Ir tikai trīs jomas medicīnā, kur es nespētu strādāt. Šo specialitāšu ārstus es uzskatu par medicīnas godu un lepnumu. Tās ir – bērnu paliatīvā aprūpe, bērnu onkoloģija un bērnu psihiatrija. Nav nekā sarežģītāka, psiholoģiski traumatiskāka un izdedzinošāka kā strādāt nodaļā, kur mirst vai ar smagām mentālām kaitēm ārstējas bērni. Lielākoties šajās nodaļās par ārstēm strādā sievietes, šķiet, vīrieši nav šādam darbam gatavi.
Strādāt šajās jomās ir sarežģīti arī tāpēc, ka pārāk bieži ir jāizjūt nevis sabiedrības atbalsts un pateicība, bet agresija un nesapratne – ne vecāki, ne sabiedrība, ne žurnālisti nevar pieņemt bērna slimību un nāvi, tādēļ vaino ārstus.
Ainažu psihoneiroloģiskajā slimnīcā ārstējas bērni ar sarežģītākajām un smagākajām bērnu mentālajām diagnozēm – šizofrēniju, epilepsiju, attīstības traucējumiem. Tikai trešdaļa no šiem bērniem nāk no ģimenēm – vairums no bērnu namiem, internātskolām. Pērn no slimnīcas izrakstīti 253 bērni, no tiem 111 kā blakus diagnoze bija narkomānija. Es nemēģināšu skaidrot narkomānijas un toksikomānijas postu lasītājam, kas to nespēj iztēloties. Bērnu vecumā atkarību izraisošo vielu ietekme uz smadzenēm ir daudz, daudz smagāka nekā pieaugušo vecumā, murgi un halucinācijas, stiprāka tieksme jebkurā gadījumā meklēt un atrast nākamo apreibinošās vielas devu – proporcionāli lielāka, iespējamā rīcība – neprognozējamāka. Protams, vienmēr atradīsies cilvēki (labi apmaksātās darba vietās, ērtos ofisos), kas gudri pamācīs, ka šie bērni ārstējami ar labiem vārdiem un veselīgu uzturu, nevis detoksikāciju, ko vismaz sākumā var veikt, bērnu piefiksējot.
Ainažu slimnīca ir jauka, cik nu jauka var būt tik sarežģīta medicīnas iestāde. Ainažu slimnīcai pietrūkst bērnu psihiatru, bet šo jautājumu ministrijai vajadzēja risināt jau sen. Bērni slimnīcā ārstējas vairākus mēnešus, tātad ilgi. Vienā palātā tie ir ar dažādām diagnozēm, dažādu slimības smagumu guļ pa pieciem palātā. Palātā viss iekārtots, lai samazinātu risku, guļamistabā krēsls agri vai vēlu tiktu izmantots par metamu ieroci, tādēļ krēslu nav. Latvijas vadošie psihiatri teikuši, ka Ainažu personāls ir profesionāls, īpaši tiek slavēta rehabilitācijas nodaļa un ergoterapija. Slimnīcā ir baseins, kurā visi vienlaikus iet nevar un nedrīkst, personāla uzmanība pāri visam.
Šāda veida slimnīca nav sanatorija. Par gultas dienu vienam bērnam valsts maksā nedaudz vairāk par 30 eiro, šajā summā ietilpst telpu uzturēšana, komunālie maksājumi, personāla izmaksas, ēdināšana, medikamenti, viss pārējais. Latvijā reti kur var atrast viesnīcas gultu par 30 eiro naktī, bet viesnīca nenozīmē medikamentus un ārstniecību. Cerība, ka šādu Ainažu slimnīcu varēs pārvērst par iestādi, kur katram bērnam būs klāt viens vai divi pedagogi un mediķi 24/7 režīmā, pagaidām ir utopija, vismaz no budžeta viedokļa.
Īpašs stāsts ir par aizbildņiem un vecākiem. Lielai daļai atņemtas vecāku tiesības vai vismaz šāda situācija jau izskatīta. Šādu vecāku klātbūtne bērnu ārstniecībā dažkārt nav vēlama. Pat profesionālam psihiatram būtu grūti izvērtēt to, vai konkrētais vecāks bērnu no slimnīcas izzags, sakūdīs pret personālu, iedos alkoholu. Īpaši sarežģīti, ja šis vecāks tiesvedībā cīnās ar savu šķirto otro pusi par bērnu. Diemžēl tā tas ir un tā tas būs, ka ne visus vecākus un aizbildņus smagās psihiatriskās slimnīcās pielaidīs pie bērna, pat tad, ja viņi rakstīs sūdzības uz visām uzraugošām iestādēm un sakūdīs visus iespējamos aizstāvjus.
Ainažu psihoneiroloģiskajā slimnīcā regulāri uzrodas pacientu vecāki un viņu līdzi jutēji, kas meklē patiesību vai taisnību pret "ļaunajiem" mediķiem. Viņi zvana, uzdodas par prokuratūras darbiniekiem un policistiem, viņi tiekas ar atbildīgām amatpersonām, viņi apstaigā Veselības inspekciju, Veselības ministriju un ārstu biedrību. Vairāk nekā puse sūdzību medicīnā ir par psihiatriem. Vēl trakāk – psihiatriju mēdz stigmatizēt, atceroties padomju gadus, kad, iespējams, tiešām cilvēki piespiedu kārtā tika stacionēti.
Realitātē visu darbu ar pacientiem Ainažu slimnīcā veica viena ārste, kas pa dienu strādāja, bet vakarā aizpildīja dokumentāciju. Birokrātija ir uzkrāvusi viņai par katru darbību aizpildīt vairākus žurnālus, kartiņas, tabulas un anketas. Tiesībsargājošās struktūras un ministrijas ierēdņi gavilē – redz, atradām vainīgo, jo tā ārste nav visus papīrus pierakstījusi. Jezga vai uzbrukums Ainažu slimnīcai noteikti beigsies ar to, ka psihiatriem būs jāaizpilda vēl daži žurnāli vairāk.
Jampadracis ap Ainažu psihoneiroloģisko slimnīcu man atgādināja bērnībā skatītu filmu par Čapajevu, kur padomju varoņi aurodami traucās uzbrukumā ļaunajiem pretiniekiem. Tika iesaistīti visi vairāk vai mazāk zinoši kontrolētāji, tika atstādināta valdes priekšsēdētāja (vienlaikus ārste, pediatre), mašīnas cita aiz citas ar uzraugiem traucās uz Ainažiem, tika fotografēta un kopēta visa dokumentācija, tika rīkotas asarainas preses konferences, vārdu sakot – bija rosība un darbības imitācija.
Vienmēr rodas jautājums – kas bija šāda uzbrukuma iemesls bērnu psihoneiroloģiskai slimnīcai?Paraudzījos starptautiskā literatūrā, un tur aprakstīti itin bieži mēģinājumi ar varu iebrukt bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcās un bērnus palaist savā vaļā. Šādi gadījumi nereti beigušies ar "atbrīvoto" bērnu nāvi, jo viņiem lielākoties nav ne vecāku, ne aizgādņu, ne iespēju sasniegt savu bērnu namu. Pasaulē aprakstīti gadījumi, kad veselas ļaužu kopas un kustības aktīvi (nereti slēpjoties aiz reliģiskiem uzskatiem) cīnās pret jebkādu psihoneiroloģisku preparātu lietošanu bērnu praksē. Tiklīdz bērns tiek izrakstīts no slimnīcas, atrodas "labvēļi", kas dodas pie bērna vecākiem un pierunā pārtraukt medikamentu lietošanu. Vissmagāk tas parasti beidzas mazajiem epilepsijas slimniekiem, kam atgriežas lēkmes, bet vēlāk epileptisks stāvoklis – pastāvīgi krampji. Portāli, līdzīgi mūsu žurnālam "Ko ārsti Jums nestāsta", apgalvo, ka no visām bērnu psihiskajām slimībām var atradināt "dzīvnieku terapija", ajūrvēda, klimata izmaiņas vai sārmaina diēta. Nemēģināšu noliegt kādu no šīm metodēm, taču tās var kalpot tikai kā palīgmetodes, un arī tad – zinoša speciālista rokās. Pat tad, ja smagi slimu bērnu visu dienu atstās delfīna uzraudzībā, pat tad cerības viņu izārstēt ir ļoti apšaubāmas.
Bet tomēr – kāpēc notika uzbrukums Ainažu psihoneiroloģiskai slimnīcai ar Tiesībsarga, ministrijas, preses, Saeimas deputātu un sociālo tīklu aktīvu iesaistīšanos? Pirms dažiem gadiem šī pati Ilona Balode, ko šodien apsaukā par bērnu spīdzinātāju un badinātāju, saņēma Atzinības krustu par izcilu, Latvijai svētīgu darbu. Un Ainažu slimnīcu Veselības ministrija vairākkārt atzinusi par savas jomas labāko slimnīcu, cildinājusi kolektīvu, aplaudējusi ambulatorajam dienestam, rehabilitācijas iespējām.
Neticu internetā klīstošajām sazvērestības teorijām, tādām, ka šo Ainažu krīzi izraisījuši sorosīti, kas tādā veidā grib piespiest Latviju parakstīt Stambulas konvenciju. Negribas noticēt aprakstiem par starptautisko feministu kustību, kas apsēdusi naivā un draudzīgā tiesībsarga Jura Jansona biroju, tagad kā lietuvēni sakāpušas kaklā tiesībsarga biroja darbiniecēm un kārto savus rēķinus ar viņām vien zināmiem ļaundariem.
Ja ieskatās vēstulēs, kas kā sūdzības nonākušas līdz Veselības inspekcijai, ieraugām tos, kas vēršas pret slimnīcu. Māte, kas notiesāta par slepkavību, visu laiku sūdzas par slimnīcu, kaut pati slimnīcā ne reizi nav bijusi, un nevar jau pabūt slimnīcā, jo pati atrodas drošākā vietā. Šķirti jauni vecāki, kas dzīvo dažādās valstīs un nevar sadalīt savu bērnu, visā vaino slimnīcu. Slimnīcu neslavas celšanā vaino tēvs, kas adoptējis mazu meitenīti ar smagiem mentāliem defektiem, bet viņa, jau pusaudžu vecumā esot, slimnīcā atzinusi, ka allaž tikusi izmantota. Neesmu izmeklētājs, bet vēstuļu un sūdzību rakstītāji vismaz pēc ortogrāfijas, šķiet, nav sabiedrības krējums. Un tomēr – slimnīcā nonāk arī bērni ne tikai no nelabvēlīgām ģimenēm vai nodzertu ļaužu atvases, nonāk arī bērni no turīgām vai pat veiksmīgām ģimenēm. Lielākoties slimnīca saņem pateicības. Pati situācija ģimenei – mentāli slims bērns – ir tik drausmīga, ka ģimene gribot, negribot meklē vainīgo. Un slimnīca var izrādīties vainīgais, jo nespēja atdot atpakaļ bērnu, kas dosies uz prestižu ģimnāziju un beigs to ar zelta medaļu. Kā katrai psihoneiroloģiskai slimnīcai, arī Ainažiem nācies uzklausīt draudus un agresiju no vecāku puses. Arī solījumus sagraut slimnīcu ar Tiesībsarga rokām. Šķiet, ka nelaimīgo vai neapmierināto vecāku vidū bijuši tādi, kam izdevies radīt negatīvismu un uzjundīt darbību. Bet nav skaidrs, kāpēc bija nepieciešami meli un izspiešanas taktika, lai pierādītu, ka viss ir slikti.
Es visai labi saprotu, ka notiek un notiks bērnu fiksācija brīžos, kad bērns cenšas izdarīt pašnāvību, pat tad, ja likumā ierakstīs, ka bērna piesiešana ir noziegums pret cilvēci. Diemžēl mums katru gadu desmitiem bērnu veic pašnāvību vai mēģina to veikt. Smagākie gadījumi "ar balsīm" ārstējas Ainažos. Tiešām labāka metode ir šo bērnu piefiksēt, nevis sagaidīt, kad viņš izlec pa logu, vai raudzīties, kā viņš ar kaimiņu sētā atrastu šašlika iesmu cenšas sev savainot kaklu. Es visai labi saprotu, ka telpās nav skapīšu, jo naktsskapīši jau visi ir salauzti. Tur Tiesībsargam ir taisnība. Bet tas, ka bērni tiek turēti badā, ir meli. Pilnīgi meli ir "sāpīgās potes" kā soda mērs. Bērniem slimnīcā tiek veiktas injekcijas, un diemžēl mūsdienās vēl no šīs agresijas medicīna nav tikusi vaļā nevienā slimnīcā.
Latvijā nav un nevar būt ideālu apstākļu 80 bērniem vienlaikus ar tik smagām diagnozēm. Pēc normatīviem aktiem slimnīcā vajadzēja būt ārstam uz desmit slimajiem bērniem, bet faktiski bija divi, vajadzēja būt dežūrārstam naktī, bet faktiski daktere Ilona Balode darbojās 24/7 režīmā, traucoties uz slimnīcu katru vakaru un katru nakti, kad vien vajadzēja. Es nudien nesaprotu – kā viņa neizdega jau pirms šī uzbrukuma slimnīcai.
Bet kāpēc slimnīcā bija tik maz ārstu? Vienkārši – ārsta – speciālista (bērnu psihiatra) alga paredzēta nedaudz pāri tūkstotim pirms nodokļu nomaksas. Realitātē tas nozīmētu ārstam katru dienu ceļā uz Ainažiem benzīnam vien notērēt pusi no nopelnītā, nerunājot par to, ka viņam nāktos strādāt pašā, pašā smagākajā darbā un uzklausīt par to negācijas.
Kāda ir Veselības ministrijas loma un vieta šajā sāgā? Valsts sekretāra lēmumu atstādināt Ilonu Balodi no pienākumu pildīšanas es vērtēju tikai kā viņa centienus implementēt savas iepriekšējās zemkopības speciālista zināšanas veselības jomā – ja nevar zemi uzart ar mazo arklu, ņemam lielo, ja nevaram ar lielo – lai tad šeit zeme iet atmatā. Tieši tā, iespējams, beigsies arī Ainažu psihoneiroloģiskās slimnīcas stāsts – bērnus pārvedīs uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas filiāli Juglas ielā 20, sauktu par Gaiļezera bērnu slimnīcu. Šo slimnīcu bija plānots slēgt un profila nodaļas pārcelt uz Vienības gatvi.
Savukārt 80 Ainažu māsas, ergoterapeiti, sanitāri, pedagogi paliks bez darba, par Eiropas struktūrfondu finansējumu 2010. gadā uzbūvētā slimnīca tiks izīrēta alkohola vairumtirdzniecībai, jo kur tad igauņiem braukt šņabi pirkt, ja ne uz Ainažiem.
Vai bērniem Rīgā būs labāk? No aprūpes viedokļa diez vai, no psihiatriskās ārstēšanas viedokļa – domāju, ka jā.