Neatvainošos par tik tiešu jautājumu. 7. maijā "Delfi" viedokļu slejās "Saskaņas" Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs jautāja: " … vai Latvijas tauta karu grib?" Kā viens cilvēks ar veselo saprātu var jautāt kaut ko tik vājprātīgu? Neviena ar normāla tauta karu, protams, nevēlas. Vai arī Urbanovičs domā, ka mūsu tautai ar veselo saprātu nav īsti labi?
Savas domas viņš pamato ar kaut kur sadzirdēto, ka Latvijas valdības vadošie politiķu izteikumi un vēlmes liecina par to, cik stipri viņi ir savā kara ticībā. Protams, ka viņš nav spējīgs pamatot savu apgalvojumu ar precīziem citātiem, kas to apliecinātu. Urbanovičs turpina vien zīst pirkstu un filozofēt, ka kara sludināšana kļūst par arvien reālāku "pašpiepildošo prognozi". Viņš izliekas aizmirsis, ka tieši viņa partija draudzējas ar kaimiņvalsts agresoru, kurš meloja starptautiskajai sabiedrībai, ka Krimas okupācijas laikā tur nebija Krievijas karavīru. Runa, protams, ir par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kurš pēc referenduma imitācijas vaļsirdīgi atzinās, ka Krimas okupācijas laikā tur bija Krievijas karavīri.
Izskatās, ka Urbanovičs būtu priecīgs, ja Latvijas valdība nedarītu neko, lai novērstu šāda scenārija atkārtošanos arī mūsu valstī. Izskatās, ka mūsdienās trīsdesmit sudraba grašu maiņas kurss ir tik augsts, ka pietiek īpaši dārgam un rijīgam džipam. Tomēr jāatceras, ka kaķa un nodevēju lāsti debesīs nekāpj. Pirms pieciem gadiem Urbanovičs draudēja sabiedrībai "ar Biškeku". Tā ir atsauce ir tā laika nemieriem Kirgizstānas galvaspilsētā, kur nemieru laikā gāja bojā vairāki simti cilvēku. Nila Ušakova biedra baisie draudi par laimi nepiepildījās.
Tas, ka Latvijā šobrīd ir ieradušies sabiedroto karavīri un tehnika, ir starptautiskās sabiedrības skaidrs vēstījums agresoram pat nemēģināt bāzties Baltijas valstīs, un tādējādi tiek saknē novērsts iespējamais uzbrukums arī Baltijas valstīm. Jāatceras, ka 1939. gadā brutālam spiedienam nepakļāvās un neatkarību nosargāja vienīgi Somija, kura laicīgi gatavojas aizsardzībai un bija gatava cīnīties par savu brīvību. Tomēr agresors beigās nodarīja milzu postījumus un pamatīgi aplaupīja Somiju. Iemesls, kādēļ somi tomēr nevarēja izturēt uzbrukumu, bija tieši nopietnas starptautiskās palīdzības trūkums un pat tuvāko kaimiņu nodevība. Vai tiešām Urbanovičs vēlas, lai Latvijā atkārtojas briesmīgie 1939./40. gada notikumi?
Patiesībā šī Urbanoviča kārtēja logoreja nebūtu nekas jauns vai pārsteidzošs. Varētu pat īpaši tam nepievērst uzmanību. Tomēr ārkārtīgi uzmanīgi un laicīgi ir jāsāk domāt par kaut ko citu. Šobrīd no pamatīgas iekšējās krīzes cenšas izkārpīties viena no pašreizējām koalīcijas partijām – "Vienotība". Ja līdz nākošajām Saeimas vēlēšanām pašreizējā koalīcija aizies ar izlaistu gaisu, vājiem līderiem un sabojātu reputāciju, tad pār Latviju var nolaisties Putina izsapņotās Eirāzijas savienības baisā ēna. Urbanovičs ar biedru Ušakovu nekavēs izmantot iespēju un sagrābt varu Latvijas simtgades Saeimas valdošajā koalīcijā. Un pieredze Rīgā apliecina, ka saskaņieši reiz sagrābuši varu vairs to vaļā nelaidīs.
Tāpat nav ne mazāko šaubu, ka Urbanovičs ar Ušakovu pilnībā izmantos visus drošības dienestu politiskos ieročus, lai bez tiesas un paskaidrojumiem "valsts drošības" vārdā no atbildīgiem amatiem padzītu sev nevēlamos. Precīzi to pašu viņi nekavēsies izdarīt ar sabiedriskajiem medijiem, kuri aizvien vairāk un vairāk atkal tiek vilkti politiskās kontroles dūksnājos. Tas ko pašreizēja koalīcija šobrīd dara "nacionālās drošības" vārdā, to pašu varēs darīt arī iespējamā putindraudzīgā nākamās Saeimas koalīcija. Līdz 2018. gada Saeimas vēlēšanām ir palikuši tikai mazliet vairāk nekā divi gadi.
Virsrakstā liktais jautājums nav īsti precīzs. Protams, ka Urbanovičs nav idiots. Tāpat ir skaidrs, ka savu izdevību viņš garām nelaidīs. Īpaši ja tā viņam un viņa draugiem tiks uzdāvināta. Tāpat kā reiz tika ļoti savādā veidā uzdāvināta droša uzvara Latvijas Republikas galvaspilsētā Rīgā.