Latvijā ir virkne jomu, kurās trūkst speciālistu, tāpēc ir pieprasījums un pasniedzēji strādā vienlaikus vairākas augstskolās. Tādas jomas, kurās, manuprāt, trūkst zinošu cilvēku ir arī reklāma un mārketings u.c.
Nekas nav sliktāks par pasniedzēju - haltūristu
Es esmu nopietni domājusi par to, vai gadījumos, kad pasniedzēji strādā vienlaicīgi vairākās augstskolās, nereti arī dažādās pilsētās, viņi spēj pilnvērtīgi strādāt ar katru studentu, jo nekas nav sliktāks par pasniedzēju - haltūristu. Tas ir šausmīgi! Mans ieteikums visiem pasniedzējiem ir vienkāršs - ja jūtat, ka visu nespējat savienot, tad labāk to nedarīt! Tas ir arī mans moto - ja nespētu savus pienākumus veikt kvalitatīvā līmenī, es to nedarītu!
Patiesībā, no tā, ka pasniedzējs vienlaikus darbojas vairākās augstskolās, izriet arī pozitīvais aspekts - veidojas pieredze darbā ar dažādiem studentiem, īpaši strādājot Rīgā un kādā no reģionālajām augstskolām. Tas tikai paplašina pasniedzēja redzesloku. Pasniedzējam darbojoties vairākās augstskolās un strādājot ar dažādiem studentiem, veidojas sinerģija, un izstrādājas priekšstats par plašu nozaru loku.
Protams, apvienojot darbus vairākās augstskolās, pasniedzējam jābūt ļoti prasīgam pret sevi un pret studentiem, lai tas nepārvēstos par bezvērtīgu atstrādāšanu.
Ne visi var būt pasniedzēji
Tas, ka cilvēks ir eksperts savā nozarē, nenozīmē, ka viņš automātiski būs arī labs pasniedzējs šajā jomā. Pasaulē tas daudzkārt ir pierādījies - cilvēki, kuri ir gudri kā Zālamans, nostājas auditorijas priekšā un nespēj sakarīgi pateikt ne vārda.
Pasniedzēja darbs ir komunikācija, ne tikai zināšanas! Ir jāprot ieinteresēt studentus un saistoši pasniegt zināšanas. Reizēm students pat nesaprot, ka tas, ko viņš pašlaik mācās, viņam ir vajadzīgs. Kā jau minēju, pasniedzējam jāapvieno zināšanas un komunikācija. Ja nav pietiekamu zināšanu, tikai ar komunikāciju nebūs līdzēts, savukārt, ja nav komunikācijas prasmes, ir grūti savas zināšanas nodot tālāk.
Students paliek students, neatkarīgi no augstskolas
Latvijā ir izveidojusies zināma plaisa starp valsts un privātajām augstskolām. Protams, ir atšķirība starp valsts un privātajām augstskolām, bet tas vairāk ir institucionālās kategorijās. Jebkuras augstskolas centrā jābūt studentam un zināšanu ieguves procesam. Nenoliedzami, finansēšanas jautājumi ir vienlīdz būtiski gan valsts, gan privātajām augstskolām. Nav tā, ka no valsts līdzekļiem visām augstskolām tiek piešķirts tik, cik nepieciešams, ir jomas, kurās izteikta priekšroka tiek dota valsts augstskolām, bet kopumā jau visi cenšas ar piešķirtajiem līdzekļiem rīkoties racionāli un darbības pamatprincipi ir samērā līdzīgi.
Kā radīt interesi par eksaktajiem priekšmetiem?
Izvēlēties prioritārās augstākās izglītības jomas, kas ir valstiski būtiskas - tā ir Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence. Tieši ministrijai būtu jāmeklē risinājums, kā veicināt interesi par eksaktajām jomām. Bet, ja tas tiks darīts tikai augstskolu līmenī, problēma netiks atrisināta. Ja jaunietis vēlas veidot karjeru tehniskajās nozarēs, tad pirmie soļi jāsper jau vidusskolā, lai padziļināti apgūtu attiecīgos priekšmetus un varētu iestāties piemērotā studiju programmā.
Nenoliegšu, ka liela ietekme ir arī augstskolas pasniedzējiem. Ja pasniedzējs ir profesionāls un ar spēcīgu personību, viņš spēs piesaistīt studenta interesi jebkurai nozarei, arī eksaktajai. Spilgts piemērs ir kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs - viņa harizma un aizrautība ar fiziku skolu līmenī ir radījusi pastiprinātu interesi par šo priekšmetu. Tas acīmredzami parāda, kā viena cilvēka profesionalitāte un spēja komunicēt, saistoši skaidrojot sarežģītas lietas, spēj radīt interesi par visu nozari.
Konkurence sekmē kvalitāti
Savulaik bijušas izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis virzīja reformas augstskolu akreditācijas jomā un centās samazināt vienādo un līdzīgo programmu skaitu. Mans viedoklis ir pilnīgi pretējs - neredzu iemeslu, kāpēc, piemēram, studiju programma "Biznesa vadība" vai jebkura cita nevarētu būt gan Rīgā, gan Valmierā, gan Ventspilī. Programmām ir jābūt sabalansētām gan Rīgā, gan ārpus tās - ir jābūt iespējai studēt arī reģionālajā vidē. Turklāt, nav tā, ka, piemēram, Vidzemes Augstskolā, kas atrodas Valmierā, studē tikai vidzemnieki, tur ir studenti no visas Latvijas. Tāda situācija ir visās reģionālajās augstskolās.
Manā izpratnē - centralizācija negatīvi ietekmē kvalitāti, jo strauji sarūk konkurence. Tas attiecas arī uz Rīgas augstskolām un universitātēm. Ir viena studiju programma vairākās augstskolās, bet vienā lielāks uzsvars tiek likts uz praktiskajām zināšanām, citā, savukārt, to pašu programmu iespējams apgūt akadēmiskā līmenī. Studentam ir jābūt iespējai izvēlēties - kļūt par akadēmiķi vai praktiķi. Starp citu - Latvijā ir akadēmiskās programmas arī mārketingā, kas mani kā mārketinga pasniedzēju ļoti pārsteidz. Man joprojām nav skaidrs, kas ir akadēmiskais mārketings vai akadēmiskā reklāma?! Lai vai kā, bet ir jāveicina veselīga konkurence - visiem studentiem nav jāiet vienā virzienā. Konkurence vienmēr sekmē kvalitāti!
Latvijā ir nozares, kurās nav pietiekami daudz kvalificētu speciālistu
Protams, rodas jautājums, kā visās piecās augstskolās, kurās tiek piedāvāta viena studiju programma, nodrošināt kvalificētus un profesionālus mācībspēkus? Šeit mēs atgriežamies pie temata, kad viens pasniedzējs strādā vairākās augstskolās. Gluži vienkārši Latvijā ir nozares, kurās nav pietiekami daudz kvalificētu speciālistu. Tādu cilvēku, kuriem ir gan profesionālās, gan pedagoģiskās zināšanas, nemaz nav tik daudz.
Strādā, lai studētu, bet kavē lekcijas, jo jāiet uz darbu
Vairākas lietas savieno ne tikai pasniedzēji, bet arī studenti. Mēs zinām, ka lielākā daļa studentu Latvijā savieno studijas un darbu. Tā ir diezgan liela problēma! Savas pasniedzējas karjeras sākumā es biju ļoti sašutusi un personiski pārdzīvoju, kad redzēju savās lekcijās studentu, kurš ir iesnaudies. Mocījos kompleksos - man šķita, ka es nestāstu gana interesanti, nespēju uzrunāt studentus u.tml., bet pēc tam sapratu, ka, iespējams, šis students pirms lekcijām naktī ir strādājis un ir pārguris.
Šī ir tā joma, kurā absolūti nav starpības - privātā vai valsts augstskola - studenti ļoti bieži ir spiesti strādāt, lai studētu. Rietumeiropā ir universitātes, kurās vienkārši nav iespējams apvienot studijas un darbu, pat maģistra līmenī, diemžēl, Latvijā tā ir norma. Nereti studenti kavē lekcijas, jo viņiem ir jābūt darbā. Ir gadījumi, kad pasniedzējiem pavisam atklāti tiek pateikts - ko Jūs no manis gribat, man taču ir jāstrādā, lai samaksātu par studijām! No vienas puses, es saprotu studentus, kuri ir situācijas ķīlnieki, no otras puses, gribas atgādināt, ka šāda attieksme nekad nebūtu iespējama, piemēram, Oksfordas Universitātē vai Jēlas Universitātē. Šī situācija viennozīmīgi nenāk par labu izglītībai.
Vēl joprojām sastopami pasniedzēji ar nodzeltējušu rūtiņu kladīti
Kā vēl viena Latvijas izglītības sistēmas īpatnība tiek minēts arī mācībspēku vecums, proti, medijos parādās informācija, ka katram ceturtajam no akadēmiskā personāla ir 60 un vairāk gadu.
Es uzskatu, ka šajā jomā jābūt sabalansētībai - gan pieredzējušiem pasniedzējiem, gan gados jauniem entuziastiem. Turklāt, daudz kas ir atkarīgs no personības, jo ir daudzi pasniedzēji gados, kuri ir ļoti harizmātiski un spēj aizraut studentus. Gados vecākais no pasniedzējiem, pie kuriem esmu mācījusies, bija šī gada sākumā mūžībā aizgājušais Gundars Ķeniņš-Kings. Laikā, kad studēju pie viņa doktorantūrā, profesoram bija astoņdesmit viens gads, un viņš bija viens no zinošākajiem un harizmātiskākajiem pasniedzējiem manā studentes pieredzē. Savukārt, manis jau pieminētais profesors Kaščejevs ir gados jauns pasniedzējs un arī spēj aizraut studentus.
Ir redzēts arī dažs labs jaunais pasniedzējs, kuru studentu acīs jaunība neglābj. Protams, tas, ka katram ceturtajam ir vairāk kā sešdesmit gadu, laikam ir mazliet par daudz, jo, manuprāt, pasniedzējam ir jāiet līdzi laikam savā nozarē un jābūt arī praktiskai darbībai līdztekus lekcijām. Ir dzirdēti studentu stāsti no dažām augstskolām par to, kā atnāk pasniedzējs ar nodzeltējušu rūtiņu kladīti un sāk lēnām lasīt. Nesaukšu konkrētu augstskolu, bet, ticiet vai nē, mūsdienās tā joprojām notiek!
Izglītība ir produkts, par kura eksportu jādomā valstiskā līmenī
Šobrīd ārvalstu studentu piesaiste ir katras augstskolas individuālā pārziņā. Valstiskā līmenī par to netiek domāts, bet izglītība arī ir produkts, par kura eksportu ir jādomā valstiskā līmenī, īpaši Latvijas apstākļos, kad vietējo studentu skaits sarūk.
Ir ļoti žēl, ka valstiskā līmenī šīs jautājums ir tik fragmentēts un nesakārtots, faktiski, ārvalstu studentu piesaiste ir atkarīga no katras augstskolas individuālās kapacitātes. Lai uzņemtu ārvalstu studentus, jānodrošina nodarbības vairākās valodas, kas attiecīgi rada papildus izmaksas, un ne visas augstskolas to var atļauties.