Vārdi, ko neatļāvos pateikt uzreiz, ir šādi — Latvija ir augsti attīstīta valsts, kurai pagaidām ir neatbilstoši zems ienākumu līmenis. Esam zeme, kuras izglītības līmenis, dzīvesveids, institūcijas, infrastruktūra, cilvēku nodarbošanās un eksporta struktūra visumā atbilst augsti attīstītu valstu līmenim. Atsevišķos parametros pat pārspēj citas valstis. Piemēram, cilvēku (25-64 gadu vecuma grupā) ar vismaz vidējo izglītību Latvijā ir vairāk nekā pērn bija 71.4%, kamēr ES tas bija 64.7%. Joprojām it kā labāk dzīvojošajā Spānijā šis īpatsvars bija 41.1%. Lai arī Pasaules Banka mūs nupat ierindoja starp valstīm ar augstu ienākumu līmeni, Eiropas kontekstā to var labākajā gadījumā nosaukt par vidēju. Mūsu reālie ienākumi ir nedaudz virs 60% ES vidējā līmeņa, bet t.s. nominālās algu atšķirības (kas visvairāk interesē eksportētājus) ar Vāciju un Ziemeļvalstīm joprojām ir vairākkārtīgas.
Plaisa starp ienākumu un attīstības līmeni pamazām veras ciet, un šis process turpināsies. Tas var notikt, attīstības līmenim "pielāgojoties" ienākumiem, taču var notikt arī pretējais, ja vien prāts un piepūle spēj vienoties kopīgā dziesmā. Kaut kādā mērā vienlaikus notiek un notiks abi procesi, tas ir neizbēgami. Pagaidām vēl zemais ienākumu līmenis no valsts aizvilina daļu mūsu kvalificētā darbaspēka. Taču šis salikums — attīstīta valsts ar vidēju ienākumu līmeni - arī rada ļoti spēcīgu augšupejošo vilkmi. Tas rada ļoti labvēlīgu vidi uzņēmumiem, kuri šeit spēj panākt bagātajām valstīm atbilstošu ražīguma līmeni, sevišķi, ja tiem ir starptautiski tirgojami produkti. Tāpēc šādi uzņēmumi mūsu valstī strauji attīstās. Piemērus var atrast ļoti dažādās ekonomikas nozarēs — lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, rūpniecībā, tirdzniecībā, finansēs, biznesa pakalpojumos. Tātad latviešu gēnos un mūsu valsts klimatā nav nekā tāda, kas liegtu sasniegt ļoti augstu darba ražīgumu. Šādas tēzes pierādīšana ir ļoti viegla, jo te ir jauka asimetrija — tūkstošiem uzņēmumu ar zemu ražīgumu nepierāda, ka Latvijā nevar strādāt efektīvi, bet viens piemērs šo apgalvojumu apgāž.
Mikro-makroekonomiskā pieredze, kuru sniedzis darbs žurnālistiskā un banku sistēmā, man ir radījusi pārliecību, ka, lai ko teiktu par mūsu izglītību vai ceļiem, mūsu ienākumus zem Eiropas vidējā līmeņa pagaidām galvenokārt tur uzņēmumu produktu portfelis, kapitāls, kompetence, integrētība pasaules apritē. Lai kādi būtu mūsu infrastruktūras, darbaspēka zināšanu un prasmju, kā arī biznesa vides trūkumi, to pašreizējais attīstības līmenis nodrošina pietiekamu "telpu", kurā uzņēmumu ražīguma līmenis var augt. Citiem vārdiem, ražošanas faktoru kvalitāte būtu savienojama ar krietni augstāku ienākumu līmeni. Turklāt neviens jau neliedz trūkumus pakāpeniski novērst. Izaugsme ir atkarīga nevis no mūsu spējas acumirklī kļūt "tādiem kā vācieši", bet virzīties uz pareizo pusi. Ikdienā redzu ļoti daudz iespēju ražīgo uzņēmumu labo praksi pārņemt citur, ar piepūles, iedvesmas un reāli finansējamu ieguldījumu palīdzību.
Darba ražīgums Latvijā ir tāds, līdz kādam vidusmēra uzņēmums to līdz šim ir spējis pacelt. Vai tāpēc varētu teikt, ka pie mūsu salīdzinoši eiropeiskās nabadzības vainojami uzņēmumi? Es noteikti nelietotu vārdu "vainojami". Latvijas uzņēmumam ir bijis dots maz laika attīstībai, apstākļos, kas ir bijuši, maigi izsakoties, neviendabīgi. Deviņdesmitajos gados šeit bija augsti kvalificēts darbaspēks, kas bija gatavs strādāt par Eiropas kontekstā niecīgu, ne tikai nelielu algu, bet birokrātija, kreditēšanas iespējas un citi parametri bija diezgan briesmīgi. Tāpat kā sabiedrība kopumā, arī uzņēmēji 20+ gadu laikā ir strauji progresējuši. Latvijā jebkura nevēlama situācija izprovocē izteikti morālistiskas reakcijas — ir jāmeklē vainīgais, tas jāsoda, jābūt kritiskiem. Uz salīdzinoši zemu ienākumu līmeni paskatīties kā iespēju augt — nemūžam!!! Tas ir normāli sabiedrībai, kas ilgāku laiku ir vadīta galvenokārt ar negatīviem stimuliem. No šiem domāšanas ieradumiem jātiek vaļā. Negatīvas emocijas ir ļoti noderīgas, lai aizbēgtu no vilka vai lāča, bet tās nepalīdz uzvarēt maratonā.
Neviens nav jāvaino, bet arī uzņēmējiem kā kopumam, kā sociālajai grupai ar visiem tās pārstāvjiem un lobijiem ir jāapņemas no savas puses darīt jeb nedarīt divas lietas. Pirmkārt, ir jāizbeidz augstprātīgā retorika, kas dažkārt tiek vērsta pret uzņēmēju galveno partneri — algota darba veicējiem, par vēlēšanos tikai pārtikt no pabalstiem un tamlīdzīgi. Tāpat ir jābeidz izmantot savu lielo ietekmi, lai turpinātu un nostiprinātu izteikti pro-elitāro nodokļu politiku. Runājot tieši par aktuālo jautājumu - par IIN likmi, ir jābeidz pielīdzināt sabiedrības turīgajai daļai izdevīgā politika attīstības veicināšanai. Saistība te var būt, pārmērīga pārdale var būt kaitīga, bet mēs no tādas esam ļoti tālu. Uzņēmēju, vadītāju un banku analītiķu kā privātpersonu personiskās finansiālās intereses nav uzņēmējdarbības vide.
Otrkārt, ir jāatturas veicināt politiku, kuru angliski dēvē par "corporate welfare" jeb labklājības valsti uzņēmumiem. Vai tas, ka ražīguma problēma ir uzņēmumos, nozīmē, ka tie ir jāatbalsta.? Nē!!! Pie jebkura tieša atbalsta uzņēmumiem pirmkārt piekļūs tie, kuru kompetence ir tikt pie šāda atbalsta, nevis vērtības radīšana. Ik pa brīdim sabiedrības uzmanības lokā uzplaiksnī ar pašironiju neapdvesti aicinājumi "atbalstīt nacionālos uzņēmumus" un tamlīdzīgi. Būsim modri, tie, kuri mīl sevi šādi pozicionēt, ne vienmēr ir vērtības radītāji, kuriem nav vajadzīgs uzturēt tādu retoriku, viņu produktus tirgus pērk jebkurā gadījumā. Ar karsta gaisa pūšanu nereti nodarbojas vērtības pārdalītāji, kuri vēlas (1) panākt konkurences ierobežojumus par labu sev; (2) priviliģētu pieeju valsts pasūtījumiem; (3) turpināt izmantot atlikušos mežonīgā kapitālisma elementus, piemēram, dramatisku informācijas asimetriju attiecībā uz patērētājiem, ko viņiem nesen liegušas vai draud liegt likumdošanas izmaiņas, piemēram, daži t.s. ātro kredītu izsniedzēji.
Kā solīju, norādīšu uz saviem nekaunīgākajiem vispārinājumiem, vienlaikus cenšoties attaisnot iepriekš teikto:
- Ceļu stāvokli diez vai var saukt par piedienīgu augsti attīstītai valstij. Taču vērtēsim, vai tas ir tūlītējs un nepārvarams šķērslis būtiskam, desmitos procentu mērāmām IKP pieaugumam pret pašreizējo līmeni? Es teiktu, ka nē, ievērojot, cik liela daļa ekonomikas ir piejūras pilsētās un citās lielākajās pilsētās, uz kurām ceļi vai nu jau ir rekonstruēti, vai tam ir paredzēta nauda tuvāko gadu laikā. Ja ārvalstu investoru nervi neļauj braukt pa bedrēm, šo pienākumu taisnīgu atlīdzību var uzticēt vietējām loģistikas kompānijām, kuru āda ir biezāka. Negribu mudināt pret ceļu stāvokli izturēties vieglprātīgi, tā ir liela sociāla problēma, kā arī nākotnes drauds pārtikas un koksnes eksporta vērtības ķēdēm. Taču tēma, kas pelnījusi vismaz tikpat lielu tūlītēju uzmanību, ir infrastruktūra rūpniecības uzņēmumiem, industriālie parki. Mani pārliecināja nesena Rēzeknes mēra Aleksandra Bartašēviča intervija laikrakstā "Bizness un Baltija", kur viņš izteicās par šo kā par galveno pilsētas attīstības traucēkli.
- Labā izglītības līmeņa statistika slēpj būtiskas kvalitātes problēmas. Tomēr uzsveru, ka runa ir par neviendabīgu, nevis visaptveroši sliktu kvalitāti. Ir pietiekami daudz labu piemēru, lai skolas laikā slinkojušos kauninātu un mudinātu izglītoties. Varētu veltīt kārtējās dežūrfrāzes nepieciešamībai veikt reformas, taču šoreiz norādīšu arī jauniešu vēlmi izmantot labāko, ko mūsu izglītības sistēma jau spēj piedāvāt. Uzņēmumi ar prieku ņem darbā, piemēram, Latvijā izglītību guvušos IT speciālistus un inženierus, kā arī vairāku arodskolu beidzējus, taču jauniešu izvēles joprojām vairāk saistītas ar nozarēm, kuru interesantums atklājas ar mazāku sākotnējo piepūli nekā "cietajām" zinātnēm. Nevar visu atbildību novelt tikai uz valsti.
- Inovāciju, kā arī izpētes&attīstības tēriņu statistika ir slikta. Taču izvēle pārņemt jau radītas tehnoloģijas ir racionāla uzņēmumiem, kuriem šī ir neizmantota iespēja. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka līdz ar ienākumu pieaugumu atpalicība šajās jomās arvien vairāk bremzēs tālāku progresu un ir jārīkojas preventīvi.