- Ar kāda rakstura imigrāciju un imigrantiem jārēķinās? Ar sezonālu, pārejošu, ar tādu, kam Latvija būs tikai tranzītstacija, lai aizlaistos uz kādu vēl siltāku zemi, ar tādu, kad jūtama daļa imigrantu izvelēsies Latviju par savu pastāvīgas mītnes zemi? Cik liela šī daļa varētu būt? Kas būs Latvijas darba tirgus pamatdonori? Proti — vai ir nepieciešamas imigrantu un vietējo savstarpējas adaptācijas programmas, lai nenonāktu līdz kultūru konfrontācijai, kā dažā labā Eiropas valstī.
Droši vien ar imigrāciju arī Latvijai mūsdienās jārēķinās kā ar nerimtu, noturīgu procesu. Droši vien šie cilvēki vairumā būs braukuši šurp kaut ko nopelnīt, tāpēc varbūt būs mierā vien ar gultas vietu un darbu. Taču mēs nevaram cerēt, ka, sajutuši mūsu nievājošo vai neiecietīgo attieksmi, tie nekādi nereaģēs. Tāpēc, kaut vai lai izslēgtu to, ka noziedzība no imigrantu puses ir vispārējā ainā disproporcionāla, ij mums, ij viņiem laikus jāzin, kas tie mums te būs — tranzītcilveki, tādi paši kā nepilsoņi tagad, tādi paši kā krievi, mūžam svešie, mežoņi, vēlams valsts resurss... Un jāatceras, ka, atsķirībā no padomju laikiem, mēs paši vien caur savas valdības politiku būsim tos šurp aicinājuši.
Vai varbūt tas ir mazsvarīgi? No vienas puses, protams, mūsu, patlaban šaisaulē esošo, mūžam pietiks ij latviešu tautas, ij latviešu valodas, ij varbūt, ja Dievs dos, pat Latvijas valsts. Bet, ja dzimstības un mirstības aina, jaunās emigrācijas un imigrācijas perspektīva, sociālo un iekšpolitisko noskaņojumu evolūcija saglabās esošās tendences, tad man, savelkot visus komponentus kopā, iznāk, ka ap 2050. gadu latvieši te atkal varētu būt jūtamā mazākumā. Tiesa, demogrāfi (Zvidriņš, Eglīte), lai arī satraukušies, tik pesimistiski nav.
No otras puses mēdz teikt — nu, ja jūs negribat imigrantu darbaspēku, kur tad ir alternatīva. Kas tad ceps, šrubīs, mūrēs, stūrēs, lies un metinās....? Tas, ka šī gada pirmajā pusgadā te iebraukuši strādāt 1989 ārvalstnieki, bet pērn visā gadā 2398, liecina, ka pašiem mums lāgā vis negribas cept, šrubīt un dubļus ar dziesmu brist. Tāpēc šis jautājums nav nekāda demagoģija. Bet — tas ir demagoģija, ja paturam prātā, ka šajā mazajā valstī, kas iemanījusies pastāvēt bez industriāla vēriena, bez efektīvas nodarbinātības politikas, bez efektīvas un kompleksas demogrāfiskās programmas, bez sakarīgas profesionālās izglītības, bez šķēršļiem vietējā intelekta emigrācijai, iebraucēju darbaspēks patlaban ir un arī tuvākā perspektīvā būs galvenokārt valsts piekoptās politikas noteikta nepieciešamība. Neraugoties uz to, ka tuvāko gadu laikā darba tirgū taps jūtama deviņdesmito gadu mazās dzimstības bedre. Neraugoties uz to, ka līdz 2015. gadam, kā melš, varētu emigrēt ap 200 000 ekonomiski aktīvo Latvijas ļaužu, kas starp citu arī būs konkrētas politikas sekas. Neraugoties uz to, ka pērnais gads, saskaņā ar "Hansabankas" (HB) makroekonomikas nodaļas pētījumu, bija pēdējais, kad Latvija varēja palielināt kopproduktu, izmantojot darbaspēka pieaugumu. Šogad HB prognozēja nodarbinatības samazinājumu par 0,1%, 2010. gadā — par 0,7%.
Bet alternatīva ir. Tiesa, ja to negrib vara, tad teorētiska, ja to negrib tauta, tad utopiska. Principiāli pārorientēt politiku no senīlas uz futūristisku. Bet priekš tā būs nepieciešama vecāko paaudžu būtiska atsacīšanās no sava komforta un arī no savu ienākumu līmeņa par labu jaunākajai paaudzei. Pirmām kārtām — par labu atbilstošai tās audzināšanai un izglītībai. Ja šāds pavērsiens šķiet muļķīgs un neiespējams, tad, beigsim liekuļot, vērsim durvis vaļā viesstrādniekiem un dzīvosim zaļi līdz galam. Ir, protams, arī vienkāršākas iespējas, bet — šā vai tā bez upuriem šajā taču jau kultūras cīniņā palikt pie sava nebūs iespējams. Bez upuriem vinnēs Frensisa Fukujamas pieņēmums, ka ekonomikas un finansu sistēmas ir universālas, bet kultūras — lokālas, tāpēc universālās sistēmas ātrāk vai lēnāk nomāks kultūras, lai kurā pasaules malā tās ar nespirinātos. Ja mēs ar to samierināmies, mūsu kultūra ir beigusies.
- Vai imigrācija garantēs pozitīvu selekciju darbaspēka kopainā? Ja negarantēs, kāds ir imigrācijas mērķis, kam tā vajadzīga? Lai vēl vairāk lumpenizētu gan uzņēmējdarbību, gan sabiedrību? Vai tā ir uzņēmēju vai valsts koncepcija? "Valstī, kur maz bagātu pircēju, nav jēgas ražot daudz un labi, jo — nav kam. " (B. Gordons). Manā uztverē ne Latvijas praktiskā poltika, ne uzņēmējdarbības vide tās kopumā ne tuvu nav pārņemtas ar augstas pievienotās vērtības lietu, iekārtu un arī pakalpojumu ražošanu. Citādi tās nenodarbotos ar pašmāju intelekta padzīšanu no valsts. Citādi tās neveicinātu nosacījumus, kas ierobežo vietējo sociālo mobilitāti un pašnodarbinātību. Tieši šitādas izdarības ļāvušas ilgi turēt še sabiedrības vietā pūli, kas gatavs strādāt par grašiem. Bet — pūlim nu piegriezies būt pūlim, tas grib redzēt sevī cilvēkus un tāpēc top vai nu prasīgs vai sāk masveidā pamukt. Bet kungi un uzņēmēji (to kopumā) joprojām negrib atzīt vietējo pūli par savas valsts sabiedrību un tāpēc taisa darbaspēka imigrācijas koncepciju, kura paredz daļēji aizstāt vietējo pūli ar tādu pašu par mazliet vairāk grašiem strādāt gatavu pūli no citurienes. Nodarbinātības politika, ja tāda šai valstī vispār ir, līdz šim vairojusi nevis savu un savas saimes dzīvi (nevis pastāvēšanu līdz nākamai algai) nodrošināt gribošus, spējīgus un pienācīgi praktiski apmācītus strādniekus (strādājošos), bet atkarīgu sociālo pabalstu prasītāju armiju.
Bet visvairāk rakstīt šajā punktā minēto mani vedināja koncepcijas paredzējums līdz 30. decembrim atcelt kvotu informatīvo tehnoloģiju jomā nodarbināto ārzemnieku uzņemšanai. Jo atceros vēl pirms gadiem pieciem sešiem lasījis slavas dziesmas mūsu pašu censoņiem un to sagatavošanai tieši šajā nozarē. Te nu vispirmāk tikšot apliecināta mūsu varēšana augsto tehnoloģiju jomās, mūsu spējas uz intelektuālo ražošanu, IT jomā mūsu smadzenes esot Eiropas avangardā u.t.t. Droši vien smadzenēm nav (nebija?) ne vainas, bet jājautā — kurš mērglis tad šito pašmāju prieku pamanījās sačakarēt tiktāl, ka nu šajā jomā radies kadru deficīts? Pērn maijā "Dienā" varēja lasīt: "IT speciālistu — it sevišķi gados jauno — izceļošana kļūst arvien jūtamāka IT nozarē Latvijā. Ar laiku pieaugot valsts pasūtījumu apjomam IT var pat sākt apdraudēt valstij un uzņēmumiem nepieciešamo datorsistēmu uzturēšanu, tādējādi var tikt apdraudēta arī to darbība. Vai arī te darbinieku trūkumu nāksies risināt ar tiem pašiem līdzekļiem, kas jau tiek piedāvāti celtniecībā — ievest lēto ārzemju darbaspēku?" ("Mebius IT" valdes loceklis A. Freipičs). Turklāt Freipiča kungs teica, ka IT speciālistu "emigrāciju veicina drīzāk stereotipi, nevis ekonomiski apsvērumi", jo, piemēram, atalgojums nozarē esot tuvs Eiropas vidējam. Tas varas, politikas attieksmi, tūļību un vienaldzību pret intelektuālo darbaspēku padara nevis skaidrāku, bet vēl nesaprotamāku. Vairāk nekā desmit gadus zinātnieku aizplušana no valsts pavadīta vien ar oficiālo aprindu "konceptuālu" vāvuļošanu. Nu liekulību sāk aizstāt bezkaunība un cinisms — Latvijas tirgum pietiekamu vietējo darbaspēka resursu bezatbildīga palaišana vējā top "konceptuāli" akceptēta — mums vajag svešos. Gribot negribot jāsāk domāt, ka notiek apzināta un oficiālo aprindu stimulēta vietējo smadzeņu izskalošana no valsts vai šo smadzeņu statusa apzināta degradācija (skolotāji, ārsti).
- Vai darbaspēka imigrācijas politika nodrošinās pozitīvu sociālo selekciju? Proti, kā tiks garantēts, lai šie imigranti netop, kā liecina Vācijas, Francijas,... pieredze par parazītiem pie valsts sociālā budžeta, bet valsts sociālais atbalsts ir adekvāts šo ļaužu ekonomiskajai (un arī kultūras0 atdevei? Vai šeit, kā pērn Francijā, tiks noteikts, ka visiem pieaugušiem iebraucējiem jāstrādā un neviens nav kvalificējams dzīvei no pabalstiem? Vai imigrantiem būs jāparaksta līgums, ka tie respektē mums tradicionālo dzīvesveidu un vērtības? Vēlreiz — kam domāta koncepcija, kas ir tās subjekts, kas objekts? Vai tā atbilst tikai ekonomikas vai arī valsts interesēm? Ja tā, cik var noprast, sacerēta domājot tikai par ekonomiku, tad jājautā, kas ir ekonomika un kas ir cilvēks, sabiedrība, valsts. Kas ir mērķis, kas līdzeklis?
Nudien, neesmu nacionālists mūsu nacionālo pseidoorganizāciju izpratnē. Pseido tāpēc, ka tās dikti cenšas, lai latviešiem naids pret, piemēram, krieviem pilnībā aizvietotu mīlestību pret sevi. Un — varen cenšas, lai par latviešiem skaitītos tikai viņu organizāciju piekritēji, bet visi "nepareizie", piemēram, homīši nebūtu pie latviešiem skaitāmi un būtu izraidāmi līdz ar krieviem. Turklāt gudrs, kulturāls krievs vai ķīnietis man šķiet Latvijai un arī latviešu valodai svētīgāks par stulbu un trulu latvieti.
Bet — tāpat kā saistībā ar nodarbinātību darba samaksai nevajadzētu augt ātrāk par produktivitāti, tāpat veselīgai nacionālai politikai valstī manā uztverē allaž vajadzētu prevalēt pār mondiālu visēdāju modi un iegribām. Jo man Latvijas uztverē negribas nonākt, piemēram, līdz grāmatas "Eiropas kolonizācija" autora Gijoma Faja atziņām par Franciju. "Demogrāfiskā cittautiešu uzplūdu bilance šausmina Franciju un Eiropu. Kāds demogrāfs savā nesen iznākušajā grāmatā "Āfrikāniskā Francija" atzinis, ka, ja nekas nemainīsies, tad ap 2040. gadu vairāk nekā 50% Francijas iedzīvotāju būs nēģeri un arābi. Francijā un Beļģijā 25% skolēnu un 30% jaundzimušo nav eiropeiskas izcelsmes. (..) Noziedzība, kuras iemesls — masu imigrācija un morālo vērtību krahs Rietumeiropā sasniegusi neciešamus apmērus. 2004. gadā Francijā tika sadedzinātas vairāk nekā 100 000 automašīnas un nogalināti 80 policisti." Te nav neiecietība pret cilvēku, tautu vai rasi. Te ir neiecietība pret politiku, kas devalvē noteikta cilvēka, tautas, rases tradicionālo vērtību sistēmu. Lūk, šajā ziņā man saskan ij ar Faju, ij mūsu nacionālām pseidoorganizācijām.
Ja ir darbaspēka migrācijas koncepcija, tad man gribas redzēt tajā ietvertu arī nodrošinājumu pret nacionālo vērtību eroziju. Garantijas, ka šī erozija kā imigrācijas sekas nebūs iespējama. Personīgi man tuva Japānas imigrācijas politika. Melnstrādniekiem durvis ciet. Kāds ministrs tur savulaik teju teju nezaudēja krēslu par to, ka bija ļāvis Švarcenegeram bez attiecīgiem papīriem norāpties uz Japānas zemes. Bet Fajs uzskata, ka izeja ir iespējama. Tiesa, caur krīzi. "Eiropiešiem beidzot jāpārstāj dzīvot tagadnei vien un atkal (pēc islāma, Ķīnas vai Indijas parauga) jāsāk uzlūkot sevi kā "ilgmūžīgas tautas", kā nākotnes iemiesotājus."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
