Drošības situācija Baltijas valstīs šobrīd ir paradoksāla – lai gan nekad neesam bijuši labāk pasargāti kā šobrīd, vienlaikus nekad arī neesam saskārušies ar tik nopietniem drošības riskiem. Pozitīvais ir acīmredzams – NATO lēmums izvietot karaspēka vienības visās trīs Baltijas valstīs uzskatāmi parāda mūsu sabiedroto nemainīgo apņemšanos pildīt savus solījumus un 5. panta sniegtās garantijas, arī visas trīs Baltijas valstis ieguldījušas nopietnu darbu savu aizsardzības spēju stiprināšanā, cita starpā arī mērķtiecīgi palielinot aizsardzībai atvēlētos budžeta līdzekļus.
Vienlaikus jāuzņemas arī atbildība par saviem neizdarītajiem mājasdarbiem – nenopeļot mūsu valstu pārstāvju paveikto, diemžēl mūsu kolektīvā nespēja pietiekoši skaļi un precīzi skaidrot un pārliecināt atsevišķas Rietumu kaimiņvalstu sabiedrības daļas par Krievijas radīto nopietno apdraudējumu ne tikai Eiropas Savienības austrumu robežas valstīm, bet visai ES, būtiski pasliktinājusi mūsu kolektīvo spēju reaģēt uz saasinājumiem un apdraudējumu. Atsevišķas publiskas personības publiski aicina panākt vienošanos ar Krieviju, pat ja tas sevī ietvertu Krievijas "ietekmes sfēras" atzīšanu, kurā neizbēgami ietilptu arī Baltijas valstis. Kolektīvā atmiņa ir īsa un spēja sekot līdzi notikumu attīstībai diemžēl ir dramatiski zema.
Indikācijas par pretdarbību un nevēlēšanos stiprināt un attīstīt mūsu valsts stabilitāti parādās arī tepat – neapsverot pat atsevišķu mūsu Eiropas Parlamenta deputātu darbības un izteicienus, var tikai pabrīnīties, piemēram, par atsevišķu Latvijas ekspertu kritisko vērtējumu par ASV senatoru vizītēm uz Latviju, īpaši apzinoties, cik kritisks pasaules politikā ir šis laiks un to, kādus (pozitīvus) signālus šī virkne ASV amatpersonu vizīšu uz Latviju un Baltijas valstīm sūta mūsu nedraudzīgajiem kaimiņiem. Neizprotama ir mūsu pašu premjerministra nevēlēšanās tikties ar mūsu sabiedrotajiem, aizbildinoties ar atvaļinājumu – nezin kādēļ neformālām sarunām ar Krievijas pārstāvjiem mūsu augstākajām amatpersonām laiks mēdz atrasties. Ir jāapzinās, ka divpusējās attiecības strādā abos virzienos, mums ir jāizturas atbildīgi pret mūsu būtiskākajiem stratēģiskajiem partneriem.
Atgriežoties pie vizītes Vašingtonā, šajā kontekstā zīmīgs ir jautājums, kas no ASV senatoru un kongresmeņu puses izskanēja vairākkārt: "Ko, Jūsuprāt, īsti Maskava mēģina panākt?" Kremļa izvērstais hibrīdkarš – destruktīvu, destabilizējošu darbību un asimetriskas karadarbības metožu kopums, ekspluatējot valstu vājākos punktus un manipulējot ar informācijas telpu – ir jauna veida izaicinājums kolektīvajai drošībai un mūsu kopējai izpratnei par drošības riskiem 21. gadsimtā, un šādā karā, pret šo milzu mašinēriju, kas iegulda milzīgus līdzekļus centienos diskreditēt, demoralizēt un destabilizēt kā Baltijas, tā arī citas Eiropas Savienības valstis, radot un izplatot melus, safabricētas un nepatiesas ziņas un baumas, viena pati valsts nespēj ilgstoši turēties pretim.
Likumsakarīgi, ka šobrīd visu Baltijas valstu prioritāte ir drošība un aizsardzība, un savu reaģēšanas spēju nostiprināšana pret Kremļa nerimstošo kaujiniecisko ārpolitiku. Katra valsts dara tik, cik ir tās spēkos, risinot ar valsts iekšējo un ārējo drošību saistītos jautājumus, lai mazinātu mūsu ievainojamību. Bet viens nav karotājs. Vēsturiskā iespēja satikt tik lielu skaitu ASV likumdevēju pārstāvju un sniegt viņiem mūsu redzējumu par mūsu reģiona būtiskākajiem jautājumiem kļuva par realitāti tieši tāpēc, ka uz šo mērķi tika iets kopā – apzinoties savas kopējās intereses un strādājot pie to īstenošanas. Mēs nedzīvojam izolētā telpā, mēs esam daļa gan no Baltijas, gan Eiropas valstu saimes. Mums nav jācīnās, nav jārunā vieniem. Un kolektīvā aizsardzība nesākas pie Ziemeļamerikas krastiem – tā sākas tepat, uz mūsu robežām.
Nav nepieciešamas milzīgas sistēmiskas izmaiņas, bet domāšanas maiņa būs neizbēgama. Jau esam uzsākuši pakāpenisku progresu, paplašinot un padziļinot esošās sadarbības tur, kur tas iespējams – piemēram, militāro iepirkumu jomā ar Lietuvu. Būtisks solis uz priekšu būtu efektīva dalīšanās ar operatīvo un izlūkošanas informāciju ne tikai Baltijas valstu, bet visas NATO alianses ietvaros. Tāpat jādomā par kopējās rīcībspējas attīstīšanu – tepat, Rīgā, atrodas NATO stratēģiskās komunikācijas centrs, kuru iegūtie secinājumi un rekomendācijas būtu jāpārvērš reālās darbībās. Uz tādiem jautājumiem, ko uzdeva ASV senatori un kongresmeņi, un uz tiem, ko uzdod teju jebkurš no mums, ir nepieciešamas nopietnas, analīzē un zināšanās balstītas atbildes – jāizmanto mums pieejamie resursi un iespējams jāapsver NATO stratēģiskās prognozēšanas centrs. Ar nākotnes norišu modelēšanu un paredzēšanu daudzas valstis jau nodarbojas individuālā kapacitātē, mūsu resursu un iespēju apvienošana vienotā centrā būtu tikai likumsakarīga.
Jāizzina iespējas ciešākai kopīgai un reģionālai sadarbībai, piemēram, kiberaizsardzības, energoapgādes drošības un kritiskās infrastruktūras aizsardzības jomās. Tie ir stratēģiska līmeņa jautājumi, un mums ir jāatrod sadarbības modelis – gan Latvijai kā individuālai valstij, gan kā daļai no Baltijas, Eiropas valstu kopienas ar NATO partneriem. Šīs problēmas vairs neskar tikai tā sauktās "robežvalstis", bet ir nodarījušas nopietnu kaitējumu pasaules lielvarām – nesenā Krievijas iejaukšanās ASV prezidenta vēlēšanu procesā ir nopietns signāls, ka šodien saskaramies ar milzīgu apdraudējumu ne vien mūsu fiziskajai drošībai, bet arī demokrātiskajai sistēmai.
Baltijas valstu likteņi vēsturiski diemžēl vienmēr bijuši nesaraujami sasaistīti ar lielvalstu īstenoto politiku un interesēm. Bet mums ir iespēja mainīt šo status quo, un, iespējams, par to vēlāk varēsim pateikties tieši lielajai agresorvalstij kaimiņos. Maskavas mērķtiecīgo centienu dēļ acis ir atvērušās, ir pavērta lieliska iespēja beidzot drošību izvirzīt kā savu prioritāti un radīta platforma dialoga veidošanai ar sabiedrotajiem mums vēlamajā virzienā. Mums nekad nav bijušas tik lielas iespējas ietekmēt starptautiskas norises, lēmumus un virzību kā šobrīd. Savu vietu zem saules esam izcīnījuši, un ir jāiet tālāk.
Sadarbība – pakāpeniska, arvien ciešāka un biežāka, ļaus mūsu militārpersonām un amatpersonām iepazīt vienam otru arvien tuvāk un, attiecīgi, mēs spēsim uzticēties viens otram arvien vairāk un lēnā garā atrisināt līdzšinējos sadarbību kavējušos šķēršļus. Mēs nevaram atļauties neuzticēties savējiem – tiem, kas neatkarīgi no apstākļiem, vienmēr būs un ir bijuši mūsu pusē. Un mums pret mūsu draugiem – Ukrainu - ir jāaicina un jāīsteno tā pati politika, ko ASV īstenoja attiecībā uz Baltijas valstīm okupācijas laikā, neatzīstot mūsu okupāciju.