Apmēram pirms mēneša sāku cītīgi klausīties radiostacijas France Culture lejupielādējamos ierakstus jeb aplādes (podcasts). Viens no labākajiem tās raidījumiem ir L'Actualité du disque classique jeb jaunumi klasiskās mūzikas ierakstu pasaulē. Tas skan divas stundas katru darba dienu, tātad diezgan īsā laikā var gūt priekšstatu par tipisku raidījuma saturu. Šajā laikā latviešu mūziķu aizpildītā laika īpatsvars programmā ir bijis ap desmito daļu. Šajā laikā esmu dzirdējis Ivetu Apkalnu, Marisu Jansonu, Elīnu Garanču, Andreju Osokinu, Andri Nelsonu, Gidonu Krēmeru, varbūt kādu aizmirsu. Runājot par komponistiem, programmā ir atskaņota Pētera Vaska mūzika. Salīdzinājumam, Latvijas iedzīvotāju īpatsvars pasaules iedzīvotāju kopskaitā ir 0,027%.
Pirmās divas reizes mana reakcija bija – nu labi, zināma lieta, tādi esam – gribējām kā parasti, bet sanāca kā labāk, ko tad es, es jau neko. Pēc tam atplauka pārsteigums, apbrīna, prieks, pat uzjautrinājums, kā arī intriga – kurš būs nākamais? Daži mani klasesbiedri paši ir pasaulē labi zināmi mūziķi. Viņus šajā programmā vēl neesmu dzirdējis, bet tas šķiet tikai laika jautājums.
Es noteikti negribu teikt, ka visu pasaulē nosaka ekonomiski faktori, kaut arī gudri vadīta alkatība nenoliedzami ir brīnišķīgs cilvēku motivēšanas veids. Taču šie faktori ietekmē izcilas mūzikas rašanās varbūtību.
Piemēram, ja visi bērni no septiņu gadu vecuma ietu ganos, viņi par mūziķiem nekļūtu. Taču arī pārāk laba dzīve var traucēt. Mūsdienās atskaņotā 17-19. gadsimta mūzika ir galvenokārt rakstīta nevis tā laika ekonomiski spēcīgākajās valstīs Anglijā un Nīderlandē, bet Vācijā, Austrijā, Itālijā, Čehijā, Polijā un Krievijā. Arī Francijas devums nav gluži tāds, kādu varētu gaidīt, ievērojot tā laika iedzīvotāju skaita proporcijas un valsts augsto vispārējo kultūras līmeni. Tik daudz izcilu sprinteru no Jamaikas nāk tāpēc, ka turienes pārsvarā nabadzīgie bērni un viņu vecāki sportā saskata iespēju dzīvē izsisties uz augšu. Ekonomists te saklausīs paralēles ar t.s. konverģences principu – valstīs, kuras vēl nav ļoti bagātas, cilvēki ir motivēti strādāt cītīgāk. Izcilība mūzikā šķiet esam vidēju ienākumu valstu specializācija.
Te nonākam pie iespējama skaidrojuma tam, kāpēc tik daudz izcilu mūziķu radījusi Latvija. Kļūšana par mākslinieku bija viena no nedaudzajām iespējām piešķirt dzīvei krāsu padomju laiku pelēkajā ikdienā, tātad mūsu gadījumā vidēju ienākumu efektu vēl papildināja citu izpausmes iespēju ierobežotība politiskā režīma īpatnību dēļ. Daļa no nosauktajiem māksliniekiem ir mācījušies galvenokārt pēcpadomju ērā, taču domāšanas veida impulss kādu laiku turpinās arī pēc sistēmas maiņas, šajā gadījumā pozitīvā nozīmē.
Esmu arī dzirdējis versiju, ka Latvijas mūzikas izcilību veicinājusi atrašanās vietā, kur ģeogrāfiski saskaras divu lielu kultūras nāciju – vāciešu un krievu mūzikas tradīcijas, izpratne par to, mācīšanas principi. Papildinot ar manu interpretāciju – šādās vietās, atbrīvojoties no izcelsmes zemju ģēniju hierarhiskā sloga un dzeršanas ieradumiem, tradīciju labākie pavedieni var tikt savērpti unikālā rakstā ar lokālo kolorītu.
Tāpat latviešu mūziķu, jo īpaši jaunu mūziķu neiedomājami, neticami disproporcionālo pārstāvniecību pasaules elitē varbūt sekmējusi arī lielā dzimstība astoņdesmitajos gados. Te starp rindiņām var saklausīt grūtu nopūtu - nez vai tikpat spoži ies arī nākotnē. Bērnu skaits ir mazāks, tātad talantu atlases bāze šaurāka. Mūsdienās cilvēkiem ir vairāk iespēju sevi apliecināt, kas pats par sevi ir jauki, taču arī nozīmē, ka motivācija ļoti čakli mācīties tieši mūziku ir mazāka, tāpat kā profesijas prestižs. Cits iemesls pesimismam – varbūt vienkārši ir kādu laiku ļoti paveicies? Viss uzskaitītais ir ļoti svarīgs, protams, bet pie tik izciliem panākumiem veiksme varētu būt spēlējusi lomu. Kā saka sportisti, bumba ir apaļa. Kāpēc tik spoži rezultāti nav Igaunijā un Lietuvā? Šajā periodā Parīzes radioviļņos esmu dzirdējis vienu igauņu komponistu (Arvo Perts, kā gan citādi) un lietuviešu pianisti (vārdu neatceros).
Taču ir arī iemesli būt cerīgiem. Mūziķi izaug, dodas pasaulē, atkal atgriežas, atkal aizbrauc, atkal atgriežas – zināšanu, pieredzes un radošās intuīcijas apmaiņa notiek. Izcilības centri nereti savās vietās ir tāpēc, ka tie tur bijuši jau agrāk. Piemēram, lai kā citas Eiropas valstis necenstos pievākt sev gabaliņus no Londonas finanšu centra, tas tur visdrīzāk paliks. Svarīga ir liela profesionāļu skaita klātbūtne vienuviet. Tā kā tie nevar visi doties prom vienlaikus, katram atsevišķam indivīdam šīs vietas pamešana nozīmē atteikšanos no svarīgām iespējām. Ja nevar aizbraukt visi, neaizbrauc (gandrīz) neviens. Ekonomikā šādu apstākļu kopumu sauc par klāsteri jeb puduri.
Sekmīgam pudurim vajag attīstītu ražošanu, izglītību, zinātni, kompetentu un prasīgu patērētāju, reputāciju, inerci. Turklāt ražošanai jābūt kā tīklveida struktūrai, ar daudzām savstarpēji papildinošām daļām. Mūzikas jomā Latvijā tas viss vairāk vai mazāk ir. Nav šaubu, ka 21. gadsimta pirmās puses zvaigžņu ēra (vai varbūt viss gadsimts?) puduri vēl vairāk nostiprinās. Piemēram, tas varētu piesaistīt šeit lielāku studentu skaitu. Ārzemnieki ieinteresēsies par to, ko gan šeit tik izcilu māca tieši mūzikas jomā. Ārzemju studenti atved savu pieredzi un radošo nervu, palīdz līdzfinansēt mūzikas mācīšanu vietējiem. Augstākās izglītības eksports ir strauji, par padsmit procentiem gadā augoša ekonomikas nozare, taču pagaidām galvenokārt saistīta ar medicīnu un tehniskajām zinātnēm. Varbūt ārvalstu studentu skaitu var palielināt arī Mūzikas akadēmija? Šajā jomā valoda nevarētu būt ļoti liels šķērslis. Šie studenti ne tikai līdzfinansētu kultūras izglītību Latvijā, bet arī kļūtu par mūsu mūzikas vēstnešiem pasaulē.
Lai mūzikas ekonomika Latvijā nākotnē attīstītos sekmīgi, vajag saglabāt labi veco un attīstīt jauno. Nodokļu maksātājiem noteikti jāturpina finansēt lielo talantu grābekli un sietu, kas ir plašā radošās izglītības sistēma. Ja jau esam kaut ko labu mantojuši no padomju laikiem, tad to vajag saglabāt. Noteikti ir vajadzīga moderna koncertzāle galvaspilsētā. Ļoti svarīgs labvēlīgs faktors ir tūrisms. Šīs nozares attīstība kopš pievienošanās ES ir bijusi apbrīnojami strauja un noturīga, diez vai to kāds varēja paredzēt. Potenciāls vēl ir liels.
Esam vēl ļoti tālu no situācijas, kad tūristu ir pārāk daudz (nekad nemēģiniet apskatīt Pizas torni jūlijā, izņemot agros rītus, kad vidēji aritmētiskais fototehnikas īpašnieks vēl saldi guļ). Tieši otrādi, katra papildus tūrista ierašanās finansē tālākai tūrisma attīstībai svarīgu faktoru kopumu — gan lielāku viesnīcu un restorānu daudzveidību, gan labu mūziku. Diez vai koncertus jebkad varēs apmaksāt tikai ar biļetēm, bet lielāks garīgi neaprobežotu tūristu skaits samazina subsīdiju nastu valsts budžetam, turklāt caur ietekmi uz caur citiem kanāliem, ļoti iespējams, padara procesu rentablu. Panākumi mūzikas jomā valsts tēlam dod glanci un glamūru, ko nevar panākt ar citiem pulēšanas līdzekļiem. Nevaru pierādīt, bet ticu, ka pastāv pozitīva sakarība pat starp mūzikas un IT eksportu, vismaz ilgākā laikā. Cilvēkiem patīk vienkāršot un kategorizēt, tāpēc ir vieglāk aiz kalniem un jūrām dzīvojošas nācijas uztvert kā drīzāk gudras vai drīzāk dumjas, neiedziļinoties detaļās.
Arvien lielākai daļai pasaules kopējās naudas plūsmas tiekot samaksātai par mediju saturu, autortiesībām, iedvesmu un sajūtām, mūzikas loma Latvijas ekonomikā un eksportā augs. Kad preces ražos roboti, kurus savukārt ražos roboti, cilvēci gaida grūts liktenis – gandrīz nebeidzama izklaide. Atšķirībā no citām nozarēm, mūzikā vienu un to pašu produktu var saražot atkārtoti, vispirms mūziku uzrakstot un tad izpildot, nevienu no šīm funkcijām roboti veikt nevarēs.
Ekonomisti visam zina cenu, bet nekam nezina vērtību. Taču, ja vērtībai var aprēķināt cenu, tas nav liels trūkums, vismaz no citu cilvēku viedokļa. Ekonomistu cinisms varbūt pazemina viņu dzīves kvalitāti, traucējot izbaudīt visas skaistuma nianses, taču palīdz pieņemt lēmumus, kuri uzlabo iespējas skaistumu baudīt citiem.