Ārsti bija vārda tiešā nozīmē mājas un ģimenes ārsti: mājas – tāpēc, ka viņi gāja uz mājām un tur arī veica ārstēšanu, arī paši operēja; ģimenes – tāpēc, ka ārstēšanas procesā bija iesaistīta visa ģimene, ko ārsti labi pazina. 19. gadsimta beigās sāka attīstīties individuālā pieeja medicīnai un radās klīnikas, 20. gadsimta sākumā radās apdrošināšana vai cita veida veselības nodrošināšana maksātnespējīgajiem, tika atvērtas daudzas modernas slimnīcas, un tad arī izveidojās attiecību diāde "ārsts – pacients", kas, pacienta apmeklējuma laikā sarunājoties ar ārstu, bija ļoti stingri slēgta trešajai personai. Kaut mūsdienās lielā mērā šīs diādes intimitātes tirānija vairs nepastāv, tā ir dziļi iesakņojusies mūsu apziņā un tradīcijās, un pacients (bet bieži vien pat ķirurgs) īsti nesaprot, ka izdziedināšanas procesā piedalās citi ārsti (anesteziologs, kardiologs, laboratorijas ārsts, imunologs), medicīnas māsas, ātrās palīdzības šoferi, radinieki, palātas biedri, darba kolēģi ar saviem zvaniem un daudzi citi.
Ētikas kategorijās pieskaroties ārsta un pacienta attiecībām mūsdienās, to ļoti sarežģītajiem modeļiem, kļūst saprotams, ka vienīgais publiski izskanējušais šo attiecību saturs – samaksa (valsts finansējums, apdrošināšanas maksājums, pateicība, cenrādī noteikta samaksa par pakalpojumu) ir ļoti neliela šo attiecību daļa un dažādos ārsta un pacienta attiecību modeļos darbojas ļoti atšķirīgi. Medicīna nav tirgus attiecības to klasiskajā izpratnē, vēl vairāk – nav iespējams izrēķināt visus ārstnieciskās palīdzības gadījumus un to izmaksas. Kaut šobrīd ir tendence visu medicīnu caurskatīt, izejot no samērā viegli interpretējamās ortopēdijas (Valsts prezidenta ievēlēšanas sakarā), tomēr patiesībā medicīna ir daudz plašāks jēdziens, pie kam medicīna vienmēr beidzas ar pacienta nāvi, tātad vienmēr tālu aiz tirgus robežām.
Katram agri vai vēlu nākas kļūt pa pacientu mūžīgajā stāstā: šamanis un pacients, dziednieks un pacients, mūks un pacients, beidzot – ārsts un pacients. Tas ir brīdis, kad pietrūkst kaut kā noteikta vai nenoteikta. Cilvēka ierastais miers un drošības sajūta ir pārtapusi par nemieru un nedrošību. Cilvēkam pietrūkst sava veselā stāvokļa slēptās harmonijas, kas ļauj pilnībā atdoties saviem daudzveidīgajiem dzīves pienākumiem. Tā vietā cilvēks sāk savu laiku veltīt tēmām, kas saistītas ar sāpēm, ar savādu, citādu vai svešādu stāvokli, ar rūpēm par sevi. Tas turpinās pārāk spēcīgi vai arī pārāk ilgi, un pacients pārliek uzticēšanos savām spējām palīdzēt pašam sev uz cita pleciem. Un pacients dodas pie ārsta, tāpēc, ka tas var noteikt diagnozi, ielūkoties un saskatīt vairāk, nekā spētu indivīds pats. Galu galā, šis solis nekad nav atdalāms no domām par dzīvību un nāvi, jo katram atmiņā glabājas piemēri par to, ka kāds gājis pie ārsta kaut kāda sīkuma dēļ, bet mājās pārnācis ar nāvīgu diagnozi. Jebkuram cilvēkam pirmā sastapšanās ar nāvi pieredze vienmēr ir kāda līdzcilvēka nāve.
Lielākoties visi, kas raksta laikrakstos, izpaužas citos masu medijos, spriedelē par ārstu un pacientu attiecībām no savu iestāžu (Saeima, KNAB, VID, sabiedriska organizācija ar neskaidri definētiem politiskiem mērķiem u.c.) skata punkta, ir gados jauni, fiziski veseli cilvēki, kuru tikšanās ar ārstu ir bijušas īslaicīgas un parasti beigušās ar restitutio as integrum, proti – atgriešanos veselībā. Gandrīz neviens no tiem nesaprot, ka vairāk nekā puse līdzekļu, ko valsts, sabiedrība vai cilvēks pats tērē medicīnai, tiek tērēti mūža pēdējos divos gados, kad viņš pats pilnīgi neko nepienes valsts vai savam budžetam. Tātad lielākoties visi runātāji daudz labāk pārvalda nevis reālo attiecību modeli starp ārstu un pacientu, kad tajā iekļaujas dzīvības un nāves, slimības, invaliditātes, nespēka, sāpju, locekļu neesamības, nekustības un citi jautājumi, bet to, ko viņi labi saprot – naudas jautājumu. Tādēļ arī visa diskusija grozās tikai sīkajā segmentā – kurš kam, cik un kāpēc maksā. Es gribu runāt par attiecībām starp ārstu un pacientu, jau sākotnēji distancējoties no finansiālās puses.
Tātad pacients atnācis pie ārsta. Šeit arī parādās pirmā medicīnas ētikas sadaļa, ko varētu raksturot kā ārsta pozīciju pirmās tikšanās situācijā. Tā ir situācija, kurā ārstam jārūpējas ne tikai par cerību sniedzošu atmosfēru, bet arī saudzīgi jāattiecas pret visaptverošo kauna sajūtu, kuru izjūt pacients, jāreaģē uz to un jābūt atbildīgam par šo reakciju. Pacienta kauna spektrs, ko viņš izjūt, sākas ar stāstu par to, ka kāds orgāns nepilda savas funkcijas. Viņš pārdzīvo savu atkarību un savaldības zaudēšanu, viņam ir kauns par savu kailumu, kas izraisa neveiklības sajūtu. Tas viss attiecas uz cilvēka pašcieņu, kura nav definējama, bet izpaužas kā neveiklība, ievainojamība un iespējamība tikt izmantotam citos nolūkos. Katrā ziņā kauna sajūta ārsta un pacienta pirmajā tikšanās reizē nereti ir iemesls, kāpēc pacienta un ārsta savstarpējās attiecības pārvēršas citādās – teiksim, finansiālās.
Katra pirmā tikšanās starp ārstu un cilvēku, kurš atrodas zināmā krīzes stāvoklī, vispirms izvirza ārstam mērķi: jau minēto restitutio as integrum, kas nozīmē ierastajam dzīves veidam raksturīgā stāvokļa atjaunošanu – tādu, kādu pacients baudījis, būdams vesels. Tādi teorētiski neiespējami gadījumi, par laimi, mēdz notikt. Piemēram, kad runa ir par kādu sīkumu vai traucējumu, kuru var viegli novērst operatīvi vai ar tehnisko līdzekļu palīdzību. Visbiežāk, kad runa ir par īstu saslimšanu, kur pārdzīvojumos ir sava vieta bailēm, laikam, vēsturei un attiecībām, atgriešanās iepriekšējā "normālajā stāvoklī" ir izslēgta kaut vai tāpēc vien, ka "nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē", kā reiz teicis Heraklīts. Man kā reanimācijas un neatliekamās medicīnas ārstam ticamība, ka pacients gan fiziski, gan garīgi atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī, šķiet visai maza. Parasti pat visveiksmīgākā operācija, visveiksmīgākie reanimācijas pasākumi, vislieliskākā terapija neatgriež cilvēku pie tā veselības un labsajūtas apjoma, ko viņš baudījis pirms slimības.
Kā vecs ārsts varu apgalvot, ka katra pirmā tikšanās var būt pilnvērtīga tikai tad, ja ir arī trešā viedoklis, visbiežāk – pacienta radinieka, kurš atrodas līdzās. Cilvēki var pastāstīt tikai par savām subjektīvajām sajūtām, izstāstīt tikai subjektīvus stāstus. Tomēr taisnākais ceļš uz patiesību sastāv ne tikai no ierobežoti veiksmīga mēģinājuma piešķirt objektivitāti subjektīvajam, bet arī dot vairākām subjektīvām perspektīvām iespēju savstarpēji krustoties, lai vairotu skata punktus uz patiesību.