Pauls Raudseps, 'Ir': Kremļa mediju agresija tuvajās ārzemēs  (220)

"Kompetentas iestādes pieņēmušas lēmumu, ka jūsu uzturēšanās Krievijas teritorijā nav vēlama. Iebraukšana Krievijā jums ir aizliegta". 

Tādu oficiālu "paskaidrojumu" savai izraidīšanai no Krievijas Federācijas pagājušā gada nogalē saņēma Radio Brīvības darbinieks Deivids Saters, viens no vispieredzējušākajiem un iecienītākajiem Rietumu žurnālistiem, kas specializējušies Krievijas jautājumos. Viņš par Krieviju raksta jau kopš 1976.gada, kad kļuva par pirmo laikraksta Financial Times rezidējošo korespondentu PSRS galvaspilsētā un par savu galveno interešu objektu uzrakstījis vairākas grāmatas, tai skaitā Tumsa rītausmā: Krievijas kriminālās valsts izaugsme.

Saters ir pirmais ASV žurnālists, kas izraidīts no Krievijas kopš Aukstā kara beigām, taču šim notikumam, par kuru pasaule uzzināja tikai šīs nedēļas sākumā, sevišķi ironisku piegaršu piešķir fakts, ka tikai dažas dienas pirms tam tika publiskots Satera pētījums "Impērijas pēdējie elpas vilcieni: Krievijas centieni kontrolēt medijus bijušajās padomju republikās" ("The Last Gasp of Empire: Russia's Attempts to Control the Media in the Former Soviet Republics" - pilns teksts pieejams šeit.). Autoritatīvā pārskata izveidošanu atbalstījušas divas organizācijas, kuras daudz darījušas, lai veicinātu bijušajā padomju telpā kvalitatīvu, neatkarīgu žurnālistiku - "Center for International Media Assistance un National Endowment for Democracy" - un tas sniedz pārliecinošus pierādījumus jebkuram, kurš par to varētu vēl šaubīties, ka Krievija mērķtiecīgi cenšas ietekmēt sabiedrisko domu savās kaimiņvalstīs.

Vēl vairāk. Kā Saters raksta ievadā, "Krievijas politikas rezultātā gandrīz visās bijušajās padomju republikās pastāv dažkārt rafinēts, citkārt tiešs propagandas spiediens, kurš kļūst par šķērsli demokrātiskai nākotnei un ētiskai, profesionālai presei." Mediji ir Krievijas ietekmīgākais "maigās varas" ierocis, raksta Saters, un "Krievijas mediju stratēģija visās bijušajās padomju republikās ir pamatā vienāda: atbalstīt Krievijas ārpolitikas mērķu sasniegšanu un vājināt bijušo padomju republiku demokrātisko attīstību, kas varētu kalpot kā demokrātijas priekšrocību piemērs pašai Krievijas tautai."

Saters sadala bijušās republikas četrās grupās: Baltijas valstis, Dienvidkaukāzs, Centrālāzija un slāvu republikas. Katrai tiek piemērota sava taktika. Ukrainā, Baltkrievijā un Moldovā Kremlis var paļauties uz draudzīgu attieksmi no mediju īpašniekiem un bieži vien arī iedzīvotājiem. Dienvidkaukāzā Gruzijā un Azerbaidžānā Krievijas ietekme ir relatīvi neliela, taču Armēnijā vietējie mediji ir prokrieviski. Vislielākā ietekme Kremlim ir Centrālāzijā, kur Krievijas mediji pat spēja iniciēt viena reģiona vadītāja - Kirgīzijas prezidenta Kurmanbeka Bakijeva - padzīšanu no amata. Arī Kazahstānā cilvēki pārsvarā skatās uz pasauli caur Krievijas mediju acīm.

Mums, protams, visvairāk interesē Satera analīze par Baltiju. Visās trijās valstīs viņš sevišķu uzmanību pievērš Pirmā Baltijas kanāla (PBK) spēcīgajai ietekmei, kuru tā nodrošina ar lēti no Krievijas pirktām augstas kvalitātes kultūras un izklaides programmām un šķietami objektīvām, tomēr pārsvarā ar negatīvu tendenci pasniegtām vietējām ziņām. Krievijas centieni panākt ietekmi caur medijiem ir bijuši vissekmīgākie Latvijā, kur PBK lielākā veiksme bija kanāla bijušā darbinieka Nila Ušakova ievēlēšana par Rīgas mēru.

Latvijas sakarā Saters pievērš uzmanību arī uzbrukumam Leonīdam Jākobsonam, kurš publiskoja e-pasta saraksti starp Ušakovu un par spiegošanu aizdomās turētu Krievijas vēstniecības darbinieku, kā arī faktam, ka starp vietējo krievu laikrakstu galvenajiem īpašniekiem esot Krievijas miljardieris Andrejs Molčanovs, kura patēvs daudzus gadus bija Krievijas prezidenta politiskās "dzimtenes" Sanktpēterburgas vicegubernators.

Tie nebūs lieli atklājumi Latvijā dzīvojošajiem, taču par kaimiņvalstīm varam uzzināt faktus, kas daudziem būs paslīdējuši garām.

Piemēram, kā "Delfi.lt" 2013.gada jūnijā cieta no milzīga kiberuzbrukuma pēc raksta publicēšanas par Krievijas aģentu centieniem pirkt balsis Eirovīzijas laikā. Vai kā Krievijas interneta saite "Regnum.ru" un Lietuvas krievvalodīgu avīze "Ļitovskij Kurjer" izvērsuši aktīvu kampaņu pret jebkuriem centieniem nodrošināt valstij enerģētisko neatkarību, tai skaitā publicējot virkni rakstu pret slānekļa gāzes atradņu attīstīšanu un pret Visaginas atomelektrostacijas celtniecību, kamēr PBK ļoti labvēlīgi atspoguļojis "Rosatom" plānus celt AES Kaļiņingradā un Baltkrievijā. Vai kā 2011.gadā Maskavas kanāls "TV Centr", kas Igaunijā skatāms kabeļtelevīzijā, neilgi pirms parlamenta vēlēšanām pārraidīja labvēlīgu dokumentālo filmu par Centra partijas līderi Edgaru Savisāru, kurš ir galvenais prokrieviskais politiķis ziemeļu kaimiņvalstī. Vai kā 2011.gadā Igaunijas krievu nacionālistu partijas panāca, ka "Tautiešu reģionālajā kongresā" Rīgā tiktu pieņemta rezolūcija, kurā pārmeta PBK par tā atbalstu Centra partijai, nevis īstajām krievu partijām - taču šo rezolūciju Krievijas vēstniecība Rīgā lika izsvītrot no kongresa gala dokumentiem.

Satera pētījums ir spēcīgs arguments, ko likt priekšā visiem tiem, kas nezina vai apšauba Kremļa centienus izmantot "maigo varu", lai ne tikai vairotu savu ietekmi, bet arī vājinātu demokrātiju un profesionālus, ētiskus, neatkarīgus medijus gan Latvijā, gan citās Krievijas kaimiņvalstīs. Par lielu nelaimi, tādi cilvēki atrodami ne tikai ārvalstīs, bet arī tepat Rīgā, arī visai augstos amatos.