Tad nu mīkstinātais r un ch abi tiek no alfabēta izbalsoti. Manuprāt – izbalsotājiem (zinātņu doktoriem!) par negodu. Sākumā viņu bija 14, bet neklātienē skaits esot pieaudzis līdz 19. Diez vai starp “neklātniekiem” ir arī prof. Pēteris Vanags, kas savus godalgotos darbus ir publicējis Endzelīna rakstībā un šķiet pagrūti piepulcējams tādiem, kas “nezina, ko tie dara”. Nav goda darbs stumt novārtā un slāpēt patiesību, kas ar nenoliedzamiem faktiem jau pierādīta, proti, patiesību, ka ŗ un ch atmetums (saskaņā ar padomju režīma 1946. un 1957. g. lēmumiem) pazemina latviešu valodas un rakstības kvalitāti un iedragā literārās valodas sistēmu, t.i., pamatus. Dažs gan domā, ka neesot ko uztraukties un naudu šķiest par nieka pāris burtiem (līdzīgi kā par nieka smiltiņu lejupteci Turaidas pils pakājē).
Konkrētāk sakot, ŗ un ch atmetums mazina izteiksmes precīzumu (jūk vārdi un locījumi), zemina izrunas kultūru (viešas plats e, ē nevietā) un rada pārpratumus saziņā un zinātņu terminoloģijā. Jo, rakstot vajadzīgā ŗ vietā r un ch vietā h, simtiem vārdu un terminu vai to locījumu vienādojas, tāpēc ka zūd atšķirība, ko dod fonoloģiskie pretstati r : ŗ, h : ch. Rodas neskaidrības un pārpratumi, ko nenovērš pat konteksts. Piemēram, Mirdza Ķempe ir pārpratusi Raiņa dzejoli “Gara gaita”, krieviskā atdzejojumā ietulkodama garīguma vietā gaŗumu: “Dļinnyj putj”. (Tas lasāms divos izlases krājumos: Rīgas 1954. g. un Maskavas 1955. g. izdevumā Sočiņeņija I 48.)
Neskaidri un pārprotami kļūst starptautiski klasiskas cilmes termini, vienādojoties formantiem, ar kādiem tie darināti un joprojām darināmi, piem.: chyl- ‘sula’ un hyl- ‘viela’, chem(i)- ‘ķīmija’ un hemi- ‘puse’ vai ‘asinis’, chol- ‘žults’ un hol- ‘viss’. Tad nu nav vairs starpības, vai testaments ir cholografisks ‘ar žulti rakstīts’, jeb vai holografisks ‘viss – teksts un paraksts – ar novēlētāja roku rakstīts’. Nav atšķiŗams ārstnieciskais cholagogs ‘žultsdzinējs’ un holagogs ‘visdzinējs, radikāls līdzeklis’, itin kā latviešiem būtu vienalga – zāles paliek zāles! (Abus uzrāda K. Rudzīša “Terminologia medica” I 345, 819.) Lūk, kā “pa šiem gadiem valoda un valodniecība ir attīstījusies uz priekšu”! – Uz priekšu vai atpakaļ?
Kā gan pēc šādiem jau vairākkārt uzrādītiem faktiem var teikt, ka prasība pēc ŗ un ch esot “lingvistiski nepamatota”. Diemžēl ar izteicieniem svaidīgi sociolingvisti lūko mazināt Endzelīnu (sk. “Endzelīns par faktiem..” Brīvā Latvija, 1998.g., Nr. 21 (562)) un spēj pasacīt pat to, ka valodas kļūdu labotāji esot “latviešu valodas ienaidnieki”. Uz to jau pienācīgi atbildējis Jānis Kušķis (NRA, 15.01.2002.). Izteiksmes kļūdu un rakstības trūkumu novēršana ir valodas iekšējā aizsardzība.
To novārtā likt gan ir “polītiski bīstami”, it īpaši ārēja apdraudējuma apstākļos. Kā vēstīja TV Panorāma (05.03.2002.), Eiropas Savienībai nebūšot vajadzīga “vāja un izkropļota latviešu valoda”. To atzinis arī EDSO augstais komisārs. Un lai nemelš, ka cittautiešiem, īpaši krieviem, būtu kāds lieks grūtums iemācīties latviešu valodu ar visu ŗ un ch, jo krievu valodā atbilstošie fonēmu pāŗi ir. Tik pašiem mācītājiem der nebūt ŗ pretiniekiem un nesirgt šai ziņā ar “laiskumu un palaidnību”, kā, sliņķus atmaskodams, teicis Mīlenbachs (DJ IV 72). Jo nav taču liela māksla ielāgot tikai četrējādus vārdus (ar –ŗš, -ris, -re, -rt), kur r mīkstināms visos vai dažos locījumos (tāpat kā l līdzīga tipa vārdos (zaļš : gaŗš, brālis : labdaris, stabule : cepure, smelt : dzert).
Mīkstināšana notiek saskaņā ar gramatikas sistēmu, nevis nejēdzīgi, kā I. Grīnumas 28. marta rakstā, varbūt jokojoties, sastāstīts. Viņas raksts man šķiet kā ačgārnību, puspatiesību un aplamību tīšs savijums un tāpēc nav nopietni šķetināms, bet drīzāk uztveŗams kā pāragri – jau marta beigās pasprucis aprīļa joks.
Visu, kas manuprāt nopietni jāzin par ŗ un ch lietošanu, esmu jau konkrēti un daudzpusīgi aprādījusi vairākos rakstos, piem.: “Kālab mīkstināms r” (Karogs, 1989. IV), “Iebildes un piebildes prof. V. Draviņai” (Brīvā Latvija, 1992. g., Nr. 13 (266)), “Jāatlabo rakstība” (Brīvā Latvija, 1996. g., Nr. 44 (489)), “Apsveicams ir arī ch” (Latvijas Vēstnesis, 1997. g., Nr. 120 (835)), “Kā diskutējam” (Brīvā Latvija, 2000. g., Nr. 14,15) u.c. Tajos teikto neviens nav atspēkojis ar derīgiem argumentiem.
Viltnieciski biedē ar “rakstības reformu” un cik tai vajadzīgs naudas. Bet pietiek novērst Endzelīna rakstības bojājumus, un tam nav vajadzīgi nekādi “jauni pētījumi”, nedz lieli naudas līdzekļi. Vajadzīgi ir skolās krietni skolotāji, kas grib un prot iemācīt latviešiem literāri izkoptu dzimto valodu, mūsu valsts valodu – tādu, kas droši var stāties pasaulē blakus pārējo Eiropas tautu valodām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
