Tomēr es uzskatu, ka mūsu pienākums ir dot savu pienesumu šajā diskusijā, it īpaši tādēļ, ka gan Zaļajai partijai, gan ZZS ir gadu gaitā iegūta reāla pieredze pašreiz publiskajā diskusijā dominējošo paziņojumu kontekstā. Vienlaikus es pašvaldību vēlēšanu rezultātu kontekstā atsaukšos uz diviem cilvēkiem, kurus nevar apvainot šaurā vai savtīgā situācijas izpratnē, kuriem nevar piekarināt birku par stipendiātu sarakstiem, krievu roku vai vēl kaut ko - Pola Glouba interviju[1] "Ir" 6.jūnijā un 10.jūnija Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa interviju[2] tajā pat izdevumā. Jo, protams, pašvaldību vēlēšanu rezultāti ir skatāmi vairākos līmeņos - konkrētā novada, Latvijas valsts un ģeopolitiskā. Atbildīgai politiskai partijai un politiķiem ir jāspēj visu laiku paturēt prātā šo trīs līmeņu mijiedarbību un būt atbildīgiem katrā no tiem.
Pirmkārt, par tā saukto latvisko partiju konsolidācijas nepieciešamību. Mūsu sadarbība ar Latvijas Zemnieku savienību, Liepājas partiju un partiju "Ventspilij un Latvijai!" vienmēr ir bijusi balstīta uz kopīgo mūsu programmās un izpratnē par valsts attīstību - nacionālu un ilgtspējīgu uzņēmējdarbību, atbildīgu dabas resursu izmantošanu un cieņu pret mūsu valsts cilvēkiem. Mums ir atšķirīgi viedokļi un ideoloģiskas pretrunas - zaļie vienmēr būs par no ģenētiski modificētiem augiem un ķīmijas brīvu lauksaimniecību, par atjaunojamiem (nevis iepirktas dabasgāzes) energoresursiem. Zaļās partijas cilvēki vēlas straujākus un drosmīgākus lēmumus arī pašvaldību līmenī, aktīvāku attīstības politiku, kamēr pieredzes rūdītie partneru cilvēki ir piesardzīgāki un apdomīgāki. Mēs, zaļie, esam mācījušies pacietību un spēju vienoties par pozitīvu, nākotnē vērstu kompromisu. Arī zaudēt un paklusēt, ja apvienības cilvēku vairākuma viedoklis ir atšķirīgs - pat tad, ja publiski izdevīgāk būtu sniegt skaļus paziņojumus un aizcirst durvis.
Standarta komentārs par Zaļās partijas izvēli sadarboties, nevis naidoties, ir visiem zināms un viegli atkārtojams katru reizi, kad ir vēlēšanās mūs nomelnot. Tomēr politikā ir jāspēj saskatīt kopaina, nevis ietiepīgi koncentrēties uz vienu detaļu. Atsaukšos uz P.Goublu, kurš uzsver, ka Latvijai pamatā jārūpējas par savu iekšējo situāciju, jārisina ekonomiskas, politiskas un integrācijas problēmas. Un tas jādara vispirms tāpēc, ka tas nāk par labu mūsu valstij, to atrisināšana palielinās mūsu valsts drošību. Un valsts drošība sākas ar to, cik drošs jūtas cilvēks jebkurā Latvijas novadā. Drošības sajūta kopienā vispirms ir demokrātiskās vēlēšanās ievēlētas pašvaldības atbildība. Pašvaldību, kurās strādā cilvēki, kuri vai nu ir atraduši savai pārliecībai atbilstošu partiju vai veido savas partijas.
Mana, kā Zaļās partijas līdzpriekšsēdētāja, pieredze liecina, ka šo cilvēku mērķis ir padarīt savu novadu labāku, strādāt cilvēku labā. Jā, šie cilvēki, tāpat kā lielākā daļa Latvijas cilvēku, ir vīlušies partijās un ļoti piesardzīgi izvērtē iespējas gan iestāties partijā, gan sadarboties. Mēs esam pēdējos gadus strādājuši, lai pārliecinātu cilvēkus, ka Zaļā partija ir izvēle cilvēkiem, kuru uzskati atbilst zaļajai domāšanai. Tomēr mēs respektējam cilvēkus, kuri izvēlas dibināt jaunas partijas, jo tās ir viņu tiesības un izvēle. Nedrīkst augstprātīgi uzskatīt, ka viņus virza tikai ambīcijas vai plaši piesauktā latviešu nesaticība - visbiežāk šādas rīcības iemesls ir rūgta pieredze ar kādu no bijušajām vai esošajām partijām. Tā dēvēto lielo partiju, pie kurām pieder arī Zaļā partija, uzdevums ir attīstīt savas programmatiskās nostādnes, paust argumentētus viedokļus un saprotami pamatot savus lēmumus. Valstij, cilvēkiem un partijām ir nepieciešama skaidrība par to, kas mēs esam, kurp dodamies un kādus ceļus katra no partijām piedāvā.
Otrā tēze publiskajā telpā ir dažādos vārdos formulētais viedoklis, ka krietna daļa no Latvijas tautas ir viedas, eiropeiskas u.c. valdības necienīga, masveidā akceptē korupciju, pārdodas par tramvaja biļetēm u.c. Savu pienesumu neiecietības, apsaukāšanās un augstprātības gaisotnei uzskata par pienākumu dot pārāk daudzi nu jau arī ārpus politikas un pat tai it kā pāri stāvošie. Histēriskā gaisotne tieši Rīgā liedza risināt konstruktīvu priekšvēlēšanu diskusiju, aizstājot debates par attīstības redzējumu ar kaislīgu "politisku" teātri - lai cik man būtu nepieņemama A.Hermaņa kunga attieksme pret saviem līdzcilvēkiem, es saprotu viņa sāpi par nespēju mākslā konkurēt ar šo realitātes šovu. Un sāpi par sabiedriskās telpas nevēlēšanos dziļāk analizēt notikumus un saskatīt kontekstus.
Vaina par situāciju ir jāuzņemas mums pašiem - politiķiem, jo visizkoptākā prasme laikam jau ir pārvērst jebkuru risināmu jautājumu pāris viegli izrunājamos teikumos, kuros apvainot visos grēkos konkurentus. Šodien, par laimi, publiskajā telpā ir politiķi, pat konfliktējoši politiķi, kuri diezgan vienprātīgi atzīst, ka mums ir pietrūkusi un pietrūkst spēja izvirzīt mērķus un kopīgi strādāt "par". Par nacionālo uzņēmējdarbību, sociālo drošību, vienlīdzību, iespējām. Par mūsu cilvēku un valsts nākotni. Īstermiņā vieglāk ir bijis iegūt skaļu publicitāti cīnoties pret, ar vienu paziņojumu pasludinot par vainīgiem pabalstu saņēmējus, politiskos konkurentus, nodokļu nemaksātājus, oligarhus, cilvēkus, kuri ietiepīgi grib dzīvot "bezcerīgajos" laukos. Jo vieglāk ir sektantiski paštaisni nodarboties ar kritiku bez dziļākas izpratnes par notikumu kontekstu un pateiktā sekām. Atkārtošos - mūsu valsts demokrātija balstās partiju sistēmā un partiju tukšvārdīgs vājums ir valsts vājums.
Treškārt, politisko konkurentu iznīcināšanai vieglprātīgi izmantotā vienas taisnības pieeja šobrīd ir reāli vērsusies pret pašiem "pareizās taisnības" paudējiem. Vērsusies pret politisko sistēmu kopumā, radot iespaidu, ka valsts attīstība nav iespējama demokrātijā vai ka mēs neesam pietiekami labi vai gudri cilvēki, lai vadītu savu valsti. Radījusi iespaidu, ka demokrātija ir tikai daiļrunāšanas sacensība, vēlams angliski vai izteiktu angļu valodas akcentu un visu laiku atsaucoties uz regulām, citām valstīm un citu valstu apzinīgajiem pilsoņiem. Sējusi šaubas, vai runas par ģeopolitisko apdraudējumu un Krievijas maigo varu nav tikai dūmu aizsegs, lai vienkārši iznīcinātu politisko konkurentu.
Jāsaprot un jāatzīst, ka pašvaldībās vēlās darboties cilvēki, kuru mērķis ir padarīt savu novadu labāku, strādāt cilvēku labā. Jā, viņi nevar sākt katru sarunu ar ievadu - kad es mācījos Hārvardā, strādāju Pasaules Bankā u.c. Bet tie, kurus esmu saticis, ir sava novada patrioti. Savas valsts patrioti ar reālu rūpi un atbildību par konkrēto vietu un darāmo darbu. Vērtējot pašvaldības, izņemot Rīgu, mums vienmēr jāatceras, ka cilvēki viens otru pazīst no bērna kājas, tur ir gan dzimtu stāsti, gan kaimiņu attiecības. Cilvēka paveiktais ir kā uz delnas. Tādejādi ir loģisks pašvaldību vēlēšanu iznākums, jo cilvēkiem ir tiesības uzticēties tiem, kuri dzīvo viņiem līdzās un runā saprotamā valodā par viņiem svarīgām, lai arī prozaiskām, lietām.
Un tieši šobrīd Latvijā pašvaldībās ievēlētie politisko partiju un vēlēšanu apvienību cilvēki veido koalīcijas, lai izveidotu vietējās valdības. Vienotos, kuri būs lēmumu pieņēmēji un atbildēs par pašvaldības pilnvērtīgas funkcionēšanas jautājumiem. Daudzās pašvaldībās tie ir un būs grūti lēmumi, jo svaru kausos būs jāliek konkrētās pašvaldības rīcībspēja no vienas puses un būtiskas ideoloģiskas atšķirības no otras. Tā, Liepājas partijas izvēle veidot koalīciju ar Saskaņas centru ir tikai un vienīgi Reformu partijas atbildība. Tā bija viņu izvēle smaga darba vietā turpināt izvirzīt kategoriskus paziņojumus, kuros īstenos mērķus piesedz skaļi "ideoloģiski" lozungi. Tomēr pašvaldībās politika vispirms ir saimniecisku lēmumu pieņemšana, un apkures izmaksām nav ideoloģijas. Ir skaidrs, ka pašvaldības arī turpmāk būs galvenās maksātājas par valdības "izcilajiem" sasniegumiem un realitātē pašvaldību stiprināšana nebūs valdības darbības prioritāte. Tas nozīmē, ka pašvaldību koalīcijas ir jāveido maksimāli spēcīgas - ar cilvēkiem, kuri spēj nolikt malā "augsto" politisko retoriku un, saglabājot savu pārliecību un ideoloģisko platformu, praktiski un saimnieciski strādāt. Jo pašvaldības gaida vēl nākamie smagie gadi ar ienākumu samazināšanos, iedzīvotāju zaudēšanu, tāda Nacionālās attīstības plāna ieviešanu, kurš vērsts uz lauku iznīcināšanu un turpmāku nievīgu valdībai pietuvinātu ekspertu attieksmi.
Vienlaikus jāatzīst, ka pašvaldību vēlēšanu rezultāti Rīgā ir brīdinājums Latvijai kā valstij. Es kārtējo reizi gribu uzsvērt, ka Zaļā partija vienmēr ir bijusi un būs par Latviju kā Eiropas telpas daļu, par Latviju kā neatkarīgu valsti. Atgādināt, ka ģeopolitiski Latvija ir, citējot Goublu, Baltijas atslēga. Latvijas infrastruktūra, ostas un ietekme ir kārdinošs kumoss ja ne Krievijas lielvarai, tad daudziem Krievijas politikāņiem un biznesmeņiem. Tā vienmēr ir bijusi un būs realitāte - mūsu valsts ir pārāk izdevīgi ģeogrāfiski novietota, lai varētu vieglprātīgi uzskatīt, ka nevienai citai varai vai naudai te nav savtīgas un mums nelabvēlīgas intereses. Tomēr mūsu piederība Eiropas ģeopolitiskajai telpai nosaka prasību spēt atšķirt īstus apdraudējumus no slinkuma radītiem izdomu rēgiem vai augstprātības pašapmāna. Globālie apdraudējumi ir reāli un tos nedrīkst izmantot sīku iekšpolitisku kašķu risināšanai. Esmu pārliecināts, ka mēs visi vēlamies dzīvot neatkarīgā valstī, kura balstās drošās un labklājīgās kopienās. Un es apliecinu, ka Latvijas Zaļā partija turpinās lēnām, pamatīgi un neatlaidīgi strādāt, lai Latvija tāda būtu. Mēs turpināsim ar cieņu uzklausīt savus sadarbības partnerus un oponentus un argumentēt savu viedokli. Arī vienoties par kompromisiem, ja tie nav pretrunā mūsu pārliecībai. Varu tikai aicināt savus kolēģus politikā pārdomāt T.H.Ilvesa teikto "partiju politiskā sistēmas piesmiešana skar jūs visus". Mūs visus.
[1] http://www.ir.lv/2013/6/6/goubls-krievija-sabruks-pec-20-gadiem
[2] http://www.ir.lv/2013/6/10/ilvess-netira-politika-ved-uz-leninisku-valsti
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
