Veids, visdrīzāk, būs ļoti līdzīgs – Latvijā, līdzīgi kā pirmskara Vācijā, nākamā gada parlamenta vēlēšanās var uzvarēt Putina Krievijai draudzīgas partijas. Tās izveidos stingru parlamenta valdošo koalīciju, izveidos valdību, protams, pārņems savā kontrolē arī spēka struktūras – armiju, drošības dienestus, kā arī sabiedriskos medijus un citas nozīmīgas institūcijas. Tālākais – vai un kad izstāties no Eiropas Savienības un NATO – būs tikai tehnikas jautājums. Jebkurā gadījumā Latvija būs Kremļa kontrolē, un, kā zināms, Maskavai ir liela pieredze vadīt marionešu valdības. NATO, ASV un Donalda Trampa reputācijai tas būs ārkārtīgi sāpīgs pliķis. Ne tikai mazās Latvijas zaudēšanas dēļ, bet tādēļ, ka Putins būs eleganti izsitis robu NATO aizsardzības mūrī un iedragājis ES stabilitāti.
Pirms apmēram gada šāds scenārijs šķita teorētiski iespējams, bet nebija drošu pazīmju, ka Kremlis varētu to sekmīgi realizēt. Šobrīd daudzas pazīmes liecina, ka augsti profesionālu polittehnologu mašinērija ir uzsākusi mērķtiecīgu darbu, lai to panāktu. Protams, ka ir virkne politiķu un ekspertu, kuri šādas bažas uzskata par pārspīlētām vai arī noraida kā neiespējamu scenāriju. Tas ir precīzi tas, ko Kremļa manipulatoriem vajag – iemidzināt modrību, mazināt briesmu, apdraudējuma sajūtu. Šo uzdevumu viņi pilda rafinēti precīzi, Latvijas sabiedrības modrība ar masīviem propagandas instrumentiem tiek mērķtiecīgi iemidzināta un indēta, gluži kā ar tvana gāzi. Atmošanās var izrādīties novēlota un briesmīga – 2018. gada oktobrī Latvijas parlamentā kontroli pārņems Kremlim draudzīgi spēki, kuri drīz vien pasniegs Putinam ļoti vērtīgas svarīgas dāvanas. Viņam tās ir ārkārtīgi nepieciešamas ļoti daudzu, tostarp iekšpolitisku, apsvērumu dēļ. Likmes ir ārkārtīgi augstas, un tādēļ cīņa sagaidāma nežēlīga.
Kāds tad ir Kremļa plāns, lai atgūtu Baltijas valstis vai vismaz Latviju savā kontrolē? Kā jau iepriekš minēju – parlamentā vairākumu iegūst divas vai trīs Kremlim uzticīgas partijas, izveido valdību un atjauno Kremļa ietekmi. Latvijā tādas, nepārprotami, ir divas - "Saskaņa" un Zaļo un zemnieku savienība. Pirmā ir Putina režīmam atklāti draudzīga partija, kas tikai taktisku apsvērumu dēļ cenšas to īpaši neuzsvērt. Bet viņu vēlētāji par to nešaubās, un nopietni politikas speciālisti arī ilūzijas nelolo. Viņi gan Rietumu diplomātiem cenšas iestāstīt, ka tas tā nav, bet tam notic tikai diplomātijas iesācēji vai galējie naivie. Diemžēl tādu netrūkst ne Latvijā, ne arī Briselē un Vašingtonā.
"Saskaņas" līderis Nils Ušakovs spēj radīt ļoti civilizēta, rietumnieciska politiķa tēlu, kas viegli samulsina pašpārliecinātos rietumniekus. Ušakova smaids ir tradicionāla banāna miza, uz kuras savos vērtējumos paslīdēt dažādiem augsta ranga rietumu politiķiem, tostarp Vašingtonā. Patiesībā Ušakovs ir tuvs un lojāls draugs Putina tuvākajam lokam, īpaši kvēlai putinistei, Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālajai pārstāvei, ārlietu ministra Sergeja Lavrova "lakstīgalai" Marijai Zaharovai. To viņa pati ir apliecinājuši savos bēdīgi slavenajos preses brīfingos. Viņa tuvākais biedrs Jānis Urbanovičs Maskavā tiek sagaidīts kā īpaši svarīga persona, divkosīgs līdz šizofrēnijai – pārstāv it kā sociāldemokrātisku partiju, bet brauc ar miljonāru klases džipiem.
Otrs Kremlim draudzīgais spēks ir politiskā apvienība Zaļo un zemnieku savienība. Tur vadošajās lomās ir veci bijušie augsta ranga kompartijas funkcionāri un viņu līdzskrējēji. Daudziem no vadošajiem biedriem ir senas korporatīvās saites ar Maskavu, vairumā gadījumu pirmā un nereti arī vienīgā svešvaloda ir krievu valoda. Viņiem Krievijas pasaules redzējums ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā Rietumu. Tas viņos ir gandrīz vai iekodēts. Šo domāšanu un pasaules redzējumu viņi veiksmīgi ir nodevuši saviem jaunākajiem biedriem. Daudzi no viņiem ir piezīdušies ar bizantisko cinismu un Orvela grāmatā "1984" aprakstīto "dubultrunu" līdzīgi kā vecākie biedri. Tāpat jāatceras, ka bijušo kompartijas funkcionāru nemēdz būt tāpat kā bijušo čekistu. Ja viņi reiz bija pārdevuši dvēseli Kremļa saimniekiem, tad ir naivi iedomāties, ka Putina režīms to ir aizmirsis. Visdrīzākais, ka daudzu pagātnes "astes ir iespiestas" Maskavas kompartijas speciālajos arhīvos vai arī apšaubāmos savstarpējos biznesa darījumos.
Zemnieku savienības saistība ar Zaļo partiju ir klaja fikcija, jo pati Latvijas Zaļā partija ir viena liela fikcija. Zaļie to, protams, noliegs, bet viņu galvenā loma Latvijas politikā ir būt par kordebaleta dejotājiem veco komunistu politiskajā cirkā. Tā tas ir bijis gadiem ilgi, un neko citu viņi nemāk. Šovasar atklājās, ka Latvijā ilgstoši ir ievestas simtiem tūkstošu tonnu nelegālo atkritumu. Zaļās partijas funkcionāri viņu izveidotajās iestādēs to nebija "pamanījuši". Protams, ka ZZS visiem spēkiem cenšas noliegt savu tuvību ar Kremli un Putinam lojālo "Saskaņu". Tomēr regulārie, kopīgie balsojumi parlamentā liecina par pretējo. Šobrīd "Saskaņa" un ZZS ir pāris, kurš dzīvo oficiāli nereģistrētās attiecībās, bet pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām nekas viņiem neliegs tās beidzot noformēt oficiāli – izveidot valdošo koalīciju.
Jau pagājušā gada nogalē vairākas aptaujas liecināja, ka šīm abām partijām ir salīdzinoši augsti un stabili reitingi. Protams, ka reitingi vēl var svārstīties, bet abām kopā iegūt vairāk par 50% no parlamenta vietām izskatās pietiekami reāli. Nav šaubu, ka to saprot un redz gan pašu partiju speciālisti, gan arī viņu draugi Maskavā. Bija sagaidāms, ka viņiem varētu likties vilinošs iepriekš minētais mērķis – iegūt kontroli pār Latviju bez brutālas militārās aneksijas vai iesūtītu "zaļo vīriņu" apvērsuma – pavisam demokrātiskā veidā. Klātesot spēcīgiem NATO sabiedroto spēkiem un augsti motivētai pašas Latvijas armijai, tas viņiem arī neizdotos. Tomēr, lai panāktu varas pārņemšanu formāli demokrātiskā veidā, ir nepieciešama labi koordinēta un precīza rīcība. Izskatās, ka Kremļa un viņu draugu speciālistu brigādes jau ir uzsākušas darbu.
Kas nepieciešams plāna realizācijai?
1. Iemidzināt modrību, lai pret Krieviju noskaņotie vēlētāji, sabiedrotie pārāk nemobilizētos.
Tas notiek – "Saskaņas" retorikā, ar retiem izņēmumiem, gandrīz izzudusi jelkāda Eiropas Savienības un NATO kritika. Kāds brīnums! Viņi cenšas uzsvērt, ka ir mērena rietumnieciskā stila sociāldemokrātiska partija, nevis proputiniski populisti. Daudzi tam izvēlas noticēt un mēģina sev iestāstīt, ka, nonākot pie varas, "Saskaņa" nekādi nevērsīsies pret NATO un/vai ES. Tā ir naiva iedoma – viņa draugiem Kremlī un pašam Putinam personīgi ir eksistenciāli svarīgi dabūt NATO prom vismaz no Latvijas. Tieši tāpat Maskavas ideologi pēkšņi tēlo absolūtu vienaldzību saistībā ar Latviju un stāsta, ka viņiem tā patiesībā nav vajadzīga. Kāds negaidīts pārsteigums – gadsimtiem ilgi vajadzēja, bet nu pēkšņi nevajag! Un nevajag pat tik daudz, lai dabūtu prom savu iedomāto propagandas bubuli NATO. Šādas, tik krasas, disciplinētas retorikas maiņas nevar notikt bez tālredzīgu leļļu meistaru komandas.
Vēl tiek stāstīts, ka "Saskaņa" nekad nebūs valdībā, ja nedabūs viena pati 51%, kas ir nereāli. Tiek radīts iespaids, ka ZZS nekad nepiekritīs ar viņiem veidot koalīcijas partiju. Paši ZZS vadošie biedri arī sola, ka "nekad" neveidos šādu savienību. Daudzi ierindas biedri tam nepiekritīšot – tā viņi apgalvo. Tomēr arī tas ir mazticami, jo biedri sen ir iedresēti paklausīt vadoņu pavēlēm bez ierunām. Tā tiek radīts maldīgs iespaids, ka "Saskaņas" un Kremļa draugu nākšana pie varas ir nereāls scenārijs, par ko uztraukties ir lieki. Bet tai pašā laikā jau šobrīd ir redzams, ka abi spēki veiksmīgi savstarpēji koordinējas un kopīgi balso svarīgos lēmumos. Nav šaubu, ka X stundā Maskavas leļļu meistari zinās, aiz kuras "astes" kuru ZZS vadošo biedru paraut, lai piespiestu izveidot Kremlim lojālu koalīciju. Putinam ietekmes atjaunošana Latvijā būtu ārkārtīgi svarīgs diplomātisks sasniegums gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Jāatceras arī, ka tā tiktu ievainota arī Krievijas ekonomiskā sāncense – ES. Kremļa ieguvumi būtu daudz lielāki par faktisko Latvijas ģeopolitisko svaru. Protams, ka Kremļa manipulatori vēl cenšas vulgarizēt piesardzību pret Krieviju, to sajaucot ar nodrāzto klišeju "krievi nāk". Tiek radīts iespaids, ka par Krievijas plāniem uztraucas tikai nacionāli paranoiķi, kuriem smadzenēs iestrēgusi vecā plate "krievi nāk". Tā ir ļoti efektīva stratēģija, kā padarīt par pamuļķi ikvienu, kurš brīdina par Putina režīma patiesajiem nolūkiem.
Protams, taisnība ir arī fakts, ka par Krievijas draudiem ir tik bieži runāts, ka daudzi vēlētāji vienkārši ir noguruši no šī temata. Vēlētājiem nereti ir aizdomas, ka politiķi šo tematu lieto pašmērķīgi, lai novērstu uzmanību no citām problēmām. Tīši vai netīši, bet pārmērīga draudēšana ar Krievijas draudiem radījusi pretēju efektu. Tas, protams, neatceļ šī apdraudējuma nopietnību – Krievija nepārstāj būt neprognozējams drauds tikai tādēļ, ka daļa sabiedrības ir nogurusi no tā.
2. Lai nostiprinātu "Saskaņas" un ZZS nākotnes izredzes, jāsaskalda un jāmarginalizē, jādiskreditē pretinieki.
Nav zināms, ar vai bez Kremļa draugu palīdzību "Saskaņas" un ZZS konkurenti ir burtiski izšķaidīt savstarpēji kanibalizējošos apmēram 7–8 grupējumos. Puslīdz cienījamas izredzes iekļūt nākamajā Saeimā ir tikai divām trim partijām, bet ar nepietiekamu kopējo balsu skaitu, lai izveidotu savu prorietumniecisku koalīciju. Pārējās balansēs uz 5% robežas vai krietni aiz tās. Tā ir robeža, kas garantē iekļūšanu Saeimā. Lielākā daļa no šīm sīkpartijām velti izšķērdēs Kremļa pretinieku balsis, jo Saeimā neiekļuvušo vēlētāju balsis savstarpēji pārdalīs uzvarētāji. Jebkurā gadījumā šobrīd izskatās, ka Kremļa polittehnlogi var berzēt rokas – liela daļa viņu pretinieku ir veiksmīgi izšķaidīti. Protams, starp mazajām partijām ir arī viņu sabiedrotie. Visredzamākais – "No sirds Latvijai" ar Ingunu Sudrabu priekšgalā. Iekļūstot Saeimā, viņi var stiprināt Kremļa draugu koalīciju, neiekļūstot – palīdzēs sašķaidīt vēlētāju balsis.
Nākamais mērķis ir pretiniekus diskreditēt, marginalizēt. Īpaši tas attiecas uz lielākajām, nopietnākajām partijām. Šajā ziņā visdīvaināk izskatās kādreizējā varas partija, rietumnieciski orientētā "Vienotība". Kopīgiem spēkiem viņi ir noveduši partiju gandrīz līdz reitingu bankrotam. Tagad daļa no pašreizējiem "Vienotības" Saeimas deputātiem ir pieslējusies jaunajam politiskajam spēkam "Mēs esam par!". Partijā krīze ir jau vairākus gadus, nav saprotams, kāpēc šī šķelšanās ir notikusi pēdējā brīdī. Teorētiski atlikušajai "Vienotības" daļai un jaunajam spēkam "Par" varētu būt nosacītas cerības iekļūt nākamajā parlamentā. Tieši šajā brīdī var saredzēt Kremļa polittehnologu spalvaino roku.
"Vienotības" acīmredzamais gremdējošais faktors ir bijusī partijas vadītāja Solvita Āboltiņa. Viņa ir viena no nepopulārākajām politiķēm valstī. Tomēr, par spīti politiskajai loģikai, viņa neiet prom no aktīvās politikas, bet spītīgi turpina gremdēt savu partiju. Neoficiāli zināms, ka viņu turēties iedrošina viens no ietekmīgākajiem neformālajiem ZZS līderiem – Aivars Lembergs, vecs un rūdīts bijušais kompartijas funkcionārs. Tiek runāts, ka par to viņai piesolīts īpašs "zelta izpletnis" – vēstnieka vieta kādā "siltā zemē". Āboltiņu ar komplementārām intervijām iedrošina arī oligarhiem lojāli mediji. ZZS atbalsts ir labi saprotams: jo ilgāk Āboltiņa gremdēs savu partiju, jo lielākas Kremļa draugu izredzes neredzēt "Vienotību" nākamajā Saeimā. Lembergs viņai kāri pilina indi ausī, radot sajūtu, ka tas ir silts medus ar pienu. Tā turpinot, "Vienotība" nākamajās Saeimas vēlēšanās var piedzīvot apkaunojošu krahu.
Otrs tikpat dīvains fenomens ir "Mēs esam par!" nometnē. Tur viena no redzamākajām politiķēm ir kādreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele. Šis spēks mēģina sevi pozicionēt kā partiju, kas balstās uz vērtībām, kādas raksturīgas labākajai Rietumu politiskajai kultūrai. Tomēr tā pati Viņķele reiz ir pieķerta klaji melojam – viņa reiz noslēdza nozīmīgu līgumu, jau iepriekš zinot, ka nepildīs to. Pieķerta nekautrējās atzīt, ka līguma parakstīšanas laikā turējusi pirkstus sakrustotus. Tas ir pretrunā solītajai augstai politiskajai kultūrai. Protams, var mēģināt teikt, ka tā bija atsevišķa, neveiksmīga epizode. Tai pašā laikā Latvija ir bēdīgi slavena ar augsto sociālās nevienlīdzības līmeni. Un tas ir nopietns fakts, uz kuru gadiem norāda ES, SVF, OECD un citas ļoti nopietnas organizācijas.
Liela vaina par to ir jāuzņemas tieši "Vienotībai" un pašai Viņķelei, kura būtiski ietekmēja sociālo politiku laikā, kad bija atbildīgā ministre. Viņa īpaši agresīvi pretojās demogrāfijas atbalsta programmām, kas šobrīd ir viena no smagākajām problēmām latviešiem kā nācijai un milzīgs drauds tautsaimniecības stabilitātei. (Viņķelei neizdevās nobremzēt šīs atbalsta programmas, nabadzības riski ģimenēm ar bērniem nedaudz samazinājās, kādu laiku pēc tam dzimstība valstī pieauga) Vienādi vai otrādi, viņa ir ļoti pretrunīgi vērtēta politiķe un jauno politisko spēku drīzāk gremdēs, nekā cels. Tie cilvēki, kuri ieteica Viņķeli aicināt jaunajā partijā, tīši vai netīši, ir izdarījuši pakalpojumu Kremļa draugiem. Lai arī kādi bija viņu argumenti par labu Viņķelei, patiesi nolūki ir nopietnu aizdomu vērti.
Jebkurā gadījumā – "Saskaņas" un ZZS nākamās koalīcijas polittehnoloģiskie tēvi šobrīd savu darbu ir paveikuši profesionāli efektīvi. Gandrīz kā pēc mācību grāmatām. Sabiedrības uzmanība ir iemidzināta, konkurenti sašķēlušies un apkarināti ar "reitingu" akmeņiem. Nav šaubu, ka šāds "darbs" tiks turpināts un līdzīgi grautas arī pārējās potenciālo konkurentu partijas. Pretdarbība, tostarp no Rietumu sabiedroto puses, ir kusla un nevarīga. Daudzi mierina sevi ar vēlmju domāšanu, ka "tik traki jau nebūs". Apmēram tāpat, kā daudzi sevi mierināja pirms "breksita".
Vai Latvijas nonākšana atpakaļ Krievijas ietekmes orbītā nozīmē draudus arī pārējām Baltijas valstīm - Lietuvai un Igaunijai? Tur situācija ir atšķirīga, bet, izraujot Latviju no NATO, var tikt izveidots ļoti bīstams caurums kopējā reģiona aizsardzības sistēmā. Pats galvenais, ka šī būs salīdzinoši tīra Kremļa uzvara – trieciens NATO un līdz ar to ASV reputācijai bez militāras agresijas un formāli demokrātiskā veidā. Hitlers jau savulaik pierādīja, ka demokrātijas vājumu var izmantot, lai sagrābtu varu un pēc tam to izmantotu visnelietīgākajā veidā. Vecajam čekistam Kremļa tronī un viņa draugiem Latvijā šīs metodes ir labi pazīstamas. Domāt, cerēt, ka tas tā nenotiks, ir naivi un bezatbildīgi. To politiķu gadījumā, kuri savas ambīcijas un ego ir likuši augstāk par valsts interesēm, tas ir noziedzīgi. Viņu atbalstītāji ir šī nozieguma līdzdalībnieki. Viņu dēļ Latvija ir uzkāpusi uz ļoti plāna ledus. Kremļa speciālisti šo ledu zāģē, ļauni smaidot. Pašpārliecināti, augstprātīgi un paštaisni politiķi ir viņu mīļākais medījums.