Atkal kā līdzeklis dažādu, bieži vien sabiedrībai nesaprotamu, mērķu labad tiek izmantots bērns (skolnieks). Jau esošais Izglītības likums ļauj bērniem uzsākt skolas gaitas no 6 gadu vecuma, ja vecāki, pedagogi uzskata, ka bērns fiziski, sociāli un psiholoģiski ir gatavs uzsākt un arī veiksmīgi turpināt skolas gaitas. Izglītības likumā (20. pants) ir skaidri formulēts, ka pirmsskolas izglītības programmu apgūst bērni līdz 7 gadu vecumam, bet atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības pirmsskolas izglītības programmas apguvi var pagarināt vai saīsināt par vienu gadu saskaņā ar vecāku vēlmēm un ģimenes ārsta vai psihologa atzinumu.
Pilnībā piekrītu daudzu izteiktajiem viedoklim, ka pirmsskolas vecuma bērns ir gatavs intelektuāli mācīties: bērns ne tikai var, bet arī ar prieku to dara, ja ir atbilstoša vide. Bērns nav gatavs mācīties tā kā to bieži piedāvā mūsdienu skola (klasiska mācību stunda, kurā pārsvarā tiek izmantota verbālā metode).
6 gadīgam bērnam mācīšanās un mācīšanas procesā svarīga ir praktiskā darbība, kurā tiek izmantotas visas maņas un pozitīvi emocionāla vide. Sešgadīgam bērnam vēl ir nenobriedusi kaulu sistēma, tāpēc viņam ir nozīmīgi mainīt ķermeņa stāvokli, ko bērns nevar izdarīt klasiski vadītājā mācību stundā skolā.
Psihologi uzsver, ka katram cilvēkam ir savs darbības ritms, kura maiņa ietekmē bērna psihi. Bet mūsdienu skolā bieži vien darba ritms tiek forsēts, to pamatojot ar lielu apgūstamās vielas apjomu. Jau pagājušā gadsimta 60 gados tika pierādīts, ja bērna darbības ritms tiek steidzināts, tad tas atstāj lielu ietekmi uz bērna emocionalitāti, rada saskarsmes problēmas, nevēlēšanos mācīties, izvairīšanos no skolas apmeklējuma, daudzos tas izraisa mazvērtības kompleksu: es neko nevaru, es esmu slikts utt. Vēl joprojām ir skolas, kurās 1. klasē bērniem liek lasīt uz laiku – cik vārdus izlasa 1 minūtē un rezultātus izliek publiskai apskatei. Kāds ir šādu skolu mērķis?
Šīs un citas 6 gadīga bērna attīstības likumsakarības un vajadzības var veiksmīgi nodrošināt pirmsskolas pedagoģiskajā procesā: bērns zināšanas, prasmes un attieksmes jebkurā jomā var apgūt individuāli, grupā, ar visu grupu jebkurā dienas brīdī: no rīta, rotaļnodarbību laikā, pastaigā, pēcpusdienā.
Lai mācību darbība noritētu veiksmīgi, svarīgi apmierināt arī sešgadīga bērna pamatvajadzības: trīs reizes dienā uzņemt siltu, daudzveidīgu, sabalansētu, veselīgu pārtiku, būt maksimāli daudz svaigā gaisā, būt fiziski aktīvam, viņam nepieciešams dienas miegs, jo vēl ir nenobriedusi nervu un kaulu sistēma.
Vai visas skolas to var nodrošināt?
Vecāki stāsta, ka pat viņu mazais pirmklasnieks, kas uzsācis skolas gaitas no 7 gadu vecuma, atceļā no skolas iemieg.
Kāds bija pirmcēlonis? Kāpēc tika rosināts uzsākt mācības skolā no 6 gadu vecuma? Bet uzskatu, ka viens no cēloņiem varēja būt nekonsekvence vispārējās izglītības politikas realizācijā. Vispārējā izglītības likuma 4. pantā formulēts, ka obligāta ir no piecu gadu vecuma bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguvei, bet tikai 2010. gada 1.augustā tika izdoti Ministru kabineta noteikumi "Noteikumi par valsts pirmsskolas vadlīnijām", un tika veiktas izmaiņas Vispārējā izglītības likumā (15.1 pants. Valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijas), kas nosaka pirmsskolas izglītības satura mērķus un uzdevumus; pirmsskolas izglītības pedagoģiskā procesa organizācijas principus; pirmsskolas izglītības apguves plānotos rezultātus. Kas radīja nereti haosu arī pirmsskolas izglītības iestādēs (protams, ne visās pirmsskolās). Gandrīz 10 gadus katra pirmsskola varēja subjektīvi spriest kādai ir jābūt pirmsskolēna personībai, zināšanu, prasmju un attieksmju bagāžai, lai viņš uzsāktu skolas gaitas.
Vai pieaugušo neizdarības dēļ jācieš bērniem?
Tāpat, jāņem vērā, ka paralēli stipri atšķirīgai mācību satura realizācijai un metodikai, bērnam vēl ir jāspēj pielāgoties jaunajai videi un daudz lielākām bērnu masām, kas jau tā izraisa papildus satraukumu un nervozitāti.
Nebūtu pieņemami īstenot ideju par skolu gaitu uzsākšanu no 6 gadiem, tikai vadoties no īstenotā pilotprojekta, kā ietvaros tika veikta sešgadīgo bērnu integrētās mācību programmas un mācību līdzekļu izmēģinājuma pārbaude. Sekmīga akadēmisko zināšanu apguve nedod pilnu ieskatu par to, kā bērns iedzīvotos jaunajā vidē, jo "eksperimenta" laikā netika analizētas sociālās un emocionālās prasmes: patstāvība, spējas kontaktēties ar citiem bērniem, risināt konfliktus u.tml. No vienas puses, šādos projektos emocionālās kvalitātes saskatīt ir daudz grūtāk un laikietilpīgāk, bet, no otras puses, tas ir vitāli svarīgi, lai uzzinātu bērnu psihisko gatavību apmeklēt 1. klasi no sešu gadu vecuma.
Jau daudzus gadus tiek diskutēts, ka jāpārskata 1.– 12. klases izglītības saturs. Bet tas joprojām nav izdarīts! Nenotiek pēctecība starp: pirmsskolu un sākumskolu, sākumskolu un pamatskolu.
Cilvēks ir veselums un visu ap sevi uztver veselumā. Tāpēc loģiski, ka personības attīstība un akadēmisko zināšanu apguve notiktu integrēti ne tikai pirmsskolā, bet arī sākumskolā.
Turklāt, risinot šo tēmu, vajadzētu distancēties no ierastajām politiķu, sabiedrībās dogmām, proti, ka mums ir jāpārņem kāda no ārzemju izglītības sistēmām, kas bieži vien neatbilst mūsu mentalitātei un tradīcijām. Piekrītu, to zinātnieku uzskatam, kuri uzsvēra un uzsver, ka zināšanas varam pārņemt no citiem, bet izglītības sistēma katrai tautai jāveido sava.