokļu un citu reformu izstrādātājiem vajadzētu koncentrēties uz šo problēmu risinājumiem. Analizējot nodokļu reformas ieceres, sociālo lietu eksperti ir konstatējuši, ka priekšplānā ir izvirzīts diferencētais neapliekamais minimums, kas vislielāko labumu dod strādājošajiem bez apgādībā esošām personām, kuras no nabadzības un sociālās nevienlīdzības atrodas pietiekami tālu.
Savukārt vismazākais pienesums būs ģimenēm ar bērniem, kurās strādājošo atalgojums ir jādala uz vairākām personām. Citiem vārdiem sakot, vairāk tiks dots tiem, kam jau ir vairāk, un mazāk – tiem, kam jau ir mazāk. Rezultātā nevienlīdzība pieaugs starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem par sliktu mājsaimniecībām ar bērniem. Jau šobrīd Latvija de facto šajā ziņā ir bēdīga antirekordiste, un pēc nodokļu reformas šī plaisa pieaugs vēl vairāk. Vienu brīdi gan tika ziņots, ka nabadzības riski viena vecāka un daudzbērnu ģimenēm ir mazinājušies, bet šis "sasniegums" vairāk ir statistikas metodoloģijas maiņas rezultāts, kas radies, piemērojot īpaši Rietumeiropai veidotu aprēķina modeli, kas neatbilst Latvijas mājsaimniecību izdevumu struktūrai.
Otra grupa, kas visvairāk cieta no ienākumu nevienlīdzības, ir pensionāri ar mazajām pensijām, kuri sākotnēji tika aplaupīti ar Latvijā ieviesto īpatnējo sākumkapitāla aprēķina un minimālās pensijas formulu, bet vēlāk – no 2012. gada – arī ar liegumu saņemt piemaksu par stāžu līdz 1996. gadam. No vienas puses, ir ļoti labi, ka nodokļu reformas autori ir iecerējuši palielināt neapliekamo minimumu (NM) pensijām. Tomēr, pētot dziļāk, situācija vairs nešķiet tik viennozīmīga. Izrādās, ka Latvijā vairāk nekā 200 tūkstošiem pensionāru pensija nesasniedz pensionāru neapliekamo minimumu. Lielā daļā gadījumu mazas piešķirtās pensijas iemesls ir pensijas sākumkapitāla atvasināšana no dažiem stāža gadiem (1996.–1999. g.), kā arī neadekvāts minimālās pensijas aprēķina algoritms (par stāžu no 10 līdz 20 gadiem – 70 eiro, par stāžu no 21 līdz 30 gadiem – 83 eiro, bet par stāžu no 31 līdz 40 gadiem – 96 eiro).
Šiem 200 tūkstošiem NM palielināšana nepalīdz – viņu ienākumi nepieaugs. Savukārt lielāko pensiju saņēmēju ienākumi, palielinot NM un samazinot nodokļa likmi, pieaugs. Rezultātā nevienlīdzība sociālās grupas ietvaros pieaugs. Lai mazinātu nevienlīdzību sociālās grupas ietvaros, šobrīd daudz svarīgāk par pensionāru NM paaugstināšanu būtu pārskatīt minimālās pensijas aprēķina algoritmu, atvasinot to no katra apdrošināšanas (darba) stāža, nevis no stāža desmitgadēm, kā arī piemaksu piešķiršana visiem pensionāriem neatkarīgi no pensionēšanās gada.
Neraugoties uz politiķu apgalvojumiem, ka pašreizējais nodokļu reformas piedāvājums ir vērsts uz nevienlīdzības mazināšanu, izvērtējot piedāvājumu detalizētāk, ir acīmredzami, ka kaut kādi dekoratīvi uzlabojumi ir ietverti attiecībā uz strādājošajiem bez bērniem ar ienākumu līmeni trešajā (vidējā) un ceturtajā (nedaudz virs vidējās) kvintilē, par nieka tiesu mazinot nenozīmīgo plaisu starp tām. Bet attiecībā uz ģimenēm ar bērniem, kas atrodas zemākajās ienākumu kvintilēs, reforma ne tikai nerisina būtisko ienākumu plaisas problēmu, bet, gluži pretēji, palielina nevienlīdzību starp šīm ģimenēm un strādājošajiem bez bērniem.
Nav skaidrs, vai tā ir nezināšana, totāla paviršība, kas ir liegusi likumprojektu autoriem nošķirt atalgojumu kā ekonomisku kategoriju no ienākumu nevienlīdzības, kas ir sociāla kategorija un tiek mērīta ne tikai pēc strādājošo personu atalgojuma līmeņa, bet pēc tā, uz cik personām šis atalgojums tiek dalīts.
Pieļauju, ka Finanšu ministrijas eksperti to varēja arī nezināt, tomēr labklājības ministram, kurš ir atbildīgs par sociālo politiku, tas bija jāzina. Bet rezultāts ir nepatīkams – ne vienā, ne otrā ministrijā līdz galam nav aprēķināts, kā nodokļu reforma ietekmēs visvairāk nabadzības riskam pakļautās grupas – ģimenes ar bērniem, vientuļos un mazo pensiju saņēmējus. Bet, ja tas ir aprēķināts un nav ieviestas korekcijas, tad tas liek domāt, ka, iespējams, reformas projekts ir cinisks politiķu aprēķins – Latvijas apstākļos ģimeņu ar bērniem ir tik maz, ka ar tām nav vērts krāmēties, un ceļš uz nākamo Saeimas sasaukumu ar diferencēto neapliekamo minimumu varētu būt nedaudz drošāks.
Latvijā, tīši vai netīši, ir izveidojusies situācija, ka personas bez bērniem var justies sociāli droši un stabili. Toties vecāki ar bērniem, pat ja abi strādā un nopelna virs vidējā, sadalot ienākumus uz visiem ģimenes locekļiem, tiek apdalīti – šī vārda burtiskajā nozīmē. Tā nav tālredzīgas un gudras valsts pazīme.
Avoti:
1. LSM – "SVF novērtē Latvijas "veiksmes stāstu": atgūšanās no krīzes vēl nav galā"
http://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/svf-noverte-latvijas-veiksmes-stastu-atgusanas-no-krizes-vel-nav-gala.a243030/
2. Diena.lv – "OECD ziņojumā kritizē nevienlīdzību un pabalstu sistēmu Latvijā"
https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/oecd-zinojuma-kritize-nevienlidzibu-un-pabalstu-sistemu-latvija-14135498
3. R. Vilkensons, K. Piketa, "Līmeņrādis" (Richard Wilkinson, Kate Pickett "The Spirit Level")
https://www.equalitytrust.org.uk/resources/the-spirit-level
4. "Latvijas tautsaimniecības vēsture", Jumava, 2017. gads.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
