Foto: Reuters/Scanpix
Pēdējā laikā aktualizējies Āfrikas bēgļu jautājums sakarā ar Eiropas Komisijas ieceri sniegt palīdzību Itālijai un citām Vidusjūras baseina valstīm no Āfrikas un dažām citām valstīm ieceļojušo migrantu izmitināšanā, nosakot ES dalībvalstīm kvotas šo migrantu pieņemšanai.

Latvijas valdība, kā zināms piekritusi 250 cilvēku uzņemšanai un to dzīvei nepieciešamo apstākļu nodrošināšanai. Šāds solis sajūsmu neizraisa, īpaši vērtējot to no nācijas saglabāšanas viedokļa. Mulsina arī tas, ka tiek noklusēta galvenā problēma, proti, šīs parādības cēloņi un to novēršanas iespējas. Jautājums tiek, pasniegts tā it, kā galvenais iemesls straujam bēgļu skaita pieaugumam esot kari, konflikti un vardarbība.[1] Tie ir otršķirīgi iemesli un šādi apgalvojumi ir maldinoši, kas izteikti acīmredzot neiedziļinoties problēmas būtībā, vai arī cenšoties to vienkāršot, lai izvairītos no tai atbilstošu risinājumu meklēšanas. Šinī sakarībā vēlos izteikt dažus apsvērumus, kas gūti pētot situāciju pasaulē.

Pirmais - konkrētais Āfrikas migrantu gadījums.

Jebkuru, to skaitā arī Āfrikas, migrantu uzņemšanu un sākotnēju aprūpi, abstrahējoties no migrācijas iemesliem, var traktēt kā humānu pasākumu palīdzību nelaimē nokļuvušajiem cilvēkiem. Te tomēr jābūt pilnīgai skaidrībai par minēto migrantu nedienu iemeslu - vai tas ir kādas vienreizējas kataklizmas sekas jeb tas ir lielas daļas šī kontinenta valstu iedzīvotāju dzīvesveida, īpaši to ataudzes modeļa, loģisks rezultāts.

Pirmajā gadījumā problēma ir risināma, sniedzot nelaimi piemeklējušajām valstīm vai iedzīvotāju grupām vienreizēju palīdzību. Otrajā - risinājuma praktiski nav. Tā kā migrantu plūsma ir neizsīkstoša, vēl jo vairāk pieaugoša, arī palīdzības nepieciešamība, kļūst ne tikai permanenta, bet nemitīgi augoša, tātad neizpildāma.

Bezizejas situāciju rada tas, ka daudzas Āfrikas valstis nebūt necenšas mazināt iedzīvotāju skaita pieaugumu, bet, gluži otrādi, tā palielinājumu uzskata par normālu un veicināmu parādību. Piemēram, pēc iedzīvotāju skaita lielākajā Āfrikas kontinenta valstī - Nigērijā (2014. gadā ~175,5 milj. iedz.) tiek izteikta vēlme līdz 2100. gadam tuvināt to 1 miljardam cilvēku un šinī ziņā pietuvoties Ķīnai[2], lai gan tā aizņem desmit reizes mazāku teritoriju. Par šeit dominējošo bezatbildību un vieglprātību demogrāfisko problēmu jomā liecina arī tas, ka valstī pieejamie resursi ir nepietiekami, lai nodrošinātu pat pašreizējo nabadzīgo dzīves līmeni. Saskaņā ar internetā publicēto informāciju 2007. gadā vidējais patēriņš šajā valstī, izsakot to kā ekoloģiskās pēdas nospiedumu (šī jēdziena īss skaidrojums sniegts zemāk) globālos hektāros (gha) bija 1,44 gha uz iedzīvotāju, kas par 0,32 gha pārsniedza tās biokapacitāti (1,12 gha uz iedzīvotāju)[3]. Palielinoties iedzīvotāju skaitam, kopējai valsts biokapacitātei paliekot visumā nemainīgai, iespēja saglabāt pat tradicionāli zemo dzīves līmeni samazināsies.

Līdzīga situācija ir arī citās Āfrikas valstīs. Neskatoties uz to, tiek prognozēts, ka šī kontinenta iedzīvotāju skaits no 1,033 miljardiem 2013. gadā palielināsies līdz 1,9 miljardiem 2050. gadā un 4,1 miljardam 2100. gadā[4].

Šis iespējamais iedzīvotāju (lasi migrantu) skaita tikai palielinājums daudzkārt pārsniedz kopējo iedzīvotāju skaitu Eiropā(739,3 miljoni 2014. gadā.). Tādēļ ir pilnīgi bezcerīgi problēmu atrisināt ar regulāru šī kontinenta valstu bēgļu uzņemšanu. Migrantu plūsmai no Āfrikas kontinenta valstīm beigas nav paredzamas. Ne mazāk saspringta situācija pārapdzīvotības ziņā ir arī vairākās Āzijas kontinenta valstīs.

Otra ir globālā problēma

Runa ir par iedzīvotāju skaita atbilstību pieejamajiem planētas Zeme resursiem. Ir vispārzināms, ka cilvēks visus labumus savu vajadzību apmierināšanai gūst no zemes (daļēji arī ar ūdeņiem klātās planētas virsmas). Pasaules praksē pieņemts, ka kopējo valsts iedzīvotāju patēriņa līmeni izsaka vidējās ražības jeb globālā zemes platībā (hektāros), kas nepieciešama, lai saražotu iedzīvotāju patērēto labumu daudzumu, absorbētu atkritumus un izmešus. Valsts iedzīvotāju patēriņa vajadzību apmierināšanai atbilstošo platību sauc par ekoloģiskās pēdas nospiedumu.

Valsts teritorijas spēju pildīt šīs funkcijas apzīmē ar jēdzienu biokapacitāte, izsakot to tāpat kā patēriņu globālos hektāros. Abus šos rādītājus attiecinot uz vienu iedzīvotāju rodas iespēja salīdzināt valstu vidējo labklājības (patēriņa) līmeni un noteikt kādā mērā to nodrošina vietējo resursu esamība.

Atsevišķu organizāciju un autoru veiktie aprēķini nav pilnīgi identiski. Tomēr pilnīga saskaņa ir divos jautājumos: 1) patēriņa līmenis starp valstīm ir ļoti atšķirīgs un 2) Zemeslodes resursi nav pietiekami, lai nodrošinātu visiem tās iedzīvotājiem industriālo valstu standartiem atbilstošu labklājības līmeni. Vislielākais vidējā patēriņa līmenis ir Tuvo Austrumu naftas eksportētāju valstīs: Apvienoto Arābu Emirātos, Katarā un Bahreinā patēriņš, izsakot to, kā ekoloģiskās pēdas nospiedumu pārsniedz 10 globālo hektāru uz iedzīvotāju. Raksturīgi, ka šo valstu teritoriju biokapacitāte ir niecīga un sedz tikai 8 -24% kopējā patēriņa. Saraksta lejasdaļā atrodas Afganistāna un Bangladeša, kurās ekoloģiskas pēdas nospiedums bija 0,62 gha[5] ar iedzīvotāju skaitu attiecīgi 27,6 un155,6 miljoni. Ekoloģiskās pēdas nospiedums, minētajās nabadzīgajās valstīs ir 17 reizes mazāks nekā Apvienotos Arābu Emirātos. Arī daudzās Āfrikas kontinenta valstīs patēriņa līmenis, izsakot to kā ekoloģiskās pēdas nospiedumu, nepārsniedz 1 gha uz iedzīvotāju.

No iepriekšteiktā loģiski izriet jautājums: vai iespējams pārvarēt mazāk attīstīto valstu nabadzību un novērst to iedzīvotāju tieksmi masveidīgi migrēt uz attīstītajām valstīm? Teorētiski, lai to nodrošinātu, nepieciešams tagadējo vāji attīstīto valstu iedzīvotāju labklājības līmeni (ekoloģiskās pēdas nospiedumu) paaugstināt līdz Eiropas valstu vidējam rādītājam (~ 4,5 gha uz iedzīvotāju). Problēma ir tā, ka tas nav iespējams mūsu planētas resursu ierobežotības dēļ. Saskaņā ar specializēto institūciju aprēķiniem planētas kopējā biokapacitāte ir 12 miljardu globālo hektāru.

Cilvēce jau 2007. gadā izlietoja 18 miljardu gha.[6] Tātad, lai gan pasaules iedzīvotāju lielākā daļa pašreiz dzīvo ļoti trūcīgi, cilvēce tērē vairāk resursu, nekā planēta var atražot. Notiek tās resursu "noēšana". Lai visiem planētas iedzīvotājiem (2015. gadā 7,3 miljardi) nodrošinātu Eiropas vidējo patēriņa līmeni, nepieciešami 33 miljardi gha, jeb 2,75 Zemeslodes. Ir acīmredzams, ka nodrošināt visiem planētas iedzīvotājiem normālu iztikas līmeni nav iespējams. Tā kā iedzīvotāju skaits turpina strauji palielināties, neizbēgams ir badacietēju un līdz ar to arī migrantu skaita kāpums, nemaz nerunājot par dažādu militāru konfliktu iespēju, terorisma un citu nevēlamu parādību pieaugumu.

Ko darīt?

Pirmais un grūtākais uzdevums ir panākt pasaules valstu vadītāju un citu autoritāšu kopējo viedokli, ka iedzīvotāju skaits pārsniedz Zemeslodes resursu iespējas nodrošināt tiem normālus dzīves apstākļus, un, ka galvenā metode šīs neatbilstības pārvarēšanā ir pasaules iedzīvotāju skaita samazināšana. Ja par normu pieņem, piemēram, vidējo Eiropas patēriņa līmeni (~ 4,5 gha uz iedzīvotāju 2009. gadā), planētas kopējā biokapacitāte (12 miljardi gha), šādu iztikas līmeni (bez resursu "noēšanas") var nodrošināt apmēram 2,7 miljardiem cilvēku.

Aprēķina varianti, protams, var būt arī citi. Tomēr, neapstrīdami ir tas, ka, ka Zemeslodes resursi nav pietiekami, lai pašreizējam iedzīvotāju skaitam (2015. gadā 7,3 miljardi) varētu radīt apmierinošus dzīves apstākļus. Vēl jo mazāka iespēja būs to nodrošināt prognozētajam cilvēku skaita palielinājumam.

Otrais. Tā kā cilvēces skaitliskajā attīstībā ir sasniegta pakāpe, kas pārsniedz planētas iespējas nodrošināt visiem elementāro iztikas līdzekļu kopumu, jāvienojas par neatliekamajiem pasākumiem iedzīvotāju skaita palielinājuma tempu ierobežošanā un tālākā nākotnē to kopējā skaita pakāpeniskā samazināšanā. Tas nenoliedzami ir ļoti sarežģīts uzdevums un nav ātri atrisināms. Jārēķinās arī ar to, ka daudzām valstīm būs savi apsvērumi, lai to nepieņemtu. Varianti attiecībā uz atsevišķām valstīm var būt dažādi. Būtiski ir panākt kopējo viedokli, ka citas iespējas praktiski nav.

Trešais ir jautājums par attīstīto, to skaitā Eiropas valstu lomu. Ir acīmredzams, ka atrisināt planētas strauji augošo pārapdzīvotību ar attīstīto valstu kārtējiem ielāpiem nav iespējams. Tādēļ kategoriski jāatsakās no maldīgās ilūzijas, ka situāciju pasaulē var noregulēt vai tikai daļēji stabilizēt uzņemot savās valstīs zināmu skaitu migrantu vai/un sniedzot attīstības valstīm vienreizēju vai regulāru ekonomisku palīdzību.

Galvenā joma, kurā šīm valstīm nepieciešama mērķtiecīga palīdzība ir to iedzīvotāju izglītības līmeņa paaugstināšana, īpaši tādā jūtīgā jautājumā kā dzimstības regulēšana. Saglabājoties pašreizējam dzimstības līmenim, kas daudzās attīstības valstīs 3-4 reizes pārsniedz Eiropas valstu attiecīgos rādītājus, planētas pārapdzīvotība turpinās palielināties. Vienīgā iespēja saglabāt mūsu planētu ir samazināt tās iedzīvotāju skaitu. Šķiet, loģiski, ka galvenā šādu izmaiņu rezerve ir tās valstīs, kurās ir augsta dzimstība un liels apdzīvotības blīvums.

Ceturtais - attīstības valstu iedzīvotāju izpratnes par sociālajiem un demogrāfiskajiem procesiem veidošana. Izšķiroša loma šinī jautājumā ir valdošās reliģijas postulātiem un reliģiskajām autoritātēm, kas veido cilvēku dzīves uztveri un pārliecību. Tādēļ ļoti svarīgi ir panākt šo autoritāšu izpratni un aktīvu līdzdalību iedzīvotāju pārliecināšanā par šādu pasākumu absolūto nepieciešamību.

Samazināt dzimstību varēs tikai tad, ja šāda soļa lietderību atzīs attiecīgo valstu iedzīvotāji un tiem būs vajadzīgās zināšanas kā to nodrošināt. Vēlams, lai kā nepieciešamo pārmaiņu iniciatori, darbotos nevis attīstīto valstu līderi, bet galvenokārt attīstības valstu grupā atzītas autoritātes.

Attīstītās valstis var veicināt šo absolūti nepieciešamo pārmaiņu realizāciju divējādi: ierobežojot haotisku migrantu ieplūdi un sniedzot atbalstu attīstības valstu iedzīvotāju izglītošanā.


[1] Skat, piemēram, Eiropas Parlamenta deputāta U. Paetsa rakstu: Izmisušie bēgļi kļūst par Eiropas smagāko problēmu. Diena , 14. maijs, 2015

[2] http://worldpopulationreview/continents/africa_population

[3] http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_countries_by_ecological_footprint

[4] http://worldpopulationreview/continents/africa_population

[5] http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_countries_by_ecological_footprint

[6] http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_countries_by_ecological_footprint

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!