Tie ir tikai lielākie uzbrukumi, vēl bijuši vairāki ar mazāku skaitu nogalinātajiem un ievainotajiem. Par novērstajiem uzbrukumiem precīzu ziņu nav, bet ir skaidrs, ka tādi ir tikuši plānoti.
Par laimi, nekas tāds Latvijā nav piedzīvots. Tomēr ir jautājums, vai mūsu likumdevēji un tiesībsargājošās iestādes ir gatavas rīkoties ātri un izlēmīgi, lai saknē novērstu šos draudus? Ir pamatotas šaubas, ka nē. Jāatgādina, ka Eiropā piedzīvotie teroristu uzbrukumi vairumā gadījumu ir politiski motivēti, pamatā tā ir vēršanās pret citādi domājošajiem, to mērķis ir iebiedēt, provocēt. Visbiežāk iepriekš ir bijusi ilgstoša kūdīšana, interneta vidē izplatīti aicinājumi uz vardarbību.
Latvijā ir vērojamas tieši tās pašas pazīmes. Šī gada 9. maijā kāda zvanītāja Latvijas Radio 4 tiešajā ēterā teica: "Man liekas, daudz vieglāk ir iznīcināt tos 12 tūkstošus cilvēku, kuri parakstījās, nekā pieminekli". Tā bija vēršanās pret cilvēkiem, kuri interneta vietnē Manabalss.lv bija nobalsojuši par Uzvaras pieminekļa Rīgā nojaukšanu. Iespējams, ka šo draudošo aicinājumu varētu vienkārši vērtēt kā dusmīgu pretējā viedokļa pārstāves domas. Tomēr, ņemot vērā Eiropā notikušās traģēdijas, vai to var tik vienkārši ignorēt? Runa ir par 12 000 nogalināšanu. Atbildīgiem drošības iestāžu darbiniekiem vajadzēja reaģēt jau nākamajā mirklī. Vai tas ir noticis? Nē.
Tā vietā tika gaidīti dažādi iesniegumi, Saeimas deputāts Edvīns Šņore tādu arī uzrakstīja. Pagājuši vairāki mēneši, bet izmeklēšana vēl nav beigusies. Neskatoties uz 21. gadsimtā pieejamajām tehnoloģijām policijai joprojām nav izdevies atrast draudētāju. Vismaz par to nav nekas zināms.
Nākamie draudi atskanēja jau šī gada jūnijā. Interneta portāla ves.lv anonīmo komentāru daļā bija nolamāts Edvīns Šņore, žurnāliste Elita Veidemane un šo rindu autors. Tas nebūtu nekas jauns vai pārsteidzošs. Anonīmo komentāru vidē tā ir ierasta parādība. Tomēr komentārā tika pateikts daudz vairāk. Rakstītājs norādīja: " ... vajag vienkārši nošaut pāris šos debīliķus un šāda retorika beigsies. Es nepārteicos, tieši atšaut, fiziski likvidēt, publiski. Tad pārējie patiešām sāks domāt, ko un kā runāt".
Policija ir informēta par šiem draudiem. Un atkal - tika gaidīti iesniegumi un draudētājs joprojām nav atrasts. Protams, mēs atkal varam teikt, ka interneta laikmetā var atrast visdažādākos draudus. Tomēr atcerēsimies Francijā un Beļģijā notikušo. Pirms tam tieši tāpat bija draudi internetā, kūdīšanas un aicinājumi uz vardarbību. Un tas bija tikai laika jautājums, kad kāds atsaucās.
Vai Latvijā šie draudi ir mitējušies? Nē. Burtiski pagājušajā nedēļā tajā pašā portālā VES.lv bija publicēta recenzija krievu valodā par sabiedriskā darbinieka, ievērojama mecenāta Viļa Vītola nule izdoto grāmatu "Pārdomas par Krieviju". Anonīmo komentāru daļā drīz vien parādījās kārtējie draudi. Tur bija rakstīts, ka recenzijas un arī pašu grāmatas autoru vajag vienkārši aizvest uz mežu un nošaut. Policija ir informēta. Kāda ir reakcija? Viņi publiski paziņoja, ka šī informācija ir nosūtīta Drošības policijai izvērtēšanai. Vēlāk tika norādīts, ka "Krimināllikuma 132. panta kontekstā nepieciešams cietušā iesniegums. Pārēja daļā informāciju Drošības policija izvērtēs." Nav īsti saprotams, kurā brīdī būtu jāraksta iesniegums - pirms vai pēc aizvešanas uz mežu?
Protams, var vainot tiesībsargājošās iestādes ļoti lēnā un birokrātiskā rīcībā. Tai pašā laikā daudz nopietnāks jautājums ir par Saeimas un īpaši Saeimas Nacionālās drošības komisijas darba kvalitāti. Likumdošanā joprojām nav noteikti sistēmiski risinājumi, kas liktu tiesībsargājošām iestādēm rīkoties ātri un izlēmīgi situācijās, kad izskan publiski nāves draudi. Vai situācija Latvijā ir salīdzināma ar Franciju, kuru pārpludinājuši teroristi no Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu konflikta zonām? Jā, situācija Latvijā ir salīdzināma - mums tepat kaimiņos Ukrainas Austrumos ir ļoti asiņains konflikts, kur jau gadiem darbojas dažādas teroristu bandas, kurām cilvēku slepkavošana ir ikdiena.
Ko nozīmē šie draudi? Tā nav tikai draudēšana 12 000 balsotājiem "Manabalss.lv" vietnē, konkrētiem žurnālistiem, Saeimas deputātiem. Tie ir tīši vai netīši, bet mēģinājumi noskaidrot, kāda ir drošības iestāžu rīcība, reakcijas ātrums un spēja rīkoties. Redzot, ka šīs iestādes nav spējīgas ne uz ko vairāk kā papīru stumdīšanu, viņi faktiski tiek iedrošināti. Tas nozīmē, ka draudi turpināsies, atkal un atkal izskanēs aicinājumi uz vardarbību, citādi domājošo, īpaši Putina režīma kritiķu fizisku iznīcināšanu. Un tas būs tikai laika jautājums, kad Latvijā ieradīsies, kāds no Kremļa konflikta zonu rūdītajiem rīkļurāvējiem. Aicinājumi jau ir izskanējuši, vainīgie nav notverti. Vai nav pienācis laiks izvērtēt Saeimas nacionālās drošības komisijas, Iekšlietu ministra un policijas vadītāju darbu?