Pietiek ar politiskas partijas priekšlikumu, lai bez kādiem iepirkuma konkursiem pat mazzināms nodibinājums var tikt pie valsts naudas jauna mācību priekšmeta izstrādei Latvijas skolēniem. Tā ir noticis ar jauno mācību priekšmetu "dzīvesziņa" – to šobrīd gatavo kāda pirms nepilniem diviem gadiem reģistrēta organizācija, ģimenes izglītības un attīstības fonds Ābeļzieds. Saeima Ābeļziedam naudu piešķīra pēc Nacionālās apvienības priekšlikuma. Šis lēmums izsaucis lielu satraukumu vairākās nevalstiskajās organizācijās un augstskolās.
Latvijas Radio, http://ej.uz/abelzieds, 2014. gada 6.maijā
"Pēdējo gadu desmitu laikā mēs esam izbūvējuši lieliskas šosejas un lielceļus tur, kur mūsu tēvi – braukdami uz Rīgu vai uz savām apriņķa pilsētām – rudeņos un pavasaros brida dziļus dubļus, bet vasarā – slīka nost plūstošā smiltī [..]," 1938.gada sākumā izdevumā Skolu Dzīve publicētā rakstā "Par jaunatni – jauno tikumu nesēju" rakstīja Leonīds Breikšs.
"Bet ne tā ir ar tiem ceļiem, ko mūsu domas iet un staigā, un ne tā ir ar mūsu pašu garīgām gaitām, kur vēl valda milzīgs sajukums, un kur vēl ik uz soļa dūkstis paveras, kurām mēs nemākam pāri pārkļūt, viņas neizbriduši. Mūsu gara pasaulē vēl jo daudzi tilti nav uzcelti, un mums daudzkārt jāmeklē brašļi – pāri mūsu sadzīves parādībām, pāri dažādiem mūsu dzīves samezgliem, pāri dažādām neskaidrībām, ar kurām saduras ikviens, kas meklē īsto ceļu, gribēdams izvairīties no ļaunā, lai iemantotu labo. Mūsu tikumu pasaule un mūsu tikumiskā dzīve vēl ir "tumša un neiztaisīta" – jo tie tikumi, kas mūsu tēvu tēviem bija, tie ir sagandēti, un jaunie vēl nav uzcelti viņu vietā."
Pameklējot Nacionālās Bibliotēkas periodisko izdevumu interneta lasītavā Periodika.lv, citētais raksts tiek uzrādīts kā vecākais drukātais šobrīd digitalizētais avots, kurā lietots jēdziens "dzīvesziņa". "Jaunā latviešu dzīvesziņa – grib kļūt par mūsu tautas garīgās dzīves un mūsu rīcības vadoni un pamatu, kur būtu viss – mūsu gara barībai un mūsu iepazīstināšanai ar labo un svētīgo," raksta Breikšs.
"Latviešu dzīvesziņa – latviešu dzīves izpratne, dzīves un pasaules uzskati – nāks, lai reiz atbrīvotu mūsu garu no citu mācībām – kas tik bieži ir bijušas viltus un maldu mācības [..]. Latviešu dzīvesziņa nāks cīnīties ar [..] no svešām tautām aizgūtiem netikumiem, kas šodien piegružojuši mūsu dzīvi, kļūdami par īpašumu jo daudziem vecākās paaudzes pārstāvjiem un jo bieži – mulsinādami mūsu jaunos."
Nav jābūt apveltītam ar pārāk lielu vērību, lai pamanītu raksta patosa politisko nokrāsu, tas nepārprotami iecerēts kā ulmaniskās Latvijas izglītības sistēmas manifests. Par pašas "dzīvesziņas" mācību programmu, apguves paņēmieniem, iegūto zināšanu vērtēšanas sistēmu un tamlīdzīgām visai konkrētām lietām tur gan nekā daudz nav.
Breikšs raksta, ka esot "sākusies latviešu tikumiskā apskaidrošanās," un turpat arī uzrāda šīs parādības cēloni: "[..] ne vairs rakstnieki vien pēc tā sauc, bet no paša mūsu Valsts Vadītāja mutes ir atskanējis sauciens pēc latviešu dzīves ziņas: pēc latviešu ētikas, latviešu tikumu un vadošo atziņu un uzskatu kopojuma, kas rādītu un mācītu: kas pēc mūsu – sirds un prāta atzinuma – ir labs un kas ļauns, kā ir dzīve jādzīvo un kā viņa nav jādzīvo, kas ir cienījams mūsu tautā un kas ir nicināms, ar ko mēs lepojamies – to par labu atzīdami, un no kā mēs kaunamies – to atzīdami par latvieša necienīgu."
Protams, nākotni paredzēt ir grūti, un vai gan kādam varēja ienākt prātā, ka jau pēc gada būs sācies karš, bet vēl pēc pavisam neilga laika nekāda dzīvesziņa vai tik ļoti ilgotās baltās drānas, kuras alkstot uzģērbt "katrs latvietis", izdzīvošanā un dzīvošanā necik daudz vis nelīdzēs. Taču tāda nu ir politiskās runas īpatnība – īsi un vienkārši izsakāmas un reizēm pat praktiskas lietas pārvērst valodas ķīselī. Bet kad no tā pacenšas izzvejot kaut kādu jēgu, vienīgais, kas paliek pāri ir "patiesība", ka savējais un savējie ir labi, bet svešais un svešie – slikti.
Iespējams, kāds kaut kur par dzīvesziņu un vajadzību to mācīt ir runājis un rakstījis arī pirms 1938.gada, un kāds gan tur brīnums, ka šo tēmu apcerēt ienāk prātā arī turpmākajos laikos. Taču tā nu ir sagadījies, ka šī tēma allaž ir, atvainojiet, politisks instruments, ar kuru labāk vai sliktāk tiek mēģināts nomaskēt runāšanu par kaut ko pilnīgi citu.
"Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā" (Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2005.–2014.) skaidrots, ka dzīvesziņa ir: "Skatījums uz dzīvi, attieksme pret dzīvi; arī tradīciju, ieražu kopums (kādai tautai)." Vārda nozīme ir tik kodolīga un atvērta, ka faktiski ikviens šajā jēdzienā – līdzīgi kā vārdā "kultūra" – var ielikt jebkādu, sev vēlamu, noderīgu, ērtu vai tīkamu nozīmi. Galda kultūra, lamu vārdi (piķis un zēvele!), māņticība, sadzīves ieradumi – tas viss var būt un var arī nebūt daļa no mūsu dzīvesziņas.
Par šī neaptveramā plašuma apliecinājumu 20. gadsimta sākumā kļuva Antas Rudzītes sastādītais rakstu krājums "Latviešu tautas dzīvesziņa" piecos pamatīgos sējumos. "Krājumā ietverts materiāls, ko varam un drīkstam uzskatīt par savas nācijas garīgo mantojumu. Te ir folklora: tautasdziesmas, sakāmvārdi un parunas, senie ticējumi, teikas un teiksmas," grāmatas ievadā rakstīja Rudzīte. "Te ir arī dzeja un izvilkumi no prozas darbiem, kuros krājuma veidotāji saskatījuši tautas gara spilgtākās izpausmes. [..]
Pirmajā sējumā pieskaramies latviešu gara darbinieku atziņām par cilvēka sūtību, par latvisko vērtību orientāciju, par tautas vēsturisko sāpi, par karsto Tēvzemes mīlestību un neremdināmām alkām pēc brīvības. Bez brīvības latvietim nav laimes starojuma. [..] Lasītājs, kurš apzinās savas saknes un turpinājumu savā tautā, veltīs uzmanību arī važu rāvēja simbolam. [..] Otrais sējums ietver tematus: Daba, Debesis, Dievības. [..]
Trešais sējums veltīts latviešu ģimenes galvenajiem mūža godiem: krustabām, vedībām un bēdībām, kas visi apdziedāti dainās. [..] Ceturtais sējums aptver latviešu gadskārtu. [..] Piektajā sējumā aplūkoti latviešu tikumi un vērtības. Skaidrs kā rasas pilieni, kurus saulainā vasaras rīta redzam mirdzot uz ceļmalas lapām, ir latviešu tautas gars mūsu dainās." Lai gan vērīgu lasītāju uzmanīgu darītu jau tikai lielo sākuma burtu nekritisks un gramatiski nepamatots lietojums, starp krājumā iekļauto rakstu autoriem bija daudzi plaši pazīstamie un savās jomās panākumus guvušie garīgo un dažādu citu darbu darītāji – Skaidrīte Lasmane, Vilnis Zariņš, Augusts Milts.
Kaut kāds apliecinājums tam, ka dzīvesziņas piesaukšana allaž ir politiska darbība, ir arī fakts, ka piecu sējumu izdevējs ir tagad grūti izprotams Latvijas Nacionālās neatkarības kustības un Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijas tandēms. Acīmredzot jau tobrīd kādam vai kādiem bija šķitis, ka savējo nostādīšana pret svešajiem jeb citiem būtu jāpadara par vienu no izglītības mērķiem – un tas ir arī labi saprotams, jo kas gan tā par revolūciju vai valsts iekārtas maiņu ar kādiem nebūt citiem paņēmieniem, ja nav skaidri novilkta robeža starp labajiem un sliktajiem jeb ienaidniekiem.
Lūk, tā ir dzīvesziņa, kas zināma laikam jau pilnīgi visām tautām, un brīdī, kad jārīko valsts apvērsums, grautiņi, masu nekārtības, terora akti, jāsāk karš, jāievieš autoritārisms, nekas daudz labāks gadu simtu un tūkstošu laikā tā arī nav izgudrots.
Tagad pēc kaut kādu Nacionālās apvienības malaču iegribas citi malači no mistiskas organizācijas Ābeļzieds (tā dibināta pirms diviem gadiem, līdz šim vienīgais darījums ar naudu tai, kā raksta, esot bijis 20 latu ziedojums; fonda prezidente ir psihoterapeite Indra Tretjakova, valdē ir pedagoģe Ilona Šime un ginekoloģe Anna Krumpāne) ir ķērušies pie jauna dzīvesziņa sildījuma, un par valsts budžeta līdzekļiem tapšot jauns mācību priekšmets Latvijas skolēniem.
Tiek minēts, ka programma galvenokārt būšot paredzēta profesionālo skolu audzēkņiem, un, lai gan negribas nevienu politnekorekti aizvainot, tas sāk izskatīties pēc mēģinājuma "strādāt" ar topošo proletariātu. Programmas mērķis būšot "Mācīt morāli, stiprināt valstiskās un kultūrvēsturiskās piederības sajūtu un patriotismu, kā arī mācīt veidot cieņpilnas attiecības ģimenē" (Gunārs Valdmanis. "Asu kritiku izpelnās iecere par jaunu mācību priekšmetu Dzīvesziņa".
Latvijas Radio Ziņu dienests, 2014. gada 11. aprīlī) Ja vien visa šī pasākuma pamatā patiešām būtu vēlme kādam kaut ko iemācīt (es ceru, ka nav), nav īsti saprotams, kāpēc šim nolūkam nevarētu tikt izmantoti jau gatavie un reiz izdotie Antas Rudzītes sastādītie pieci dzīvesziņas sējumi. Ja Ābeļzieda speciālisti tagad grasās sākt savu programmu no nulles, būtu interesanti uzzināt, kas pa šo laiku (vai, piemēram, kopš "Ulmaņa laikiem") mūsu dzīvesziņā varētu būt tik ļoti mainījies, kļuvis vairs nederīgs un neiederīgs. Lai gan tas viss, protams, ir blēņas, un pati galvenā dzīvesziņa, kas izriet no šī, ja godīgi, ne pārāk interesantā stāsta, ir tāda, ka sajūtot vēlēšanu tuvumu, partijas mēdz sarosīties, cenšoties kaut kā nebūt izdiedelēt vēlētāju balsis.
Ja nekas jēdzīgs nenāk prātā un nekas vairākumam noderīgs nav nedz izdarīts, nedz plānots, stāstīt par to, cik mēs esam labi un pareizi, bet visi citi un viss citur ir slikti un nepareizi, ir viena no drošākajām stratēģijām. Un kas zina, var jau būt, ka šī dzīvesziņa ir pat tik droša, ka ļauj partiju priekšvēlēšanu kampaņām tērējamo naudu atrast visnegaidītākajās vietās un veidos. Vai tas būtu kaut kas, ar ko latvietim būtu jālepojas un jājūtas par citiem pārākiem – nudien nezinu.