Tālāk skaidrots, ka OECD sekmē politiku, kas veidota, lai:
- sasniegtu augstāko ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību, kā arī pieaugošu dzīves līmeni dalībvalstīs, vienlaikus saglabājot finanšu stabilitāti un tādējādi veicinot pasaules ekonomikas attīstību;
- ekonomiskās attīstības procesā sekmētu saprātīgu ekonomikas paplašināšanos dalībvalstīs, kā arī pārējās valstīs; un
- veicinātu pasaules tirdzniecības paplašināšanos daudzpusējā, nediskriminējošā veidā atbilstoši starptautiskajām saistībām.
No šī izklāsta izriet, ka OECD ir kaut kas līdzīgs diskusiju klubam vai pētnieciskai institūcijai bez reālām attīstību ietekmējošām svirām. Salīdzinot OECD ar citām, starpvalstu organizācijām ir acīmredzams, ka tās galvenā atšķirība ir tajā ietilpstošo valstu sastāvs. Šo organizāciju veido pasaules attīstītākās valstis. Līdz ar to viens (šķiet, pat galvenais) no iemesliem mūsu dažu politiķu vēlmei pievienoties OECD ir prestiža jautājums - gūt apliecinājumu tam, ka Latvija starptautiski tiek atzīta par attīstītu valsti.
Pagājušā gada septembra pirmajā pusē Rīgu apmeklēja OECD ģenerālsekretārs Anhels Gurija (Angel Gurria). Viņš Rīgas Ekonomikas augstskolā nolasīja lekciju un sniedza interviju žurnālam Ir. Skaidrojot viņa vadītās organizācijas darbības īpatnības norādīja, ka tā "izceļas uz citu starptautisko organizāciju fona, mēs nepiešķiram aizdevumus, grantus vai finansējumu investīcijām, tā vietā mēs piedāvājam zināšanas un padomu, kā arī standartus daudzās jomās, lai uzlabotu valsts rīcībpolitiku un labu pārvaldību, tādējādi veicinot izaugsmi un labāku dzīves kvalitāti"[1] No teiktā izriet, ka OECD, tās vadītāja izpratnē, ir gandrīz vai vienīgais turklāt nemaldīgu zināšanu un labas pārvaldības standartu ģenerators.
Piemēri, kas apliecinātu šo zināšanu, padomu un standartu lomu kādas dalībvalsts ekonomikas izaugsmē un dzīves kvalitātes kāpumā, netika un arī citos dokumentos netiek minēti. Tas arī saprotams, jo tādu vienkārši nav. Gluži otrādi, spilgts OECD bezspēcības piemērs ir situācija tās dalībvalstī Grieķijā. Turklāt šajā organizācijā, kā zināms, uzņem, nevis kuru katru, bet galvenokārt relatīvi attīstītās valstis. To lielākajai daļai galvenā problēma ir nevis pārvarēt atpalicību, bet saglabāt savu salīdzinoši augsto labklājības līmeni, ko, zemeslodes resursu ierobežotības dēļ, var nodrošināt tikai atstājot pasaules iedzīvotāju lielāko daļu dziļā nabadzībā ar visām no tā izrietošām problēmām.
OECD, pēc nodarbināto cilvēku skaita un to atalgojuma, ir viena no pasaules lielākajām un dārgākajām organizācijām. Tās sekretariātā nodarbināti 2500 cilvēku un gada budžets ir 357 miljoni euro. Attiecinot uz vienu no tajā ietilpstošajām 34 dalībvalstīm vidēji iznāk 74 darbinieki un 10,5 milj. euro. Salīdzinājumam: Pasaules Tirdzniecības organizācija aptver 159 valstis, tajā strādā ~700 darbinieku un budžets ir aptuveni 200 miljoni Šveices franku (~$ 180 milj., € 130 milj.).
Latvijas valdība, kā norādīts L.Straujumas vadītā Ministru kabineta Deklarācijā (2014. gada novembris), paredzējusi līdz 2016. gada beigām pabeigt sarunas par iestāšanos šajā organizācijā. Ko Latvija iegūs netiek minēts. Tā nav nejaušība, jo nekādi pētījumu, kas noskaidrotu šī soļa lietderību nav veikti, nemaz nerunājot par iespējamo ieguvumu, ja tāds nez no kurienes rastos, samērotību ar prāvajiem (miljonos mēramiem) izdevumiem.
OECD lielo darbinieku skaitu centrālajā aparātā (Parīzē) un filiālēs algo no dalībvalstu iemaksām organizācijas kopējā budžetā. Budžetam ir divas daļas. Pirmo daļu veido visu dalībvalstu iemaksas, otro - tikai to, kuras līdzdarbojās speciālās programmās vai atsevišķos darbības sektoros, kas netiek finansēti no budžeta pirmās daļas. Dalībvalsts iemaksu apmēru budžeta pirmās daļas veidošanā nosaka divi rādītāji. Pirmais ir visām dalībvalstīm vienāda daļa un otrais proporcionāli valsts ekonomikas relatīvajam lielumam[2]. Saskaņā ar norādītajā avotā sniegto informāciju 2014. gada budžeta pirmās daļas veidošanā, piemēram, Igaunijas iemaksa bija ~ 2,7 miljoni eiro. Tā kā IKP Latvijā ir par 25% lielāks nekā Igaunijā, jādomā, ka arī iemaksas būs lielākas un varētu sasniegt 3,4 milj. eiro. Tam vēl jāpieskaita izmaksas, kas saistītas ar savas pārstāvniecības uzturēšanu un ministru un citu darbinieku komandējumu izdevumiem, lai piedalītos organizācijas dažādās apspriedēs.
Ir acīmredzams, ka iestāšanās OECD Latvijai reālu ieguvumu nedos. Par valsts tautsaimniecības attīstību, kā obligātu nosacījumu tautas (arī nacionālās valsts) iznīkšanas novēršanai, jārūpējas mums pašiem. Neviena starptautiska organizācija palīdzēt nevar un nav arī ieinteresētu to darīt. To apliecina arī nupat sagatavotais OECD darbinieku grupas Latvijas tautsaimniecības apskats[3]. Apjomīgajā dokumentā (115 lapas) Latvijas ekonomiskās situācijas rādītāji salīdzināti ar OECD vidējo un citām šajā organizācijā ietilpstošām valstīm vai tikai ar tām, kuras ir kaut kādā mērā līdzīgas Latvijai.
No šiem salīdzinājumiem nepārprotami redzams, ka Latvijas ekonomiskās attīstības līmenis ievērojami atpaliek no OECD vidējā un tā atrodas šo valstu izkārtojuma vājākajā daļā. Katru šī dokumenta nodaļu noslēdz autoru formulēto ieteikumu saraksts. To lielākā daļa Latvijas speciālistiem ir zināmi un nav jaunatklājums. Vēl jo vairāk tādēļ, ka daudzi no tiem balstīti uz vietējo pētnieku secinājumu pārstāsta.
Latvijas pamatproblēma ir nācijas un nacionālās valsts iznīkšanas novēršana. Raugoties no tautsaimniecības viedokļa, šī procesa apturēšana iespējama tikai radot nepieciešamos nosacījumus, saimnieciskās darbības objektu attīstībai. Kā to izdarīt, kā apturēt nācijas iznīkšanu, šajā dokumentā konkrētu ieteikumu nav. Tā nav nejaušība, jo rūpes par atsevišķas nacionālas valsts saglabāšanu nav OECD uzdevums. Šī apskata uzdevums acīmredzot bija noskaidrot Latvijas ekonomisko situāciju salīdzinot ar valstīm, kuras jau ietilpst OECD sastāvā un sniegt atbildi uz jautājumu vai Latviju var pievienot OECD. Latvijai savukārt būtiski ir noskaidrot vai valsts kaut ko iegūs pievienojoties OECD, jeb otrādi, vai mēs kaut ko zaudēsim paliekot ārpus šīs organizācijas?
Latvijas ekonomikas apskata pirmajā attēlā (14. lpp) parādīta mūsu valsts IKP uz iedzīvotāju dinamika kopš 1995. gada salīdzinājumā ar četru šīs organizācijas dalībvalstu attiecīgo rādītāju un secināts, ka IKP uz iedzīvotāju Latvijā ir par 55% mazāks nekā labāk funkcionējošajās OECD valstīs. Attēlā kā salīdzināmas uzrādītas: Čehija, Igaunija, Slovākija un Slovēnija. Statistikas dati nepārprotami rāda, ka Latvija, lai gan vēl joprojām atpaliek no minētajām valstīm, tomēr nebūdama OECD sastāvā, pakāpeniski tām tuvojas. Kļūšana par OECD dalībvalsti nav veicinājusi nosaukto valstu straujāku (nekā Latvija) attīstību. Minēšu attiecīgus skaitļus.
Pirmā OECD pievienojās Čehija - 1995. gadā. IKP uz iedzīvotāju tajā laikā Čehijā bija gandrīz 2,9 reizes lielāks nekā Latvijā. 2013. gadā šī starpība bija tikai 1,28 reizes. Slovākija pievienojās OECD 2000. gadā. Šīs valsts IKP uz iedzīvotāju tajā gadā Latvijas rādītāju pārsniedza 1,5 reizes. 2013.gadā starpība bija tikai 1,17 reizes. Igaunija un Slovēnija pievienojās OECD 2010. gadā. IKP uz iedzīvotāju tajā gadā bija lielāks nekā Latvijā: Igaunijā par 18,9% un Slovēnijā par 56,6%. 2013. gadā šis pārsniegums attiecīgi saruka līdz 14,1 un 28,1%. Latvijas atpalicības iemesli no minētajām valstīm ir nevis atrašanās ārpus OECD, bet tautsaimniecības pārveides laikā pieļauto kļūdu sekas. OECD rīcībā nav nekādu līdzekļu tās dalībvalstu (arī mūsējās) atpalicības pārvarēšanas sekmēšanai.
OECD speciālistu sastādītais Latvijas tautsaimniecības apskats satur lielu skaitu rekomendāciju. Tās lielākoties ir vispārzināmas un sniegtas vēlējuma formā (pastiprināt, palielināt, ieviest, samazināt, turpināt, nodrošināt u. tml.). Apsverot šo ieteikumu realizācijas lietderību, attiecīgās jomas speciālistiem vajadzētu vadīties pēc Latvijas galvenās problēmas, proti - apturēt latviešu nācijas iznīkšanas procesu. Šinī aspektā minēšu tikai vienu piemēru.
Apskata 69. lappusē (tabula1.2.) parādīts, ka Latvijā kopējos nodokļu ieņēmumos īpašuma nodokļu daļa ir par 2,8 procentpunktiem mazāka, nekā vidēji OECD. Iemesli nav atklāti (atšķirības apliekamā īpašuma kopējā vērtībā vai nodokļa likmēs). Tālāk tekstā apgalvots, ka esot plaši atzīts, ka īpašuma nodoklis ir efektīvs un taisnīgs ieņēmumu palielināšanas līdzeklis (72. lpp.). Šāds ieteikums iekļauts arī rekomendāciju uzskaitījumā. Vērtējot šī ieteikuma realizācijas lietderību, jāņem vērā, ka īpašuma nodokļa, īpaši attiecībā uz privātajiem dzīvokļiem un individuālajām mājām, maksāšanas līdzekļu avots ir iedzīvotāju ienākums, kurš jau tiek aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tātad, palielinot to ar papildus nodokli, tiek palielināts kopējais iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Tas pirmkārt. Un otrkārt! Dzīvokļa vai mājas īpašums ir viens no būtiskiem faktoriem, kas notur iedzīvotājus konkrētā valstī. Nespējot samaksāt īpašuma nodokli tiek radīti nosacīju īpašuma pārdošanai un cilvēku emigrācijai. Realizējot šo OECD ieteikumu, nācijas iznīkšana nevis mazināsies, bet paātrināsies.
Notikumu attīstība liecina, ka Latvijas valdība darīs visu, lai tuvākajā laikā pievienotos OECD un ik gadu no saviem trūcīgajiem resursiem vairākus miljonus eiro iemaksās tās budžetā. Par to regulāri Latvijas ekonomisko situāciju analizēs šīs organizācijas labi atalgotie un augstas kvalifikācijas speciālisti. Nav nekādu pierādījumu, ka to ieteikumi palīdzēs attīstīt mūsu valsti un novērst latviešu nācijas un nacionālās valsts iznīkšanu.
Šādas pārliecības pamatā ir jau minētais Latvijas ekonomikas apskats. Šinī apskatā, lai gan ir daudz pareizu tēžu, tomēr nav iezīmēti pasākumi kā Latvijai pārvarēt atpalicību. Nav pamata gaidīt, ka nākamie apskati būs noderīgāki. Visdrīzāk mēs tajos ieraudzīsim lielākoties to, ko jau labi zinām, un proti, tēlaini runājot atklājumus līdzīgus apgalvojumam, ka Daugava ietek Baltijas jūrā.
Apsverot pievienošanos OECD lietderību, mums skaidri jāapzinās, ka šī organizācija nav tā, kura rūpējas par dalībvalstu attīstību un kuras rīcībā ir attiecīgi resursi un ietekmēšanas sviras. Būtībā tā ir parasta biznesa organizācija, kas savāc no dalībvalstīm līdzekļus un ar augsti atalgotā personāla palīdzību veido savu imidžu.
Par atalgojuma līmeni liecina sekojoši skaitļi: direktoru alga, sākot no 11399 eiro, nodaļas vadītāju sakot no 8811 eiro, vecāko ekonomistu sākot no 7609 eiro un jaunāko ekonomistu sākot no 4152 eiro[4]. Augstais algu līmenis rosina darbiniekus rūpēties par organizācijas prestižu un tās budžeta veidotāju loka paplašināšanu, iesaistot jaunas valstis, kuru politiķiem prioritāri ir prestiža, nevis reālie ekonomikas attīstības jautājumi.
[1] Žurnāls Ir Nr. 39, 2014. gads, 16. lpp.
[2] http//oecd.org/budget/member-countries-budget-contributions.htm
[3] OECD Economic Surveys: Ltvia 2015
[4] http//www.oecd.org/carrers/salaries and benefits.htm
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
