Domas ietērpšana iepriekš izteiktā un labi pazīstamā formā runātāja teikto var padarīt šķietami saturīgāku, sacītajam piešķirt pārbaudītas un labi zināmas patiesības svaru. To nojauš ikviens, kas savu sakāmo kaut reizi iesācis ar, iespējams, vienu no visbiežāk citētajām frāzēm: "Kā teicis…" Veiksmes gadījumā klausītāji vai lasītāji citātu pamana, uztver, un novērtē citētāja erudīciju. Par neveiksmi nevar uzskatīt arī citātus, kas paliek nepamanīti un tādējādi iemanto jaunus autorus. Tomēr reizēm bārstīšanās ar citātiem var izrādīties riskants sports, jo no biežas atkārtošanas tie ātri vien, un pašiem citētājiem pat nemanot, zaudē svaigumu, asprātību, kodolīgumu un pārvēršas tādās klišejās kā, piemēram, Atmodas laika frāze "ar garaspēku pret karaspēku", reklāmas sauklis "pakļauj savas slāpes" vai tikai 1989. gadā laikrakstā "The Boston Globe" pirmoreiz nodrukātā frāze "izmēram nav nozīmes".
Frāzes, kas ir vienas personas runātā vai rakstītā "atkārtošana vārdu pa vārdam" (tāda ir citāta definīcija svešvārdu vārdnīcā, lai gan varētu piebilst, ka atšķirībā no frazeoloģisma citātam svarīga arī autorība), latviešu valodā bieži vien pieņemts dēvēt nevis par citātiem, bet par domu graudiem, atziņām, spārnotiem teicieniem vai parunām. To vieta ir "domu graudu vācelītēs" un ar to sacerēšanu un pat izdošanu grāmatiņās, cenšoties iespraukties vēsturē no nepareizās puses, nodarbojas savdabīgi rakstnieki. Latviešu valodnieku uzmanību citāti līdz šim nav izpelnījušies. Nedz Maija Baltiņa, nedz Janīna Kursīte un Raimonds Briedis nespēja atsaukt atmiņā nevienu valodnieku vai literatūras pētnieku, kas būtu ķēries pie latviešu valodā izplatīto citātu apkopošanas un pētīšanas. Vienīgā šai tēmai veltītā grāmata, ko izdevās atrast, bija Jūlija Aldersona "Kāpēc mēs tā sakām? Populāru izteicienu un jēdzienu skaidrojumi" divās brošūrās.
To nevar uzskatīt par sistemātisku pētījumu un par citātu vārdnīcu ne tik, jo grāmatā apkopoti gan citāti, gan šis tas no frazeoloģismiem, idiomām, jaunvārdiem un svešvārdiem. Kā ievadā raksta autors, šī "grāmata ikvienam ļaus nodoties lasīšanas valdzinājumam, aizmirst ikdienas rūpes, iedziļināties pārdomās par mūs aptverošās pasaules plašumu un daudzveidību vai arī gluži vienkārši patīkami pavadīt laiku". Kaut gan laiku patiesi var pavadīt patīkami, šajā darbā velti meklēt, piemēram, citātus no populārām kinofilmām, no politiķu runām vai reklāmām. Tomēr izplatītākie un vēl arvien pazīstamie, bet no sākotnējā konteksta bieži vien izrautie Bībeles citāti tur vismaz ir apkopoti.
Citvalstu citātu pētnieki jau labu laiku spriež, vai Bībeles (un ja runa ir par citātiem angļu valodā – arī Šekspīra) citātiem maz ir vērts pievērst uzmanību, jo vairākums no tiem pārvērtušies par nodrāztām frāzēm ("milzis uz māla kājām", "klupšanas" jeb "piedauzības akmens", "septiņi treknie gadi", "kas meklē, tas atrod", "kas otram (citam) bedri rok, pats tajā iekrīt" u.c.). Džozefs Epšteins Jeila Universitātes Tieslietu fakultātes bibliotekāra Freda Šapiro sastādītās lielās " Jeilas citātu grāmatas"2 ievadā raksta, ka, iespējams, vienīgais vēl svaigumu nezaudējušais izņēmums no Šekspīra mantojuma ir pati pazīstamākā remarka angļu dramaturģijas vēsturē, kas atrodama lugā "Ziemas stāsts": "Prom, lācis viņam pakaļ" ("Exit, persued by bear"). Laikam tas tomēr nav bijis pietiekams iemesls atteikties no 454 citiem Šekspīra citātiem, kas grāmatā iekļauti, Šekspīru tādējādi padarot par ražīgāku citātu autoru nekā To Kungu, jo no Bībeles " Jeilas citātu grāmatā" ir tikai kādi četri simti citātu.
Citēšanas mākslas smalkuma un riskantuma apliecinājums bija žurnāla "Rīgas Laiks" 2000. gada maija numurā publicētais Paula Timrota raksts "Vīri joko" par latviešu "mūžīgajiem stulbajiem jokiem", no kuriem daudzi ir citāti, piemēram, no padomju kinofilmām. Raksts izpelnījās žurnāla lasītājas un LU Pedagoģijas fakultātes studentes Ilzes sašutumu un vienlaikus atzinību – par to, ka beidzot iemūžināta vismaz neliela daļa no ikdienā dzirdamajām frāzēm, izteikumiem un citātiem. Vēstulē viņa rakstīja, ka folkloristu (vai valodnieku) uzmanību vienlīdz būtu pelnījis gan teiciens "ar diegiem nav aršana", gan "cita diršana, kad bikses novelk". Timrota savāktās frāzes un citāti – piemēram, "Vorakļāni, pīci, pīci", "mazgājas tikai tas, kam slinkums kasīties", "auksts nav, bet dikti dzesē" (variants: "karsts nav, bet dikti kaltē"), "neguli, apzags!" (variants: "neaizmiedz, nosalsi!"), no "Sprīdīša" nākušais "paldies, Vēja māt!", no Vinnija Pūka patapinātais "tāpat kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt", "Поскользнулся, упал… очнулся – гипс"3 vai "бандитская пуля"4 – varbūt neliecina par īpaši smalku humora izjūtu vai asprātību, tomēr jau ir kļuvuši par valodas daļu, būtu vācami un pētāmi. Kaut vai, lai noskaidrotu, no kurienes tam visam, "kā sacīt jāsaka", "aug kājas".
"Skaidri un nevainojami izteikumi spontāni dzimst ārkārtīgi reti. Daudz biežāk mēs tam, ko vēlamies pateikt, lavierējam riņķī un apkārt, līdz beidzot nonākam pie būtības. Ja no kāda runātāja mutes izskan uzreiz citējama, noslīpēta frāze, ir gandrīz droši ticams, ka persona ilgu laiku nodarbojusies ar šo vārdu piemeklēšanu," grāmatas "Citātu pārbaudītājs. Kas, ko, kur un kad ir teicis"5 ievadā raksta citātu kolekcionārs un pētnieks Ralfs Kīzs. Centieni izvairīties no lavierēšanas "riņķī un apkārt" varētu būt viens no izplatītākajiem pamudinājumiem izlīdzēties ar "protēzi" jeb citātu – un šis kārdinājums nav svešs gan mācību rakstudarbos iegrimušiem studentiem, gan mirušo izvadītājiem, gan cilvēkiem, kas saviesīgā vakarā vēlas paspīdēt ar asprātību. Kīzs grāmatā savācis daudzus angļu valodā iegājušos izteikumus, centies noskaidrot, vai tos patiesi un tieši tādā formā teikuši vai rakstījuši cilvēki, kuriem parasti tiek piedēvēta šo citātu autorība, un katra šķirkļa noslēgumā devis savu slēdzienu: citāts ir autentisks, pierakstīts nepareizai personai vai vienkārši izdomāts u.tml. Bieži izrādījies, ka vēsturē zelta burtiem ierakstītās frāzes patiesībā skanējušas krietni vien atšķirīgi, turklāt tikušas pierakstītas aplamiem autoriem.
Citātiem raksturīga "noslīpēšanās" – laika gaitā frāzes pazaudē "liekus" vārdus (vai iegūst kādu papildus), dažkārt tiek mainīta vārdu secība, teikumi kļūst kodolīgāki, skaidrāki, īsāki. Citējot pēc atmiņas (un tas ir viens no biežākajiem citātu pārtapšanas iemesliem), tiek radītas neskaitāmas oriģināla variācijas, un vēl pēc kāda laika reti kurš atceras, kāds bijis sākotnējais izteikums. Citāti latviešu valodā nav nekāds izņēmums. Piemēram, citāts no Aināra Šlesera intervijas 1999. gada janvāra "Rīgas Laikā" pa astoņiem gadiem ir sarucis līdz frāzei "skaistums nāk no iekšām", lai gan intervijā bija teikts: "Sievietes smukumam ir jānāk no iekšām." 1940. gada 17. jūnijā Ministru kabineta sēdē nolasītās Kārļa Ulmaņa uzrunas frāze "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!" laika gaitā iemantojusi neskaitāmas variācijas, un ir atrodamas pat tādas, kurās samainītas vietām abas teikuma daļas.
Klasisks citāta "uzlabošanas" gadījums, aprakstīts Kīza grāmatā, ir pazīstamā frāze, kas it kā izskanējusi filmā "Kasablanka" – "Nospēlē to vēlreiz, Sem!" ("Play it again, Sam!") Ingrīdas Bergmanes varone filmā saka vienkārši: "Sem, nospēlē to. Nospēlē As Time Goes By" ("Play it, Sam. Play "As Time Goes By"!") Savukārt no Vairas Vīķes-Freibergas teiktā Dziesmusvētku estrādē: "Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti!" pāri nu jau visbiežāk palicis tikai: "Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!"
Sociologs Roberts Mertons sarakstījis grāmatu, kas veltīta vienam citātam – Izakam Ņūtonam piedēvētajai frāzei, kuru viņš 1676. gada 5. februārī ierakstīja vēstulē Robertam Hūkam un kuru vēl arvien ik pa laikam mēdz citēt, piemēram, mūsu pašu radio "Klasika" programmā (precīzāk – imidža reklāmā ar nosaukumu "Rietumu Bankas klasisko atziņu kolekcija"): "Ja man ir izdevies paraudzīties tālāk, tas ir tikai tāpēc, ka esmu pakāpies uz milžu pleciem." Mortons rakstīja, ka šī doma jau Ņūtona laikā bijusi vismaz piecus gadsimtus sena, un "kļuva par Ņūtona citātu nevis tāpēc, ka viņš to būtu par tādu padarījis, bet gan tāpēc, ka par tādu to padarīja Ņūtona apbrīnotāji."
Kīzs rasta, ka citātu piedēvēšana aplamiem autoriem parasti tomēr nebūt nav nejauša, un ir iespējams saskatīt noteiktas likumsakarības. Piemēram, ja citāts ir par godīgumu, to visticamāk teicis Linkolns vai Vašingtons, ja par slavu, citāta autors būs Endijs Vorhols, ja par drosmi – Hemingvejs, bet ja citāts ir kāda asprātība, tā autors būs Marks Tvens vai Bernards Šovs. Vai, ja runa ir par Oskaru un lašiem, citāta autors noteikti būs Vilis Lācis, kam nu jau pilnā nopietnībā tiek pierakstīta reiz televīzijas humora raidījumā "Imanta–Babīte nepietur" izskanējusī frāze: "Oskar, neķer lašus, ķer mani!"
Bieži viens un tas pats citāts tiek uzspiests vairākiem autoriem – atkarībā no paša citētāja piederības kādai "interešu kopai". Teicienu "neviens nemazgā iznomātu auto" uzņēmumu vadītāji mēdz piedēvēt motivācijas teorētiķim Stīvenam Kovejam, bet, piemēram, "The New York Times" komentētājs Tomass Frīdmans uzskatījis, ka citāta autors ir bijušais Hārvarda Universitātes prezidents Lorenss Sammerss.
"Citātu piedēvēšana aplamiem autoriem ir visiedarbīgākā, ja autors vairs nav spējīgs iejaukties un kļūdu labot. Tieši tāpēc miruši autori mēdz būt lieliski mūsdienu notikumu komentētāji," raksta Kīzs. Šādu citātu avotu meklējumi parasti atduras pret kādu vieglprātīgu citētāju, piemēram, pret aktrisi Bārbaru Streizandi, kas, runādama par Džordža Buša politiku, apgalvoja, ka Jūlijs Cēzars reiz esot pravietiski brīdinājis: "Sargieties no vadoņa, kas rībina kara bungas, lai pilsoņiem uzdzītu patriotisku drudzi." Laikrakstā "Los Angeles Times" šis pats citāts tika piedēvēts Šekspīram, kurš gan ir sarakstījis lugu "Jūlijs Cēzars", taču šādu frāzi nav lietojis.6
Sarunā ar valodnieci Maiju Baltiņu izdevās pieķert viltus citātu tā dzimšanas brīdī. Atsaucoties uz Jāni Krēsliņu jaunāko, Maija Baltiņa citēja Linardu Taunu, lai gan patiesībā tās bija rindas no Jāņa Steika sacerējuma "Viņa exelencei Saeimas prezidentam Paula Kalniņa kungam":
"Savāds rīts un savāds vakars,
Savāds man ar Jēzu sakars."
Kīza grāmatā kā viltus autorības piemērs atrodams arī latviešu valodā bieži lietotais izteikums "Elementāri, (mans draugs) Vatson!", kas šādā formā nav atrodams nevienā Artura Konana Doila darbā. Vienīgā Šerloka Holmsa un doktora Vatsona saruna, kas kaut nedaudz atgādina šo frāzi ir šāda:
"– Lieliski! – es iesaucos.
– Elementāri, – teica viņš."
Bet slavenais citāts pirmoreiz izskan 1929. gadā uzņemtā angļu filmā "Šerloka Holmsa atgriešanās", no kurienes tas vēlāk pārceļojis uz populāro padomju filmu.
Rainis nekad nav rakstījis "Es kāpt gribu kalnā visaugstākā! Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā!" kā apgalvots žurnāla "Santa" 2007. gada jūnijā numurā publicētās Santas Ančas intervijas ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu ievadā, jo šīs rindas ir no Plūdoņa "Atraitnes dēla". Regīnas Ezeras romānā "Aka" veltīgi meklēt frāzi, kas atmiņā palikusi no Gunāra Cilinska un Vara Braslas 1976. gada filmas "Ezera sonāte": "Kad es dzirdu frančus, es ģībstu", toties gan grāmatā, gan pēc tās veidotajā filmā ir atrodams mūždien aktuālais "bankrats".
Citātu izplatību un pazīstamību nodrošina kopīga atsauču telpa, kuru veido vai nu piederība kādai noteiktai paaudzei, nozarei vai interešu grupai, piemēram, latviešu kordziedātājiem, kas joko un saprot "Kokaru jokus" ("Sāksim no tās vietas, kur bērniņi nāk laukā!" "Zum Beispiel!" kā pamudinājums iedzert u.c.) Paši mazākie šādas telpas modeļi ir ģimene vai draugu kopas, kas mēdz izmantot tikai pavisam nedaudziem cilvēkiem saprotamas personiskas atsauces, citātus, izteikumus jeb "valodas amuletus", kuru nozīme pārējiem visbiežāk paliek slēpta. Tieši tādu pašu telpu – tikai ievērojami lielāku – apdzīvo tie, kas ikdienā izmanto Bībeles citātus, tie, kas nespēj aizmirst asprātīgas frāzes no padomju kino vai no skolas obligātās literatūras. Jo vairāk šādu atšķirīgu atsauču telpu, jo lielāka varbūtība, ka nevērīgi un gluži pašsaprotami izmests citāts netiks uztverts.
Personai (vai nu jau varbūt paaudzei), kas nav lasījusi Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova "Divpadsmit krēslus", neko neizteiks frāze "Naudu no rīta, krēslus – vakarā". Tāpat kā bez atmiņām par Venedikta Jerofejeva poēmu "Maskava–Gailīši" par tukšu skaņu kļūst frāzes "Visi saka: Kremlis, Kremlis," "kokteilis "Komjaunietes asara"" vai teikums "Un nekavējoties iedzēru". Ja nav lasīta Jaroslava Hašeka Šveika epopeja, tā arī paliks nesaprasti joki par saliekamo lauka altāri un feldkurātu Kacu. Cilvēkiem, kas nav redzējuši padomju filmas "Bruņukuģis "Potjomkins"", "Kaukāza gūstekne", "Operācija "I" un citi Šurika piedzīvojumi", "Vieglu garu" vai "Briljantu roka", neko neizteiks frāzes "Zupā tārpi!", "studente, komjauniete, sportiste un visbeidzot (..) vienkārši skaistule", "влип, очкарик!", "надо, Федя, надо!", "Какая гадость эта ваша заливная рыба!", "руссо туристо, облико морале"7 . Bez Jāņa Streiča filmas "Limuzīns Jāņunakts krāsā", nesaprasti paliktu citāti "Aizved mani uz Munameģi!", "Uznes mani kalnā!" (nu jau tas kļuvis par kāda ģimeņu sacensību pasākuma nosaukumu, lai gan Streiča filmas kontekstā frāzei nebūt nav ģimeniskas nozīmes) un "kretīns manā vecumā". Arī frāze "mans draugs, nenopietns cilvēks" papildus vērtību ieguva tieši pēc tāda paša nosaukuma Streiča filmas. Bez Aloiza Brenča filmas "Dāvanas pa telefonu" nebūtu frāzes "Pēterson, nedariet muļķības (citādi jūsu bērni paliks bez tēva)!", tāpat kā bez filmas "Dāvana vientuļai sievietei" atmiņā nebūtu palicis teiciens "azbesta vecene", bet bez Vijas Beinertes filmas "Tās dullās Paulīnes dēļ", iespējams, ikdienas valodā nebūtu iesakņojies Vizmas Belševicas varoņu dialogs:
"– Skaista gan nelaiķe!
– Tu saki?"
Jūsmīgi izdvests "Zoltners!" kādam, kas nav redzējis vai ir jau aizmirsis filmu "Motociklu vasara", neizteiks neko, tāpat kā citāti no nekad nedzirdētām anekdotēm par čukču vai neizlasītām grāmatām. Droši vien tāpēc liela daļa literāro citātu cēlusies no skolu obligātās literatūras, kas vēl arvien veido vienu no aptverošākajām, senākajām un noturīgākajām atsauču telpām. Brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus" lasījušie pazīs citātus "Kā sacīt jāsaka", "Lai eimu kurp iedama, Dieva vārds man vienmēr mutē" (atvasināts no "Dieva mīlēšana ir vai iedzimta: lai iemu kurp iedama, lai daru ko darīdama, bet Dieva vārdu man vajag mutē"), "Apkamp visu firmamentu,/ Univerzums nu ir tavs" un "Runas vīriem ir spēks rokā: ko tie nospriež, tas paliek". Raiņa "Zelta zirgs" atmiņā palicis ar "Durvis cieti aizbultētas; Ko tu velti iedomājies?" (vai ar tautas variantu: "Ko tu niekojies un muldi?"), "Uguns un nakts" ar "Nevienam es Rīgas nedodu,/ Tik tiem, kas cēla tās stiprumu," bet no Raiņa dzejas piemērotā brīdī der rinda no dzejolīša "Mīļai, mazai Olgiņai par piemiņu": "Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?" Gunārs Priede ir iemūžināts ar "Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini", Blaumanis ar "Es nolieku savas vieglās dienas" (gan aizmirstot šīs frāzes turpinājumu: "nesīsim tad ari kopā to krustu, kas mums abiem tiks uzlikts."), Ernests Birznieks-Upītis ar "Nošāva, dzīvu cilvēku nošāva" ("Pelēkā akmens stāsti"). Poruks var būt noderīgs, sākoties ziemai: "Balts sniedziņš krīt uz skujiņām," bet Blaumaņa "Lai līksmojam, lai svinam" no "Skroderdienām Silmačos" der jebkurā dzīves gadījumā.
Īpaši ir literārie citāti, kas izplatību ieguvuši grāmatas popularitātes dēļ jeb nākuši no, kā mūsdienās ierasts teikt, kulta darbiem. Piemēram, pilnībā folklorizējies "tā gadās" no Kurta Vonnegūta romāna "Čempionu brokastis jeb Ardievu, melnā pirmdiena!" Klāva Elsberga tulkojumā. Pie "kulta citātiem" ar vismaz pagaidām vēl ļoti plašu atsauču telpu piederīgas trāpīgas rindas no populārām un saviesīgās kompānijās dziedātām dziesmām, it kā ar to atkārtošanu dziesmās vien nebūtu gana. Liela daļa no tām ir vēl no laikiem, kad dziesmu komponisti tekstus nerakstīja paši, bet sameklēja iemīļotu dzejnieku dzejas krājumos: "Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis", "Sanāk, sanāk, kas samaksājuši", "Viena vieta uz brieža vēl brīva", "Četri balti krekli" (Māris Čaklais/Imants Kalniņš), "Zied ievas Siguldā" (Augusts Smagars/Raimonds Pauls), "Ak vai, cik stulbi ir nosist gulbi" (Māris Melgalvs/Juris Kulakovs). Tikpat daudz ir tādu citātu un dziesmu, kuru autorus atminas varbūt tikai retais un kas līdz ar to gandrīz pārvērtušies par frazeoloģismiem, piemēram: "Vecpiebalgas ūdensrozes", "Gadi skrien kā stirnas", "Uz galda vāzē stāv krizantēmas".
Vēl plašāku atsauču telpu iemanto citāti, kuru izcelsme bijusi saistīta ar televīziju – agrāk tie bija citāti no televīzijas filmām vai uzvedumiem, mūsdienās arī no reklāmām un raidījumiem. Tomēr neraugot mirklīgi lielo ietekmi, televīzijas citātiem bieži vien mēdz būt ļoti īss mūžs. Ja vien citētais raidījums vai filma netiek atkārtots ik pēc pāris gadiem, citāti drīz vien ieslīgst aizmirstībā – turpat, kur nu jau ir raidījumi "Televīzijas pirts", "Zaķusalas ritmi" un Mirdzas Ramanes/Edgara Liepiņa Hugo Diegs ar "saksi arfinelli un četrām dzeltenām kristāla glāzēm no plastmasas" un "tiem, kam patīk plēst un postīt, šņabi nevar dot ne ostīt".
"Citāti nerimstoši cīnās par izdzīvošanu. Tie vēlas, lai cilvēki tos atkārto. Tie negrib mirt tieši tāpat kā mēs visi. Un tāpēc pie pirmās izdevības cenšas piestiprināties spilgtām vai ievērojamām personām," citātu grāmatām veltītā rakstā žurnālā "The New Yorker" rakstīja amerikāņu rakstnieks Luiss Menands. "Kaut ko par citātu padara tieši publiska aprite. Citāts kļūst par citātu tāpēc, ka tiek citēts, un tas, ka citāts tiek citēts, to apveltī ar autoritāti."
Tieši ar nemitīgu atkārtošanu, nevis frāzēs ietvertu domu, par populāriem citātiem kļuvuši daudzi mūsdienu Latvijas politiķu izteicieni, piemēram, "ņēma un uzmeta" vai hrestomātiskais un, iespējams, pats īsākais citāts latviešu citātu vēsturē – 90. gadu sākumā Ivaram Godmanim raksturīgais "Bet!"
Citu valodu citātu kultūrā liela nozīme ir ievērojamu cilvēku pēdējiem vārdiem, taču latviešiem šī tradīcija, šķiet, nav izkopta – ja vien par pēdējiem vārdiem simboliskā nozīmē neuzskatīt jau citēto Kārļa Ulmaņa frāzi.
Atšķirībā no politiķu runām, atsauces uz citātiem avīžu virsrakstos vai, piemēram, reklāmas saukļos nav nemaz tik biežas, vai nu rakstītāji citātus nezina, vai varbūt uzskata, ka viņiem pazīstamos citātus nezina neviens cits. Tam iemesls ir pārāk atšķirīgas atsauču telpas, un vismaz vienas latviešu citātu vārdnīcas trūkums, kas ļautu tām saskarties un pārklāties, kaut nedaudz atvieglojot lavierēšanu riņķī un apkārt, izmisīgi cenšoties "saviem vārdiem" izteikt kaut ko, kas, iespējams, jau sen bijis pateikts.
1 Душенко, Константин. Словарь современыx цитат. Москва, Эксмо, 2006.
2 Shapiro, Fred R., edited by. The Yale Book of Quotations. New Haven and London: Yale University Press, 2006.
3 "Paslīdēju, nokritu… atjēdzos – ģipsis." Frāze no padomju kinofilmas "Briljantu roka" (1969). Lieto netulkotu.
4 "(Nieks vien ir), bandīta lode!" Frāze no padomju televīzijas filmas "Veči laupītāji" (1972). Lieto netulkotu.
5 Keyes, Ralph. The Quote Verifier. Who Said What. Where. And When. New York: St. Martin's Press, 2006.
6 Izteikumus, kas tiek piedēvēti kādai vēsturiskai personai, lai gan to autors nav droši zināms, dēvē par apoftegmām (no grieķu apophtegma), vēsturiskas personas izteikumus konkrētā situācijā (parasti kopā ar situācijas aprakstu), mēdz dēvēt par hrijām (chreia, no grieķu chreiodes – noderīgs).
7 "Iekriti gan, briļļainais!" "Vajag, Fedja, vajag!" "Ir nu gan pretīga tā jūsu zivs želejā!" "Krievu tūrists, morāles seja" (krievu valodā ar izdomātu ārzemju akcentu). Parasti lieto netulkotus.