Foto: Privātais arhīvs
Vācijā, Berlīnē, netālu no Aukstā kara simbola – sabiedroto robežposteņa, leģendārā "Checkpoint Charlie" atrodams izstāžu centrs "Topographie des Terrors" (1). Tas uzbūvēts vietā, kur reiz atradās nacistu laika slepenpolicija – Gestapo (Geheime Staatspolizei – Valsts slepenpolicija). Tajā apmeklētāji var apskatīt nacistu laika noziegumu liecības. Kāda no fotogrāfijām negaidīti sasaucas ar neseno referendumu Lielbritānijā un … dažiem pašmāju demokrātijas sludinātājiem.

Fotogrāfijā redzams kāds vācietis, kurš 1933. gadā nacistu valdīšanas pirmsākumos referendumā uzdrošinājies balsot pretēji Hitlera valdības gribai. Citādi domājošais ir nolikts uz strūklakas malas pilsētas centrālajā laukumā, kaklā uzkārta tāfele "Es balsoju – Pret. Esmu tautas nodevējs!". Blakus stāv divi brangi nacisti SS formastērpos. Vācijā nacistu režīma laikā balsot pret valdības gribu bija ļoti bīstami. Referendumā bija jābalso tā, kā valdība domā, citādi varēji kļūt par "tautas nodevēju" vai vēl kaut ko sliktāku.

Pēc referenduma Lielbritānijā tiem, kuri uzdrošinājās domāt savādāk nekā valdība, gluži tik ļauni neklājās. Tiesa, šobrīd ik pa brīdim dzirdami nievājoši un reizēm pat klaji augstprātīgi pārmetumi britu eiroskeptiķiem. Tomēr Latvijas sabiedrībai zināmu pārsteigumu sagādāja viens otrs augsts politiķis, kurš norādīja, ka referendums vēl nenozīmē izstāšanos, tam ir tikai konsultatīvs raksturs un gala vārds pieder parlamentam. To pašu ''Rīga TV24'' raidījumā "Globuss" norādīja Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektore Rita Ruduša – viņa teica, ka "process vēl nav pabeigts, šo lēmumu vēl jāapstiprina parlamentam. Parlamentā vairākums ir par palikšanu Eiropas Savienībā. Tur var veidoties interesanta konstitucionāla krīzīte". (2)

Tieši šajā brīdī ir vērts atgriezties pie simboliskās fotogrāfijas par nacistu laiku Vācijā. Arī mūsdienu Eiropā, 21. gadsimtā, tepat Latvijā ir personas, un tā nav tikai Ruduša, kuras pieļauj domu, ka valdība un parlaments varētu rīkoties pēc sava prāta un ignorēt vēlētājus. Formāli, protams, parlamentam ir izvēles iespēja. Tomēr politiski atbildīgā demokrātiskā valstī ir absolūti neiespējami ignorēt skaidri pausto vēlētāju gribu. Pat ja tikai teorētiski pieļaujam Rudušas un vēl dažu pieļāvumus, ka britu parlaments neapstiprinās referendumā pausto, tas būs brīdis, kad Kremlī patiešām atskanēs ļoti ļauni smiekli. Var patikt vai nepatikt, kā briti nobalsoja, bet apšaubīt un ignorēt referenduma balsojumu, tas būs skaidrs beigu sākums. Tieši šajā brīdī Eiropas Savienība kļūtu baisi līdzīga Padomju Savienībai, kur arī bija iespējami tikai divi viedokļi – valdības un nepareizais. Tad gan ES sāktu neglābjami smirdēt pēc totalitārisma. Nacistu Vācijā, Hitlera valdīšanas pirmsākumos, savādāk domājošo vajāšanas sākās pamazām, plaši bija izplatīta publiska apsaukšanās un pazemošana.

Tas ir jautājums arī par pašu Lielbritāniju – vai patiešām valstī ar tik senām un stingrām demokrātijas tradīcijām kāds politiķis uzdrošinātos rīkoties pret vēlētāju nepārprotami paustajam? Tas būtu ļoti spēcīgs arguments visiem Rietumu demokrātijas kritiķiem visā pasaulē. Tā apstiprinātos viņu mūžīgie pārmetumi demokrātiskajām sabiedrībām, ka vēlēšanas, tautas balsojumi ir tikai fikcija sabiedrības muļķošanai. Pat teorētisks pieļāvums, ka britu parlaments neapstiprinās referenduma rezultātus nes līdzi gandrīz neaprēķināmus vispārējus riskus. Grūti aptvert, ka mūsu demokrātijas sludinātāji vispār sāk spēlēties ar šo domu.

Eiropas Savienībai kā organizācijai jau ilgstoši ir problēmas ar demokrātiju, piemēram, pašreizējā ES vadība pat nedomā uzņemties atbildību par notikušo. Nav skaidri redzami un izprotami mehānismi, kā ES dalībvalstu pilsoņi varētu prasīt atbildību no augstākajiem ES vadītājiem? Tas, ka Eiropas Savienība kā organizācija ir neefektīva bija redzams jau sen. Milzīgā bēgļu krīze un 17 miljoni balsotāju ''pret'' Lielbritānijā ir tikai kārtējais apliecinājums. Atkārtoju vēlreiz – septiņpadsmit miljoni (!) vēlētāju – vienas ES dalībvalsts pilsoņi būtībā ir izteikuši neuzticību ES, bet tās politiskā vadība turpina izlikties, ka viņiem ar to nav nekāda sakara. Atvainojiet, bet kur te ir kāda, kaut mazākā atbildības sajūta? Vai tā ir tā Eiropas Savienība, kurā Latvija ar tādām cerībām iestājās 2004. gadā? ES politiskās vadības attieksme pret Latviju bija ļoti simboliski redzama 2015. gadā, kad EK prezidents Junkers publiski ālējās Gaismas pilī – pliķēja, apsaukāja Eiropas valstu līderus, padarot mūsu prezidentūru par starptautisku apsmieklu.

Piedevām šajā cirkā pret savu gribu tika ierauta arī toreizējā Latvijas Ministru prezidente – Laimdota Straujuma. Toreiz tā bija pati populārākā reportāža par Latvijas prezidentūru ES. "YouTube" kanālā vien to bija noskatījušies vairāk kā 1,2 miljons skatītāju. (3) Nav dzirdēts, ka kāds no EK būtu par to atvainojies Latvijai.

Zīmīgi, ka tieši Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons jau pirms diviem gadiem brīdināja Vācijas kancleri Angelu Merkeli, ka pašreizējā Žana Kloda Junkera izvēle EK prezidenta amatam "destabilizēs Kamerona valdību tādā mērā, ka tā pasteidzinās referendumu par izstāšanos no ES", kas, visticamāk, noslēgšoties ar tautas lēmumu no bloka aiziet. Jau 2014. gada maijā Kamerons norādīja, ka "Astoņdesmito gadu figūra (Junkers) nevar atrisināt nākamo piecu gadu problēmas". Vācu žurnāls "Der Spiegel", kurš šīs ziņas bija guvis no neoficiāliem avotiem, rakstīja, ka toreiz pret Junkera kandidatūru iebilda arī Zviedrija un Ungārija. Vairāki avoti ES liecināja, ka nepatiku pret viņu samita laikā izteikuši arī Nīderlandes un Somijas premjeri. (4)

Nav šaubu, ka britu balsojums lielā mērā bija arī protesta balsojums pret ES demokrātijas deficītu. Savādi, ka Latvijā atrodas personas, kuras pieļauj domu, ka šo demokrātiski pausto attieksmi varētu arī ignorēt.

Ieeja Berlīnes izstāžu centrā "Topography of Terror" ir bez maksas. Tas ir stāsts par briesmīgo cenu, kuru bija jāsamaksā par demokrātijas pazaudēšanu. Soli pa solim. Pretēji nereti izplatītājam maldīgajam viedoklim, ka nacisti varu ieguva demokrātiskās vēlēšanās, patiesība ir tā, ka nacisti sagrāba varu, ignorējot vēlētāju gribu. Nacistu partija, kamēr vēl Vācijā pastāvēja brīvas vēlēšanas, vairākuma atbalstu nekad neieguva. Vācu tautas vairākums nekad nebija no brīva prāta devis Hitleram absolūtu varu. Vēlētāji tika piekrāpti un tas bija beigu sākums. Nacisti piesmēja tautas gribu, jo uzskatīja, ka zina labāk, ko tai vajag vai nevajag.

Pat teorētiska varbūtība, ka vēlētāju griba var tikt koriģēta, ir ļoti bīstams šīs kroplās domāšanas recidīvs.

avoti:

1. "Topographie des Terrors" - http://www.topographie.de/en/

2. RīgaTV 24 raidījums "Globuss". Viesi: Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, Baltijas Mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša. Rudušas citāts dzirdams sākot ar 17'55". http://play24.lv/video/4712/viesi-aldis-austers-rita-rudusa

3. You Tube - "Jean-Claude Juncker drunk and bitch slaps leaders" - https://www.youtube.com/watch?v=XPgiI46FCDU

4. 2014. gads. Kamerons draud izstāties no ES, ja EK prezidents būs Junkers http://www.delfi.lv/news/arzemes/kamerons-draud-izstaties-no-es-ja-ek-prezidents-bus-junkers.d?id=44560754

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!