"Franču aktieris Žerārs Depardjē (65) atzinis - lai gan viņam jau veiktas piecas sirds šuntēšanas operācijas, dienā viņš izdzerot līdz pat 14 pudelēm vīna."
The Daily Mail, 17. septembrī
Kaut gan franču kino man patīk ne sliktāk par kino, kas uzņemts kādā citā valstī, Žerārs Depardjē, šķiet, pēdējā laikā piedalījies filmās, kuru skatīšanās man nav likusies diez ko vilinoša, un līdz ar to arī viņa personai pārāk lielu uzmanību neesmu centies veltīt. Jā, laukos verandas plauktā glabājas noputējis un saskrāpēts DVD ar filmu par Asteriksu un Obeliksu, bet tas jau vairāk bērniem vai kādam pieaugušam te ieklīdušam bande dessinée žanra (pie mums vairāk pazīstams ar apzīmējumu "komikss") cienītājam. Šo atturību man gan nav bijis pārāk viegli ievērot. Palūk, vēl nupat Depardjē bija nolaidies Rīgas kino festivālā Baltijas pērle un jau pirmajā dienā preses konferencē izrunājies par to, ka vienlīdz mīlot gan Krieviju, gan Ukrainu, bet Ukraina esot daļa no Krievijas. Šur tur tā, protams, bija viena no galvenajām dienas ziņām. Rīgā franču aktieris, visticamāk, bija ieradies tieši no Krievijas, jo, kā zināms, pērnā gada sākumā, sadusmojies par Francijas bagātniekiem uzliktajiem augstajiem nodokļiem, Depardjē nodeva dzimteni, pieprasīja Krievijas pilsonību, un tā viņam ar lielu prieku arī tika piešķirta komplektā ar Krievijas pilsoņa pasi un dzīvokli daudzstāvu dzīvojamajā masīvā kaut kur plašajā Putina Krievzemes provincē. Tas viss tika vēstīts ziņās. Tāpat kā stāsti par urinēšanu lidmašīnas salonā, privātu vīna darītavu (un nevis kaut kur Čečenijā, bet tomēr vecajā labajā Francijā) vai pulksteņu reklāmām, kurās Depardjē lepojas ar to, ka esot krievs.
Ar kino vai teātra mākslu tam visam, protams, ir maza vai pat nekāda saistība, jo jau uzņemtās vai vēl tikai topošās filmas un iestudētās teātra izrādes šo faktu iespaidā nekļūst nedz labākas, nedz sliktākas. Zinātāji apgalvo, ka pat tās hipotētiskās dienā patērētās 14 pudeles vīna vismaz pagaidām skatuves meistara sniegumu nespējot sabojāt.
Britu laikraksts The Daily Mail ar baudu atreferējis Depardjē stāstīto franču žurnālam So film: "Rīts sākas pirms desmitiem ar šampanieti vai sarkanvīnu mājās, pēc tam atkal šampanietis." Vīna uzņemšanu aktieris mēdzot pārtraukt ar kādu mazumiņu anīsa liķiera jeb pastis. Pēc tam ēdiens, ko pavada divas pudeles vīna. "Pēcpusdienā šampanietis, alus un ap kādiem pieciem atkal pastis, lai piebeigtu pudeli. [..] Vēlāk degvīns un/vai viskijs. Taču es nekad neesmu pilnīgi piedzēries, tikai drusku p***ē. [..] Nepieciešams tikai nosnausties 10 minūtes, un voilà, kāds malks rozā vīna, un es atkal jūtos svaigs kā gurķītis. [..] Lai vai kā, mirt es netaisos. Vēl ne. Man vēl ir iekšā."
Turpat tiek citēts arī kāda Francijas garīgās veselības eksperta un profesora Mišela Ležuajē (Lejoyeux) kritiskais vērtējums: "Mēs mēdzam pasmaidīt par lieliem dzērājiem, dēvējot viņus par bonvivāniem, turpretī nedzeršana netiek atbalstīta. Tieši tiem, kas nedzer, sabiedrībā jājūtas vainīgiem. [..] 14 pudeļu patēriņš dienā pārsniedz jebkādus zināmos datus, jebkādus Pasaules veselības organizācijas kritērijus. [..] Tas pierāda, cik pozitīvi mēs mēdzam uztvert saindēšanos ar alkoholu."
Savdabīgs pierādījums šai pozitīvajai uztverei ir arī fakts, ka angļu avīzes redaktori un līdzstrādnieki uzskatījuši par svarīgu šo stāstu pārstāstīt saviem tautiešiem. Lai gan intereses pamatā, protams, varētu būt arī mūždien pastāvošā spriedze starp "kontinentālo" Franciju (tur taču dzīvo īsti bonvivāni!) ar tās tikumiem un allaž no malas visu prātīgi novērot gatavajiem drēgno Britu salu iemītniekiem. Nav gan arī tā, ka angļiem būtu jāmāca dzeršanas tikumi. Par rakstnieka Kingslija Eimisa hrestomātiskajiem ikdienas alkoholiķa ieradumiem reiz tika rakstīts arī Rīgas Laikā (skat. 2008. gada oktobra numurā), bet par savdabīgu - turklāt vēl arvien dzīvu - šī žanra leģendu ir kļuvis rakstnieks Pīters Akroids. Pēc veselības problēmu saasinājuma pirms pāris gadiem viņš gan ir pievērsies nedaudz rāmākam dzīvesveidam un savas dienas vada, reizēm pamīšus strādādams pat pie trim grāmatām vienlaikus, bet vakaros nu jau iztukšo tikai vienu pudeli vīna. Tomēr vēl nebūt ne tik senā pagātnē viņa dzīve esot bijusi leģendām apvītu vētru pilna. "Mēs sēdējām pie galda Bukera prēmijas vakariņās," atminas kāds Akroida kolēģis no žurnāla Spectator redakcijas. "Tur sēdēja ducis cilvēku, un viesmīlis vaicāja, vai kāds nevēlas glāzi brendija, portvīna vai vēl kā cita. Vairums atteicās. Bet Pīters sacīja: "Katram kaut kas ir jāpaņem, un tad jūs to visu varēsiet atdot man." Un viņš tās izdzēra citu pēc citas. Izdevējs Kristofers Sinklērs-Stīvensons spriež, ka Akroidu dzert mudinājušas šaubas un nedrošība. "Daļēji tas izskaidrojams ar viņa nervozitāti, šādās vakariņās uztraukums viņu vienkārši dzina izmisumā. Viņš gan mēdza daudzināt: "Man viss pie vienas vietas," bet patiesībā tā nebija. Manuprāt, liela tiesa dzeršanas bija aizsegs viņa šaubām pašam par sevi."" Mēģinājumi dažādām atkarībām rast izskaidrojumu dzīvesveidā vai darbos, kurus, kā rakstīja Rainis, "ar neriem strādā", nav nekas jauns vai pārlieku interesants. Droši vien kaut kādu izskaidrojumu vai attaisnojumu varētu mēģināt piemeklēt arī Žerāra 14 pudelēm.
Tomēr Depardjē gadījums, manuprāt, ir spilgta kādas pavisam citas un nebūt ne triviālas problēmas ilustrācija. Proti, tas ne vien groteski atgādina par šķietami pašsaprotamo patiesību, ka neviens cilvēks nav monolīts savstarpēji saskaņotu elementu kopums, bet arī uzrāda grūtības, kas rodas brīžos, kad ar to iznāk saskarties visiem pārējiem, un rodas vēlme ieraudzītās pretrunas un nesakarības izprast. Teiksim, būtu pagalam vienkārši pa gabalu uzstādīt diagnozi un nospriest, ka gan jau Depardjē vienkārši ir nodzēris prātu, un ar to arī izskaidrot viņa ģeopolitiskos pekstiņus. Tomēr tas nekā nepalīdzētu izprast, kāpēc gan alkohola kaitīgā ietekme līdz šim ir bijusi tik saudzīga pret citiem, teātra spēlēšanai un kino lomām (vai vīna darīšanas biznesam) nozīmīgiem iekšējiem orgāniem.
Un runa pat nav tik daudz par Depardjē, kā par mums, visiem pārējiem. Iztēlosimies, ka esmu viņa daiļrades cienītājs. Vai faktam, ka viņš devies pie Putina saņemt pasi, bet Ukrainu norakstījis Krievijai, kaut kā būtu jāmaina tas, kā man tagad jāskatās kādas no aptuveni 170 vēl 20. gadsimta 70., 80. un 90. gados vai jau 21. gadsimtā tapušajām filmām ar viņa līdzdalību?
Jautājums ir līdzīgs tam, ar kuru atkarībā no uzskatiem vai to trūkuma kaut kā nebūt jātiek galā arī, piemēram, Romāna Polaņska filmu cienītājiem, - vai apsūdzība nepilngadīgās izvarošanā un izvairīšanās no valstīm, kurās Polaņskim draudētu apcietinājums un tiesāšana, ir jāņem vērā, skatoties viņa kino? Saskaņā ar Latvijas politiķu vidē ierastu domu gaitu nevienam skatītājam nekādu sirdsapziņas pārmetumu nevajadzētu būt, iekams Polaņskis nav ticis notiesāts un atzīts par vainīgu. Saskaņā ar krietni radikālākas morāles piekritēju uzskatiem, ko parasti pauž ar pastāvošo lietu kārtību neapmierināti žurnālisti, arī tikai apsūdzība vai aizdomas par vairāk vai mazāk smagu noziegumu pastrādāšanu būtu uzskatāmas par tik nozīmīgu kaitējumu personas reputācijai un sabiedrībai kopumā, ka no viņa filmu seansiem labāk turēties pa gabalu. Un tad, protams, arī tādu NATO, Eiropas Savienības, Latvijas vai vēl kādām citām politiskajām nostādnēm neadekvāto Depardjē Latvijas robežām droši vien nedrīkstētu laist pat tuvumā, bet filmas ar viņa dalību būtu jānoglabā drošā plauktā.
Tas ir tas pats jautājums, kuru bibliotekāri vai vienkārši grāmatmīļi varētu sev uzdot brīdī, kad plauktā pamanītu Viļa Lāča rakstu sējumus; un tas ir tas pats jautājums, ar kuru sevi jau daudzus gadu desmitus turpina nodarbināt visas tās vēsturnieku un filozofu brigādes, kas pēta Martīna Heidegera biogrāfiju un darbus.
Panākumi vienā jomā ne vienmēr ir pierādījums tam, ka cilvēkam piemīt spējas arī visās pārējās, sākot ar praktiskām ikdienas iemaņām un beidzot ar talantu pieņemt politiskus lēmumus vai saprašanu, kas labs un kas ļauns. Tepat Latvijā par to var pārliecināties gandrīz pēc katrām vēlēšanām, kad Saeimā atkal nejauši gadījies kāds komponists, aktieris vai dziedātājs.
Lai gan Žerārs bija bijis un droši vien dzēris arī Rīgā, man gan viņu negadījās nedz sastapt, nedz redzēt kaut vai tikai pa gabalu. Taču pazīstu cilvēku, kuram tas bija izdevies. "Vai zini, cik Depardjē ir liels?" viņš man vaicāja un klāstīja, cik bijis pārsteigts, ka patiesībā aktieris esot tikai kādu metru un astoņdesmit centimetru garš, bet klātienē izskatoties vēl mazāks. Es tam īsti nespēju noticēt, jo no filmām un fotogrāfijām par viņu bija radies priekšstats kā par pamatīgu milzi. Kino ir viens vienīgs acu apmāns. Palūk, arī Holivudas zvaigzne Toms Krūzs uz ekrāna nemaz neizskatās pēc sīkā, bet esot pavisam maza auguma, turklāt dedzīgs scientologu sektas aktīvists. Arī spēcīga kombinācija. Būs jāatver pudele vīna, lai nebūtu jālauza galva, ko ar šo informāciju tagad iesākt un kā vispār tālāk dzīvot.
