Pašreiz ir jāpiekrīt 1917. gada kongresa dalībnieku grupai, kuru vadīja F. Kempa kungs, kurš gribēja panākt parakstītu apņemšanos, ka, apvienojoties kopā, tiks saglabāta Latgales identitāte. Realitātē tiesiskums tika pieņemts kā aizsegs prettiesiskām darbībām.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā Latgalē bija 425 tūkstoši iedzīvotāju, pašlaik ir palikuši vien 195 tūkstoši. Divu pasaules karu laikā, fašistiskā un komunistiskā režīma periodā, Latgale nebija pazaudējusi tādu iedzīvotāju skaitu kā ekonomiskā "veiksmes stāsta" periodā. Mūsu korumpētā valsts pārvalde ir izveidojusi plašu nabadzīgo un nespējīgo iedzīvotāju slāni. Ar ierēdniecības palīdzību ir izveidojusies atsevišķa ļoti bagātu iedzīvotāju grupa, kuras kontrolē ir visas tautsaimniecības nozares. Pie varas esošās neoliberālās partijas, tādas kā ZZS, "Vienotība" un NA, rūpējas par šauru ekonomisko grupējumu lobēšanu, kas notiek uz visu iedzīvotāju rēķina. Viena no pēdējām izskanējušām valdības atbalstītām afērām ir OIK (obligātā iepirkuma komponente). Ironiski, bet fakts ir tāds, ka tieši Nacionālās apvienības deputāti atbalsta koalīcijas partnerus valsts teritorijas atbrīvošanā no latviešiem!
Kā vienmēr uz katriem valsts svētkiem, pie varas esošie politiķi stāsta svinīgas runas par vēsturi, par valsts izveidi, zemajiem nodokļiem un straujo ekonomisko attīstību. Cilvēki ir pieraduši pie meliem kā Padomju Savienības laikos, ar mirdzošām acīm viņi klausās saldajās runās un piekrītoši māj ar galvu... Latvijā pārtikas preces tiek pielīdzinātas luksusa precēm, jo tiek piemērota viena no lielākajām PVN likmēm pasaulē. Strādājošajiem, lai nomaksātu visus valsts noteiktos nodokļus un nodevas, gadā ir jānostrādā vidēji deviņi mēneši... Rezultātā puse Latgales iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības robežas!
Latgales izdzīvošanas spēja nākamgad tiks pārbaudīta ar tā saucamo nodokļu reformu, kuras rezultātā būtiski pieaugs patēriņa un pakalpojumu cenas, jo valdības plānos ir iekasēt no iedzīvotājiem vēl papildu 700 miljonus valsts budžetā. Nodokļu reformas pamata mērķis ir palielināt ienākumus ierēdņiem, ministriem un deputātiem, un viņu alga mēnesī varētu pieaugt par 150–500 eiro. Tāpēc valstī tik strauji palielinās vidējā alga, bet nesamazinās mazo algu saņēmēju skaits. No valsts 798 tūkstošiem darba ņēmēju 560 tūkstošiem jeb 70% alga neto vidēji ir vien 380 eiro!
Ar noteiktu regularitāti un mērķi tiek celti nodokļi un energoresursu cenas. Ļaunprātīgi tiek veidota nelabvēlīga dzīve reģionos, ir lielāki izdevumi mājokļa uzturēšanai, mazākas algas, jo darba algām tiek piemēroti lielākie nodokļi Eiropā, līdz ar to ir arī mazākas pensijas, iedzīvotāji tiek ekonomiski sodīti, ka viņi tur dzīvo. Uz vietas nav pieejami valsts noteiktie pakalpojumi, ierobežota finanšu pakalpojumu pieejamība, vietām attālums, kas iedzīvotājiem jāveic no savas dzīvesvietas līdz vietai, kur iespējams izņemt skaidru naudu, ir 40 kilometri. Komunālie pakalpojumi ir divreiz dārgāki nekā Pierīgā. Būtu jāatzīst, ka valstī medicīna ir maksas pakalpojums – veselības pakalpojumi nav pieejami uz vietas, līdz tuvākajai lielākajai slimnīcai Daugavpilī vai Rēzeknē ir 70 kilometri, jātērē laiks un nauda, lai nokļūtu pie speciālista. Daudziem cilvēkiem, kuriem nav sava autotransporta un naudas uzkrājumu, tas ir nāves spriedums. Samazinoties iedzīvotāju skaitam, valsts apmaksātie ārstniecības pakalpojumi nekļūst pieejamāki.
Braucot pa grants ceļiem, tādiem kā desmit kilometrus garais ceļa posms Dagda–Asūne, pavasarī un rudenī ir jāmēro gandrīz vesela stunda, degvielas patēriņš lielāks, arī automašīnas remonta izdevumi ir lielāki, bet autotransporta nodoklis ir jāmaksā vienādā apmērā ar tiem, kuri pārvietojas pa asfaltētiem ceļiem. Absurds ir transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa lielums, kurš vecam visurgājējam, tādam kā "Nissan", ir gandrīz vienas minimālās algas apmērā.
Komunicējot ar atbildīgajiem FM ierēdņiem un ministriem, mani pārsteidz viņu ekonomiskais diletantisms. Viņiem nav elementāras izpratnes par nodokļu lielumu, nav formulēts nodokļu sociālais mērķis. Arī Pasaules Banka Latvijas valsts pārvaldi atzīst par vienu no nekompetentākajām Eiropas Savienībā. Tāpēc valstī ir nodokļu likmju haoss. 2016. gadā IIN (iedzīvotāju ienākuma nodokļa) nepaliekamo minimumu valdība samazināja no 75 eiro līdz 60 eiro, bet nākamgad to palielinās līdz 200 eiro. Latvijā IIN likme pašreiz ir 23%, sociālās iemaksas sasniedz 34,09%. Salīdzinot šīs nodokļu likmes ar Lielbritāniju, kur strādā un dzīvo vairums mūsu iedzīvotāju, IIN likme tur ir 14% un sociālās iemaksas 18%, neapliekamā minimuma apmērs ir 1130 eiro, pārtikas precēm noteikta 0% PVN likme.
Atgriežoties pie 1917. gada Latgales kongresa Rēzeknē, būtu jāaktualizē kongresa rezolūcijas otrais punkts, jautājums par reģiona pašnoteikšanos saimnieciskajās lietās, to uzlūkojot kā atsevišķu administratīvo teritoriju ar savu nodokļu bāzi. Piemēram, Latgalē ieviešot pārbaudītu, sociāli atbildīgu Ziemeļvalstu nodokļu sistēmu, līdzīgu kā Zviedrijā vai Somijā, var arī noteikt Lielbritānijas nodokļu modeli. Pēc teritorijas Latgale ir divas reizes lielāka par Singapūru vai Kipru, un ģeogrāfiskais stāvoklis ir labvēlīgs reģiona ekonomikas attīstībai.
Līdz šim ne Latgales speciālā ekonomiskā zona, ne Latgales rīcības plāns nav spējis veicināt reģiona attīstību. Valdībai ieguldot miljonus Latgales attīstībā, siltinot skolas, būvējot sporta zāles un kultūras namus, iedzīvotāji proporcionāli tam arī pamet Latgali. Nodarbinātības valsts aģentūra reģionos, izšķērdējot valsts un Eiropas Savienības finanšu līdzekļus miljonu apmērā, īsteno bezprecedenta bezdarbnieku degradācijas programmu, kurā ražo profesionālus bezdarbniekus. Ekonomiski stipra Latgale Saeimas politiķiem nekad nav bijusi vajadzīga, bet visu laiku bija vajadzīgs latgaliešu lētais darbaspēks galvaspilsētā. Valdībai ir skaidri jāatzīst, ka nav attīstības plāna ne Latgales reģionam, ne valstij kopumā!
Latvijas valsts simtgadē, īstenojot jauno nodokļu reformu, Latgales teritorija būtiski tiks atbrīvota no iedzīvotājiem!