"Kā liecina sabiedrības aptaujas, Latvijas sabiedrība ir samērā noraidoša pret imigrācijas procesiem, taču bieži vien šādu nostāju Latvijas iedzīvotājos rada bailes no nezināmā, iesīkstējuši stereotipi un vēstures atstātie nospiedumi," skaidro Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Aija Bauere. "Tādēļ ar kampaņu "Savi cilvēki" mēs vēlamies lauzt šo priekšstatu, pēc iespējas mazinot bailes no nezināmā, informējot par trešo valstu pilsoņu pienesumu mūsu valstij."
Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Bērziņa-Bebriša, "Savi cilvēki Latvijā ir arī ārvalstnieki", km.gov.lv, 2015. gada 11. martā
"Vai tu uz mani tā skaties tāpēc, ka esmu melns?" skaļi iesaucās kāds, kurš nupat bija ienācis. Tas notika apģērbu veikalā pašā Londonas centrā, šķiet, Oksfordstrītā. Nedaudzie veikala apmeklētāji sastinga ar apģērbu pakaramajiem rokās un tramīgi atskatījās. Bija skaidrs, ka tūliņ būs nepatikšanas. Ienācējs, kurš patiesi bija melnādains, strauji piegāja pie pārdevēja (kurš bija balts), abi apskāvās, izrādījās, ka viņi ir draugi un tas bijis kaut kāds viņiem pašiem labi saprotams joks.
Šo atgadījumu atcerējos, kad nesen kādreizējās fabrikas Boļševička teritorijā notika mākslinieku Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša Venēcijas biennālei paredzētā mākslas darba "Paduse" izrādīšana vietējai publikai. Uz ugunskura vārījās zupa, tika piedāvāta Aizputē tecināta kandža. Mākslinieku darbā piedalījās arī koris Gaudeamus, un novērtēt sadarbības rezultātu tajā dienā bija ieradušies kora dziedātāji - starp viņiem arī vienīgais melnādainais kora dalībnieks Džordžs Stīls. Cilvēku nebija daudz, un saskatīties vai pat pārmīt kādu vārdu iznāca gandrīz ar katru. Tomēr ievēroju, ka uz viņu cenšos neskatīties.
Vai, ja paskatījos, uzreiz nespēju atkratīties no domas, vai mans skatiens nav aizķēries kādu milisekundi par ilgu. Es labi atceros nu jau pirms kāda laika publicēto Stīla rakstu par to, cik aizskaroši ir skatieni, kas te viņam regulāri mēdz pielipt vien tāpēc, ka viņa ādas krāsa atšķiras no mūsējās. Pirms vairākiem gadiem publicētajā intervijā Stīls apgalvoja, ka Latvijā dzīvo "rasisma pārņemtākajā sabiedrībā no visām, kurās jebkad esmu dzīvojis, ieskaitot ASV".
Acīmredzot, tieši domājot par aizskarošu skatienu, vārdu un darbu novēršanu, šogad Sabiedrības integrācijas fonda projekta "Nacionālais integrācijas centrs" paspārnē bija tapusi kampaņa "Savi cilvēki". Kā ikviens varēja uzzināt ziņu sižetos un aplūkot sociālajos tīklos, par kampaņas "vēstnešiem" bija padarītas vairākas sabiedrībā diezgan pazīstamas personas. "Dziedātājs Igo attēlā pārtapis par ķīnieti, kamaniņu braucēja Elīza Tīruma - par ukrainieti, bet par afrikāni - sociālā tīkla draugiem.lv pārstāvis Jānis Palkavnieks," vēstīja Latvijas Sabiedriskais medijs.
Reiz jau man visai neomulīgas pārdomas izraisīja arī tas, vai kādas etniskās mūzikas izpildīšana būtu pašsaprotami jāsavieno ar pārģērbšanos par šīs nacionalitātes pārstāvjiem, - kāpēc gan, lai dziedātu čigānu jeb romu romances, būtu "jāiet čigānos" -, taču "Savu cilvēku" projekts, ņemot vērā piesaistītos un iesaistītos resursus, šķita kaut kāda neticama anahronisma un muļķīga akluma izpausme vispārākajā pakāpē.
Paši kampaņas veidotāji, kā arī pārģērbtās "slavenības" kaut kādu aplamību tajā, šķiet, nebija saskatījušas, un, kā liecināja Jāņa Palkavnieka ieraksti sociālajā tīklā Twitter, viņš neko aizdomīgu savā pārkrāsošanā nesamanīja pat tad, kad par to viņam sāka aizrādīt. Viņš paskaidroja, ka šādas kritizēšanas pamatotībai noticēs vienīgi tad, kad kāds Latvijas "iedzīvotājs ar afrikāņu asinīm" kampaņā sakatīs ko aizskarošu. Nepagāja ilgs laiks, un Jānim Palkavniekam savs solījums bija jāpilda. Viņš savu dalību kampaņā atsauca, jo, kā izrādījās, minētais iedzīvotājs tepat vien mūsu vidū visu laiku jau bija bijis. Tas bija Džordžs Stīls.
Turklāt kampaņa tika kritizēta arī par to, ka tajā izmantots tik banāls un nodeldēts paņēmiens kā "slavenību" piesaistīšana, taču tas, protams, nav šī pasākuma lielākais trūkums. Iespējams, pati galvenā kļūda - un no tās, tāpat kā kultūras vēstures un blackface konteksta nezināšanas, izriet viss tālāk notikušais - ir bijusi kampaņas veidotāju ideja vēstījumam par to, ka atšķirīgais nav nemaz tik atšķirīgs, lai uz to dzīvnieciski blenztu, izmantot paņēmienu, kas ir tieši vērsts uz uzmanības piesaistīšanu un blenšanu. Tā teikt: "Paskat, paskat - vai tas tur ir Igo vai īsts ķīnietis?
Nu baigi pārtaisījies!" (Blackface ir 19. gadsimtā plašu popularitāti guvuši muzikāli teatrāli priekšnesumi, kuros par melnādainiem cilvēkiem pārkrāsojušies baltie aktieri izklaidēja publiku ar stereotipiskām ainiņām no it kā "jautrās melnādaino cilvēku dzīves", piemēram, plantācijās. Izrādes zaudēja popularitāti tikai 20. gadsimta 60. gados līdz ar cilvēktiesību kustības aktivizēšanos ASV.)
Ikdienā mums šķiet, ka skatieniem nav ne vainas. Taču pat tad, ja jūs uzskatāt, ka nomālēties par kādas citas tautības pārstāvi tāds nevainīgs nieks vien ir, varbūt vienkāršāk ir iztēloties nedaudz atšķirīgu un varbūt vieglāk saprotamu situāciju. Pieņemsim, jums ir darīšana ar cilvēku, kurš cietis kādā negadījumā, un traumai ir bijušas kaut kādas sakropļojošas sekas. Jūsu skatiens tā vien tiecas pie viņa rētām atgriezties. Ja svarīgs būtu vien skatpunkts, no kāda jūs uz kaut ko raugāties, šim cilvēkam no jūsu skatiena nebūtu ne silts, ne auksts.
Taču cilvēki un daudzas citas dzīvas būtnes tā nu ir iekārtotas, ka skatiena dūrienu spēj sajust arī tas, uz kuru skatās. Lai kā mums patiktu iztēloties, ka skatiena raksturu nosaka vien skatītāja nodomi, intereses, vēsturiskā pieredze un daudzi dažādi citi faktori, tikpat daudzi faktori nosaka to, kā skatienu iztulkos tas, uz kuru kāds raugās.
Tieši tāpēc absolūti nekorekts ir Latvijā nereti dzirdētais salīdzinājums jeb attaisnojums, ka, lūk, pie mums atšķirīgas ādas krāsas cilvēku ir tikpat maz, cik daudzviet Āfrikā - baltādainu cilvēku, un vai tad tur uz "mums" arī neskatās kā uz kaut kādiem dīvaiņiem. Jā, skatās, taču, ja jums šķiet, ka bariņš bērnu, kas tūristu neapsēstā nomaļā Tanzānijas ciemā brīnās par jūsu baltajiem matiem un neticīgi vēlas jūs pat aptaustīt, uz jums skatās tāpat kā Eiropā vai Amerikā ar visu šo zemju verdzības un koloniālisma vēsturi uzaugusi persona, kuras skatiens pielipis vienīgajam citādas ādas krāsas cilvēkam tuvējā apkaimē, jums laikam tomēr ir grūti iejusties apskatāmā ādā. Ja abi šie skatieni jums šķiet vienādi, 16. martā sāciet apsveikt krievu, bet 9. maijā - latvieti.
Skatiens nozīmē varu. Lieliska šīs varas ilustrācija ir neskaitāmās kino filmās izspēlētā situācija, kurā vīrietis no augšas lūkojas uz sievieti, kas vairās no viņa skatiena, un tad viņš viņu satver aiz zoda un piespiež palūkoties pretī. Ja apskatāmajam nav drošas pārliecības par skatītāja nolūkiem, skatiena vara nozīmē potenciālu apdraudējumu - iespējams, skatītājs pat grasās skatāmo nomedīt un apēst, izvarot, paverdzināt vai nodarīt kādu citu ļaunumu. Bēdīga vēsturiska pieredze vai paša piedzīvotais šo apdraudējuma sajūtu tikai vairo. "Ko lūri - guli!" reiz pusaudža gados man vilcienā draudīgi uzrūca pretimsēdētājs, un tā bija atmiņā paliekoša mācība par nepieciešamību savu allaž apkārt klejojošo skatienu, ja tā var sacīt, vienkārši pieskatīt.
Kā viens no iemesliem, kāpēc bija jārīko "Savu cilvēku" projekts, tika minētas bailes no nezināmā. Grūti gan iztēloties, vai Latvijā ir daudz ļaužu, kas nenojaustu, ka pasaulē dzīvo 7 miljardi dažādu cilvēku, un tāpēc no viņiem baidītos. Tas gan nenozīmē, ka bailes no nezināmā mums ir svešas. Kāds socioloģijas vai antropoloģijas censonis reiz brīvā brīdī varētu pamēģināt izdibināt, cik no Latvijā dzīvojošajiem uzskata, ka diennakts tumšajā laikā mājokļa logiem priekšā ir obligāti jāaizvelk "biezie" aizkari.
Jo nav jau tā, ka visās šajās mājās vakara vai nakts stundās notiktu kas pretlikumīgs, slepens vai intīms, bet pa tumsu apkārt klejotu vilkači, spoki vai lipīgi nāpšļi no citām planētām. Vienkārši nepatīk, ka varbūt kāds - kāds nezināmais ar nezināmiem nolūkiem, protams - uz mums skatās. Un varbūt no iedziļināšanās šajā savā sajūtā būtu arī jāsāk.