Foto: Privātais arhīvs
Pretīgi – tas būtu īsākais apzīmējums nesen žurnālā "Ir" publicēto tā dēvēto oligarhu sarunu pārstāstam, daļējam atšifrējumam. Vienkārši pretīgi. Protams, daļa kritiķu un pieminēto politiķu cenšas atklātībā nākušos sarunu fragmentus dēvēt par "kompilācijām" un pat viltojumiem. (1) Taisnība ir tiem, kuri saka, ka daļa no sarunām ir publiskota jau iepriekš. Tomēr profesionālu mediju uzdevums ir nevis izmest dokumentu blāķus, kurus nespeciālistiem grūti saprast, bet gan apstrādāt tos tā, lai lasītāji spēj uztvert lietas būtību. Tas ir tas, ko "Ir" ir izdarījis, un pagaidām nav pārliecinošu pierādījumu vai liecību, kas ļautu apšaubīt pamata saturu.

Var diskutēt par redakcionālo formu, izvēlētajiem fragmentiem, bet ticamība ir pietiekami augsta. Domāju, ka taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka daļa sabiedrības ir pamatīgi šokēta. Tā vēl būtu pusbēda. Tikpat liela, ja ne pat lielāka problēma ir tā, ka ir vēl vairāk iedragāta ticība valstij, tās politiskajai sistēmai, vērtībām un principiem. Patiesībā efekts, kuru vēl tikai pamazām apjaušam, varētu būt diezgan tuvu traģiskam. Cinisma un nihilisma bedre izskatās biedējoši dziļa. Nolemtības sajūtu vēl vairāk pastiprina fakts, ka daļa no sarunu "varoņiem" joprojām ir politiski ļoti ietekmīgas personas.

Viens no būtiskākajiem jautājumiem – kāpēc klusē valsts politiskie un garīgie līderi? Vai tiešām viņiem nav nekas sakāms? Vai arī Latvijā tādu vairs nav? Politiskā elite ir vienkārši morāli bankrotējusi? Vienā galā tukšās, nodrāztās frāzes, otrā galā – "maķperemaķ". Atklātībā nonākušie teksti nav tikai dažu vīru visai jēlas un prastas sarunas. Tās ir ļoti ietekmīgu un redzamu politiķu "pārdomas" par lietu kārtību valstī, kuru 1918. gadā izveidoja patiesi un godprātīgi Latvijas patrioti. Tā ir valsts, par kuras brīvību un neatkarību mēs stāvējām Baltijas ceļā un barikādēs. Vai tiešām tā tagad ir pārvērsta par ... par vietu, kur svarīgi lēmumi tiek lemti, teiksim tā, šādā veidā?

Diemžēl jāatceras, ka tā ir tā pati "virtuve", ar kuru plašākā nozīmē cieši saistīts prezidents, ZZS bijušais biedrs Raimonds Vējonis un bijušais Tautas partijas biedrs, pašreizējais ministru prezidents Māris Kučinskis. 2002. gadā viņš Saeimā nonāca pēc tam, kad to pameta Andris Šķēle. Sabiedrībai ir visas tiesības sagaidīt, ka viņi paskaidros notikušo un savu attieksmi.

Viens no būtiskākajiem pārmetumiem KNAB un citām tiesībsargājošajām iestādēm ir fakts, ka "oligarhu sarunu" lieta tā ar nebeidzās ar apsūdzību uzrādīšanu un tika izbeigta. Te der atcerēties, ka 2012. gadā tika notiesāts bijušais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, kāda bijusī KNAB darbiniece un viņas vīrs. Ņemot vērā to, ka apsūdzības bija saistītas ar valsts noslēpumu saturošām ziņām, sīkāku informāciju par izdarīto noziegumu būtību prokuratūra nesniedza. (2) Tomēr tiek uzskatīts, ka minētās personas zināja par noklausīšanos un varēja laicīgi brīdināt "oligarhu sarunu" dalībniekus, kas viņiem ļāva operatīvi noslēpt visu, ko vien bija iespējams slēpt. Apmēram tajā pašā laikā sākās arī tā dēvētais KNAB cirks, kad iestādes darbība ar politiskiem lēmumiem faktiski tika paralizēta. Tātad pat tad, ja KNAB, pamatojoties uz dzirdēto, mēģināja kaut ko pasākt, šie centieni jau saknē tika apzināti iznīcināti. Ar nodevēju un augstāko politiķu aktīvu līdzdalību.

Visbeidzot – šokējošākais varbūt nav šo sarunu piparotās detaļas. Skarbākā atziņa ir tā, ka Latvijas valstī tik milzīga ietekme bijusi personām ar tik plakanu un seklu domāšanu. Jāatgādina, ka Ainārs Šlesers, Tautas partijas un ZZS biedri vadīja valsti, kad tā tika "iegāzēta" visdziļākajā bedrē pēc "trekno gadu" dzīrēm. Nav ticams, ka tāds bija viņu tīšs nodoms. Visdrīzāk, viņi vienkārši laicīgi nespēja saprast gaidāmo problēmu dziļumu un postošās sekas. Lai arī kādas bija viņu "smadzeņu vētras" pieminētajās sarunās un citos līdzīgos "forumos" pirms tam, sekas bija tieši tādas – traģiskas.

Ja kāds domā un cer, ka esam atkopušies no krīzes sekām, tad tā ir vēlmju domāšana. Diemžēl problēmas joprojām ir kritiski dziļas – demogrāfiskā bedre, ekonomiskajā emigrācijā pazaudēti simtiem tūkstošu līdzpilsoņu, ēnu ekonomika, nokavētās, iestigušās izglītības, nodokļu, veselības un citas valsts nākotnei eksistenciālās problēmas. Un šajā brīdi mēs konstatējam – lielā mērā pie teikšanas joprojām ir tās pašas personas.

Viens Latvijas prezidents ir ticis nopirkts kā cūka uz tirgus plača par Andra un Aivara sarūpētu "budžetiņu", cits, nepaklausīgs prezidents aizsūtīts virzienā, kurā parasti viens otru sūta Centrāltirgus bomži, ģenerālprokuroram "sadots pa rīkli" citiem par biedinājumu.

Vai pašreizējiem valsts vadītājiem patiešām par to visu nav nekas sakāms? Vai mums ir tiesības turpināt klusēt, gļēvi samierināties? Vai patiešām mēs dzīvojam valstī, par kuras ideāliem stāvējām Baltijas ceļā un barikādēs?

Avoti:

1. DELFI/LETA – Ameriks noliedz saistību ar 'oligarhu lietas' izteikumiem; Jurašs viņu apsūdz melos http://www.delfi.lv/news/national/politics/ameriks-noliedz-saistibu-ar-oligarhu-lietas-izteikumiem-jurass-vinu-apsudz-melos.d?id=48981505

2. DELFI – Par kūdīšanu izpaust valsts noslēpumu Jaundžeikaram 14 000 latu sods

http://www.delfi.lv/news/national/politics/par-kudisanu-izpaust-valsts-noslepumu-jaundzeikaram-14-000-latu-sods.d?id=42902842

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!