Foto: LETA
Latvijas plašsaziņas līdzekļos var atrast ļoti daudz interesantu stāstu par mūsu valstī strādājošiem uzņēmumiem. Ar katru gadu šādu stāstu kļūst vairāk. Šis process turpināsies. Latvijas ekonomika kļūs lielāka, arvien vairāk uzņēmumu iekaros vietu pasaules tirgū, šie uzņēmumi un to ražotie produkti kļūs arvien daudzveidīgāki. Tie pārstāvēs arvien plašāku nozaru klāstu, un eksporta tirgu ģeogrāfija kļūs arvien raibāka. Būt ekonomikas žurnālistam Latvijā nekad nav bijis tik aizraujoši.

Ražošanā mērogs sniedz priekšrocības

Arī mēs ar prieku lasām šos stāstus, taču reizēm rodas vēlēšanās tos papildināt ar plašāku kontekstu. Ir labi, ka mums ir aktīvi, izdomas bagāti, čakli, aizrautīgi un drosmīgi uzņēmēji. Taču neviens no mums nespētu pilnībā apliecināt savus talantus, dzīvojot džungļos salmu būdā. Uzņēmējdarbībai ir sabiedriskais konteksts. Sekmīga darbība eksportā ir atkarīga no plaša ražošanas un ar to saistītu procesu kopuma. To var salīdzināt ar lielu koku, kuram ir saknes, stumbrs, zari, no kuriem, kokam augot, veidojas arvien jauni dzinumi. Mēs to šeit dēvēsim par Latvijas ražošanas sistēmu.

Latviešu tautas vēsturiskā atmiņa vēsta, ka ir ļoti jāuzmanās no liela mēroga struktūrām, jo tās tradicionāli mūsu zemē ir veidojuši un pārvaldījuši svešinieki, tās ir kalpojušas mūsu tautai nepieņemamu vērtību izplatīšanai. Drošs un uzticams bijis vien personiski pazīstamo cilvēku un vietējo norišu loks. Šie instinkti ir slikts padomdevējs mūsdienās. Turklāt tie ir maldīgi arī no cita skatpunkta – daudzi lielie uzņēmumi pieder mūsu tautiešiem, piemēram, lielākais kokrūpniecības uzņēmums "Latvijas Finieris", tādi būvniecības pakalpojumu sniedzēji un būvmateriālu ražotāji kā "Skonto" un UPB vai būvmateriālu veikalu ķēde "Depo". Arī IKT nozares līderis "Mikrotīkls" pieder Latvijas rezidentiem. Vērtējot bezkaislīgi, ir jāatzīst – pārējā pasaule nekad vēl nav bijusi mūsu nācijai tik labvēlīga vide, kāda tā ir šobrīd. Nekad vēl nav bijis tik daudz iespēju veidot savstarpēji papildinošas un bagātinošas mijiedarbības Latvijas uzņēmumu un nozaru starpā, kā arī pāri robežām. Tagad visvairāk jābaidās no pašu bailēm un aizspriedumiem, kuri mudina pieļaut kļūdas, par kurām var nākties dārgi samaksāt.

Neatkarības atjaunošanas sākumposmā 90. gadu sākumā diemžēl dominēja fobijas un savstarpēja neuzticēšanās. Daži lielie uzņēmumi tika nepamatoti sadalīti tāpēc, ka maza mēroga ražošana labāk atbilda tābrīža romantizētajiem priekšstatiem par īsti latvisku ekonomiku. Ja šāda iecere būtu izdevusies, piemēram, arī ar "Latvijas Finieri", tad diez vai saplākšņa ražošana būtu attīstījusies tik sekmīgi. Liela mēroga struktūru nozīmes nenovērtēšana turpinājusies arī pēc tam, kad iepriekšējās sistēmas brukšanas saceltie putekļi jau bija nosēdušies. Nostalģija pēc starpkaru perioda radīja ilūziju par to, ka mūsdienu ekonomiku var būvēt viensētnieciskā manierē. Starp citu, pat toreiz šī pieeja nebija gluži sekmīga.

Tā vietā, lai izturētos pret divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem kā svētbildi, šo periodu vajadzēja kritiski izvērtēt, lai pēc neatkarības atjaunošanas virzība būtu sekmīgāka. "Mazs ir skaists" princips rūpniecībā parasti nestrādā. Ir gadījumi, kad cilvēki izgudro ģeniālus produktus un rada konkurētspējīgus uzņēmumus, vienatnē strādājot savā garāžā. Taču būsim reāli domājoši – šādu gadījumu nebūs ļoti daudz. Visbiežāk labklājību vairojošie procesi attīstīsies, strādājot lielās komandās, turpinot jau izveidotu uzņēmumu darbu. Latvijā jau ir vairāk uzņēmumu proporcionāli iedzīvotāju skaitam nekā Francijā un Vācijā.

Sekas "mazs ir skaists" pieejai ir vērtības radīšanas procesu sadrumstalotība, kas izpaužas dažādos līmeņos – gan ražošanas procesu mērogā, gan vājās saitēs starp dažādiem ražošanas procesiem vai to neesamībā . Ir labi zināms, ka visa piena pārstrāde, kurā ir vairāki desmiti uzņēmumu, atbilst vienam ekonomiski optimāla lieluma uzņēmumam valstij ar Vācijas līmeņa algām. Šis teikums ietver atbildi uz jautājumu, kas var notikt ar lielu daļu uzņēmumu, algām šim līmenim tuvojoties. Par laimi, šis process būs pakāpenisks, dodot ražotājiem laiku augt lielākiem vai specializēties. Tas pats notiks ar daļu kokzāģētavu, kas nozarē dominē uzņēmumu skaita, bet ne izlaides apjoma ziņā.

Sabiedrībā ne tik labi izprasta problēma ir zemais ražošanas procesu telpiskais blīvums, kas samazina iespējas tuvu atrasties savstarpēji papildinošiem procesiem. Daļēji tas saistīts ar zemo iedzīvotāju blīvumu Latvijā un Baltijas reģionā kopumā. Daļēji – jau ar pieminētajām politikas kļūdām un/vai uzņēmumu vadītāju neprasmi pārvaldīt dažkārt pat tehniski ļoti labus ražošanas aktīvus pārejas periodā. Šādu iemeslu dēļ no kokapstrādes deviņdesmitajos gados pazuda liela mēroga mēbeļu ražošana. Tā būtu bijis labs vietējais noieta tirgus plātņu produktiem (saplāksnim, skaidu plātnēm), klients mašīnbūvei, attīstību veicinošs faktors koka māju būvei.

Tīklā ir spēks

Var runāt par divām galvenajām ražotāju mijiedarbībām:

  • ražojošo aktīvu radīšana citām nozarēm;
  • uzņēmumu savstarpēja papildināšanās ražošanas procesā.

Šķiet, ka lielākas iespējas ir otrajā procesā, bet par visu pēc kārtas.

Ja valstī ir attīstītas resursu ieguves un pārstrādes nozares, tās var radīt iespējas šo nozaru kapitāla preču vietējai ražošanai. Ir interesanti vēsturiski piemēri, tai skaitā nelielās valstīs. Somijā meža nozare bija enerģijas avots metālapstrādes un mašīnbūves attīstībai. Latvijai būs grūti to atkārtot tieši šādā veidā. Laikā, kad modernizējās mūsu kokapstrāde, citās valstīs tai paredzēto iekārtu ražošana jau bija sasniegusi augstu attīstības līmeni, kuru sasniegt vietējiem mašīnbūvētājiem gluži vienkārši nebija iespējams, startējot gandrīz no nulles. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados tirgi vēl nebija gluži tik atvērti – ar visām no tā izrietošajām iespējām un problēmām. Latvijā iekārtu ražošana pārtikas un koksnes pārstrādei notiek, turklāt ir vismaz viena joma, kurā mūsu valsts uzņēmumu ("Peruza") var uzskatīt par tehnoloģisku līderi pasaulē, – zivju pārstrāde. Interesantas iestrādes ir arī citās jomās, piemēram, graudu pirmapstrādē, tomēr vairumā gadījumu veicamais attālums līdz pasaules tehnoloģisko iespēju robežai vēl ir ļoti liels. Ļoti izglītojošs piemērs mašīnbūves kā apakšnozares attīstībā ir koncerns "Latvijas Finieris" – šo piemēru sīkāk apskatīsim tālāk.

Daudz lielākas iespējas saskatāmas, runājot par uzņēmumu savstarpējo papildināšanos ražošanas procesos. Tās daudzkārtīgi palielināsies, augot ražošanas procesu apjomam un daudzveidībai Latvijā. Turklāt šajā ziņā atvērtās robežas ir galvenokārt iespēja. Jo vairāk dažādu procesu, jo vairāk iespējamo mijiedarbību. Šo procesu palīdz izprast Metkalfa likums, kas nosaka, ka ar katra jauna tīklu lietotāja pievienošanos potenciālo savienojumu skaits tīklā divkāršojas. Skaidrs, ka dzīvē šis process nav gluži tik matemātiski elegants, jo ne visi ražotāji atradīs sadarbības iespējas, bet tas vienalga ir labs prāta vingrinājums.

Ļoti interesanti piemēri tam ir jau minētajās metālapstrādes un mašīnbūves nozarēs. Ja agrāk tipiska te bija atsevišķu operāciju veikšana, tālāko darbu uzticot citu valstu ražotājiem, tad šobrīd attīstās garākas pievienotās vērtības ķēdes mūsu valsts ietvaros – dažādi uzņēmumi veic metāla apstrādes operācijas, viņu darba rezultātam eksportspējīgā produktā galu galā pārvēršoties kādā no mašīnbūves uzņēmumiem. Arvien komplicētāka kļūst mijiedarbība starp dažādām nozarēm. Piemēram, starp elektroniku un metālapstrādi ("Mikrotīkls" un "Valpro"). Šādi procesi var veidoties arī viena uzņēmuma ietvaros. Piemēram, "Latvijas Finiera" kopējais ķīmijas produktu patēriņš ir ap 30 miljoniem eiro gadā, no tā divas trešdaļas nodrošina uzņēmums pats. Viens no Latvijas ražošanas sistēmas attīstības virzieniem ir agrāk importētu produktu aizvietošana vērtības ķēdē ar vietējiem.

Vēl ir milzums iespēju ražošanas procesu tīklu aust daudz biezāku un daudzslāņaināku. Piemēram, var radīt papildu posmus vienas nozares ietvaros. Latvijā ir vislabāk attīstītā mežsaimniecība un koksnes pirmapstrāde Baltijas valstīs. Taču, piemēram, koka māju ražošanā atpaliekam. Ir attīstības aizmetņi, ir ambiciozi koka māju ražotāji, taču tie ražošanas mērogu ziņā tālu atpaliek no nozares līderiem Igaunijā. Par laimi, moduļu mājas nav vienīgā iespēja ražot koksnes būvkonstrukcijas. Latvijā strauji attīstās šķērslīmētās koksnes ("cross-laminated timber") paneļu ražošana. Tā ir iespēja pārstrādāt relatīvi zemas kvalitātes lietkoksni vērtīgos izstrādājumos, ko var izmantot daudzstāvu māju būvniecībā, aizstājot energoietilpīgo, smago un siltumu slikti izolējošo dzelzsbetonu. Līdz šim lielākais šāda veida projekts šobrīd top Vangažos. Viens no Latvijas lielākajiem koksnes pirmapstrādātājiem – SIA "Gaujas Koks" – šādi saskata iespēju izdevīgi investēt gūto peļņu, radot papildu noieta tirgu zāģmateriāliem un gatavajam produktam. Taču arī koka paneļu māju ražošana noteikti ir iespēja, kas vēl augs, attīstoties mājokļu būvniecībai Latvijā.

Ārkārtīgi interesanti uzņēmumu mijiedarbības piemēri ir vieglajā rūpniecībā. Mūsu valstī, galvenokārt Liepājā, ir vairāki desmiti veļas ražotāju. Šis puduris uzplauka pēc tam, kad deviņdesmito gadu krīzes laikā šiem uzņēmumiem nepieciešamu starpproduktu ražotājs, tekstiluzņēmums "Lauma", bija spiests atlaist daļu strādājošo, kuri paši sāka savu uzņēmējdarbību. Tie šobrīd gūst labumu gan no labas izejmateriālu pieejamības, gan plānotas un neplānotas kompetenču apmaiņas pudura uzņēmumu starpā, veicinot kopējo noietu. Daļēji vieglajai rūpniecībai pieskaitāma arī AS "Valmieras stikla šķiedra", no tās saražotajiem tehniskajiem audumiem pagaidām tikai ļoti niecīga daļa galaproduktos tiek iestrādāta Latvijā, bet attīstība notiek.

Bolderājas mikrokosms

Daļa no mūsu uzskaitītajiem puduru piemēriem ir labi zināma, bet parādība, ko Latvijas meža nozarē pazīst ar vārdiem "Bolderājas mezgls", – ne tik ļoti. Šeit līdzās atrodas divi lieli kokapstrādes spēlētāji – SIA "Kronospan Riga" un vairākas AS "Latvijas Finieris" (LF) struktūrvienības, no tām lielākā ir rūpnīca "Lignums". To kopējais apgrozījums pārsniedz 300 miljonus eiro. Šeit atrodas arī LF ražotne "Iekārtu rūpnīca" (IR).

Ļoti svarīgs priekšnosacījums jebkura mašīnbūvētāja panākumiem ir ilgstoša sadarbība ar lielu pasūtītāju. Turklāt vēlams, lai sadarbība notiktu visos iekārtas dzīves cikla posmos – projektēšana, izgatavošana, uzstādīšana, apkalpošana, modernizācija. Taču tas nenozīmē, ka IR ir paļāvusies tikai uz mātesuzņēmuma piedāvātajām, bet ne vienmēr garantētajām iespējām, – tā ir arī aktīvi strādājusi, meklējot pasūtījumus ārpus koncerna.

Šādi IR iesaistās un kļūst par atpazītu spēlētāju Eiropas kopējā mašīnbūves sistēmā. Piemēram, globālo kokapstrādi apkalpojošie Skandināvijas mašīnbūves giganti regulāri sadarbojas ar "Iekārtu rūpnīcu", pieaicinot to kā apakšuzņēmēju.

Strādājot gan iekšējā, gan ārējā tirgū, ļoti svarīga ir sadarbība ar citiem Baltijas mašīnbūves, metālapstrādes un elektronikas nozaru uzņēmumiem, palīdzot veidot ražošanas sistēmu reģiona mērogā. Kad vasarā notiek regulārie uzturēšanas darbi rūpnīcā "Lignums", tiek piesaistīti vairāk nekā 10 uzņēmumi, kuri saistībā ar šo projektu nodarbina aptuveni 250 cilvēku – vairāk, nekā ir darbinieku pašā IR. Tādējādi rūpnīca ir viens no dzinējspēkiem arī šo uzņēmumu izaugsmē, jo lielai daļai Latvijas metālapstrādes uzņēmumu vēl ir ļoti daudz jāmācās, lai attīstītu prasmes augsta ražīguma, precizitātes un ātruma iekārtu apkalpošanā.

Dalība starptautiskajā ražošanas sistēmā dod iespēju IR ne tikai celt savu kompetenci, bet pārnest pasaules līmeņa kvalitātes prasības arī uz citiem vietējā tirgus dalībniekiem, tai skaitā veicinot speciālistu sagatavošanu Latvijā. Tas ir tikai viens no daudziem atzarojumiem procesam, kuru aizsāk starptautiski konkurētspējīgu saplākšņa produktu izstrāde, izgatavošana un pārdošana.

Šis piemērs rāda — runājot par visiem jau sen labi un pat pārāk labi zināmo elektrības cenu mākslīgā sadārdzinājuma problēmu, ir jāņem vērā tā ietekme uz visiem ražošanas sistēmas posmiem. Metālapstrādē un mašīnbūvē elektrības izmaksu īpatsvars apgrozījumā, pat par spīti OIK un citiem "brīnumiem", tikai nedaudz pārsniedz procentu. To zinot, varētu domāt – nav par ko uztraukties! Šīs nozares, nenoliedzami, būs tās, kas veidos lielu daļu no nākotnes izlaides pieauguma rūpniecībā kopumā. Taču kokapstrādē, jo īpaši plātņu ražošanā, elektrības izmaksu slogs ir daudz lielāks, tā īpatsvars var būt mērāms pat divciparu skaitļos. Ja šādi tiek mākslīgi vājināts viens no vērtības ķēdes posmiem, var izrādīties, ka visa ķēde ir tik stipra, cik tās vājākais posms.

Tropisko jūru piekrastes vietām ieskauj biezas mangrovju audzes, kuru saknes un zari veido struktūru, kas aizsargā piekrasti no izskalošanas, no appludināšanas vētras laikā, bet ikdienā dod patvērumu lielam skaitam augu un dzīvnieku. Līdzīgi var domāt arī par struktūru, ko veido eksportspējīgie ražotāji, viņu mijiedarbība un eksportspējīgie produkti, kas nodrošina gan pamatu labklājības pieaugumam, gan aizvēju nemateriālās kultūras formu attīstībai, kas nav iespējama bez konkurētspējīgas ekonomikas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!